Nadežda Tefi - Pagātnes pareģotājs

— Ko nu lai dara? — bēdājas Nadja. — Pagraba pa­kāpieni ir noglumējuši un robaini. Uz durvīm — sa­plēsta vaskadrāna un mačalka. Nu bet, no otras puses, kas gan var būt skaistāks par uzvārdu Gradolli! Jaunā grāfiene Gradolli…

— Vienalga: ja nolēmušas, tad iesim.

Pagrabā ož pēc kāpostiem un satrunējušiem dēļiem.

Ko jums vajag? — prasa visai kārns vīrelis vio­letā kreklā.

Draudzenes klusē. Viņām neērti un bailes teikt, ka vajadzīga zīlētāja. Vīrelis var vēl sadusmoties.

— Mēs laikam esam nepareizi atnākušas, — sabiju­sies čukst Vera un velk Nadju aiz piedurknes uz izeju.

— Viņām jau droši vien vajag Darjas Semjonov- nas, — ierunājas kāda piesmakusi balss no aizkrās­nes. — Darja, pie tevis, vai?

— Ak dies! Viņu jau te vesels bars! — uztraucās Nadja.

Aiz starpsienas parādās bakurētaina sievietes seja; tumšās, piesardzīgās acis iesāņus vēro.

— Ko tad jaunkundzes, pazīlēt, vai? Tikai es ar to nenodarbojos. Kas jums teica?

— Feņa … Feņa teica.

— Feņa? Vai tā sarkanmate?

— Jā …jā …

— Nu tad lai notiek, tikai vispirms samaksajiet. Trīs­desmit kapeikas no katras, lūdzu.

Aiz starpsienas stāv šaura dzelzs gulta, galds, pār­segts ar sarkanu papīra galdautu, un divi atzveltnes krēsli bez jebkāda pārvalka — ar vienkāršu niedru pol- stējumu.

Uz viena krēsla apsēžas pati zīlniece, uz otru norāda sēsties Katjai, kurā uzreiz nosaka barvedi.

— Uz kārava dāmu. Sirdij — pārsteigs ceļš. Caur naudas darīšanām saruna ar sirds kungu kroņa mājