Nadežda Tefi - Pagātnes pareģotājs

Eh, labi bija!

šeit, āre, jaunkundzes zeķītēs skraida, irgojas. Nē, ej tu tur pairgojies, kad sniegs pāri jostas vietai un vārna lidojumā nosalst. Pairgojies tad!

Skatos uz šejienes bērniem, pat žēl kļūst. Nesaprot viņi mūsu — krievu eglītes. Labi gan bija!

It īpaši sādžā. Atceros, dzīvoju pie muižniekiem Jeremejeviem. Kungs tur bija tāds sevišķs. Izglītots, nikns. Un viņam patika vienmēr pašam līmēt kartona figūri­ņas eglītei. Gadījās, vēl mēneša pusotra pirms ziemas­svētkiem sāk strīdēties ar kundzi. Viņa saka — izraksti no Maskavas, un nebūs nekāda bēda. Bet viņš — ne­parko! Pat dzirdēt negrib.

Sapērk zeltītus papīrīšus, stieples, saplēš kundzei vi­sas kastītes, ieslēdzas kabinetā — un nu tik vāra līmi. Smaka no šīs līmes tāda kā no puvekļiem. No smirdoņas kundzei migrēna, māsiņai slikta dūša. Runcim arī ne­labi. Bet viņš tik vāra un vāra.

Un tā gandrīz nedēļu. Kļūst nikns kā suns pie ķēdes. Ne vairs laikā ēd, ne laikā iet gulēt. Izskrien, aprej, kas tik ceļā patrāpās, un atkal iekšā istabā līmēt.

Visa seja melna, bārda ar līmi, rokas ar zeltījumu. Un, galvenais, prasīja, lai bērni neko nezinātu. Gribēja pārsteigt.

Nu bet bērni, protams, atceras, ka uz ziemassvētkiem ir eglīte. Un, protams, jautā. Teiksi «nē» — brēc. Teiksi «jā» — skrien laukā kungs, un tad jau nu tiešām lasies labāk no ceļa.

Reiz kungs iegāja guļamistabā no bārdas foliju izsu­kāt, bet es pietiekami nepieskatīju bērnus. Tie — žviks — kabinetā un nu visu ieraudzīja. Dzirdu — spiedz, kliedz.

— Nelieši, — kungs kliedz, — likšu visus stallī nopērt!

Labi, ka māsiņa ģībstot saplēsa lampu, tā nu viņš uz­krita tai virsū. Kundze pēc tam viņu nomierināja.

— Bērni, — viņa saka, — varbūt arī nesaprata, kā­pēc tas tā. Es viņiem, — saka, — paskaidroju, ka tu esi sajucis prātā un griez papīrīšus.

Ar to tad nepatikšanas bija pāri.

Bet pēc tam gadījās — sabrauc no skolas vecākie bērneļi. Ak tu prieki! Vispirms tad nu jāskatās, kādas kuram atzīmes. Nu protams, kādas gan puikām var būt atzīmes. Zināms — vieninieki un nulles. Nu protams, kundzei trīs dienas migrēna. Troksnis, kliedzieni, pats ārdās.

— Cūkas iesiet ganīt, pie kurpnieka nodošu . ..

Zināms, tēva sirds bērnus žēlo — vienu aiz matiem, otram pa sprandu.

Bet vecākā jaunkundze atbraukusi no kursiem, — kas tad tas? Skatāmies, uzacis nopindzelētas. Nu tad viņš lika manīt tai par šīm uzacīm.

— Tu, — viņš saka, — šodien uzacis esi nopindzelējusi, bet rīt iesi un aizdedzināsi māju, ko?

Jaunkundze — histērijā. Visi brēc, kungs vai plīst no dusmām. Nu tad papriecājāmies gan.

Skaties, jau ziemassvētki klāt.

Aizsūtījām kučieri nocirst eglīti. Kučieris, protams, bija piedzēries un eglītes vietā atstiepa apsi. Noslēpa to klētī, neviens jau neredzēja, tikai lopkope saimes istabā stāsta:

— Ak tad tādu eglīti, tā teikt, kungi šogad sado­mājuši.

— Kādu tad?

— Nu, — viņa saka, — apsi.

Un tad tik gāja va]ā. Kungs gan lāgā nesaprata, kas un kā, tomēr ņēma un padzina dārznieku. Bet dārznieks gāja piekaut kučieri. Tas, kaut arī bija pavisam pilnā, dārzniekam pamatīgi sadeva.

Bet pavārs Ivans Jegorovičs skatījās, skatījās un ņēma un sagāza visu mērci kā stāv samazgu spainī. Vienalga, saka, pastardiena klāt!

— J-jā, ļoti priecīgi mums bija ziemassvētki!

Bet, kad sabrauc viesi, — tad jau nu pavisam prie­cīgi. Ielūdz sešus cilvēkus, bet sarodas vienpadsmit. Tas, protams, nebūtu nekas — visiem pietiktu, tikai kungam patika, lai pie mums viss būtu akurāti. Viņš, gadās, katram salīmējis kaut kādu aizvainojošu dāva­niņu. Ja, teiksim, cilvēks ir iemetējs, tad viņam glāzīti, bet uz tās uzraksts: «Piecpadsmitā». Nu tam taču ne­ērti. Bērniem vai nu žagaru, vai ko citu nepatīkamu. Tie, protams, bļauj. Bez tā taču nevar iztikt.

Kundzei sinepju kārbu aplīmējis ar zeltu un uzrakstī­jis: «Pret priekšlaicīgām krunkām». Bet savai māsiņai loksni mušpapīra — «precinieku ķeršanai».

Māsiņa, protams, paģībst. Kundzei migrēna. Bet vis­pār — tā nekas, jautri. Viesiem ari visādi jociņi. Bet tie, protams, izliekas, ka nemana. Dažam labam seja galīgi greiza, bet tas neko — pašvīkā ar kāju un priecājas.

Nu un mums, kalpiem, tāpat izsniedza dāvanas. Daž­reiz nekas — labas, tomēr mums patīk nopelt. Kā tikai rodas brīvs brīdis, tā skrienam uz saimes istabu vai meitu istabu kungus sunīt.

Visvairāk dāvināja kleitu drānas. Un tā nu drānu arī apspriežam. Gan plāna, tā teikt, gan krāsa ne šāda, ne tāda, gan šaura, gan maz, un tā, gadījās, sevi tik dikti sarūgtinājām, ka ausīs sāka dūkt.

— Skopuļi!

— Knauzeri!

— Strādā viņiem kā suns.

— Diena vai nakts.

— Pateicību negaidi.

Mums ļoti patika kungus pasunīt.

Bet arī viņi — kā tik viesi projām, tā sasēžas ap galdu un sunī viesus. Tā un tā sēdējuši, tā un tā ēduši, tā un tā skatījušies. Jautri! Reizēm tā aizrunājas, ka ne­iet ne gulēt. Nu bet es, visu laiku atrazdamās istabā, arī iemetu pa vārdiņam. Dažreiz mazliet piemeloju — lai būtu jaukāk.

Bet no rīta, pašos ziemassvētkos, brauca uz baznīcu.

Kučieris, protams, piesūcies, bet dārznieku padzinuši, tā ka nav kas sajūdz. Sauc vai nu ganu, vai ari izlīgsti ar dārznieku. Jo dārznieks, kaut arī padzīts, tomēr sēdēja virtuvē un ēda vakariņas un brokastis, un viss bija, kā pienākas, tikai viņš visu laiku sodījās. Bet līdz baznī­cai tomēr septiņas verstis — kājām neaizskriesi. Kungs dusmās sāka lauzt eglīti, no galotnes notrūka ābols un viņam pa pieri, uzsita punu, un viņš nomierinājās. Pār­gāja.

Jautrība un izpriecas laiks skrien atri. Divas nedē­ļas — kā viena dieniņa. Bet tad vecākie bērni jāved atkal uz skolu.

Pa brīvdienām izēdušies, izlaidušies slinkumā, palikuši rupji pret vecākiem un vairs negrib iet uz skolu.

Atceros — Mišeņka tīšām ielēja sev acīs tinti, lai sa­slimtu. Kliedzieni, tracis, uztraukums. Nezina, ko vis­pirms darīt, — pērt vai trenkt pēc ārsta. Palika gan­drīz vai ar vienu aci. Bet Fedju un Vaseņku notvēra stallī — viņi gribēja zirgiem iedot pulveri, lai tie sa­sprāgtu un nebūtu ar ko braukt uz pilsētu. Ak tu res­gaļi!

Tad nu ziemassvētki beigušies. Un pec svētkiem patī­kami atcerēties.

Eh, labi bija!

Veca tirgone, policijas uzrauga atraitne un ubadze dzer tēju.

Tēja nav vis kaut kāda, bet īsta gavēņa tēja un ne jau ar vienkāršu cukuru, kas, kā zināms katram izglīto­tam cilvēkam, tiek tīrīts caur suņa kauliem, bet ar ga­vēņa cukuru, kas vispār netiek tīrīts, bet, gluži otrādi, tiek piesūcināts ar dažādām augļu sulām un man­delēm.

Visām trim sarunu biedrenēm katrai sava īpatnēja seja, kā jau piederas.

Tirgonei deguns zils, tīšuprāt, lai ļaudis melstu, ka viņai patīk iemest.

Policijas uzrauga atraitnei acis caururbjošas un rau­gās vienmēr tur, kur nevajag: uz tirgones degunu, uz ieplīsumu brunčos, uz caurumu galdautā, uz robaino tējkannu.

Ubadzes seja tāda, kādas mēdz būt vecenēm, kas visu mūžu noņēmušās ar kungiem, — līdzīga šķīvim, uz kura uzbērts kaut kāds kapāts draņķis: viss sīks, viss šķībs, viss neizskatīgs.

— J-jā, paldies dievam, — ubadze saka. — Tad no­dzīvojām gan līdz gavēnim.

— Tikai jāsaprot, ka gavēnis nav domāts tam, lai cil­vēks priecātos, bet gan lai šķīstītu miesu un garu, — atraitne piebilst un šķielē uz lielu gabalu gavēņa cu­kura, kuru ubadze paslēpusi pie tasītes.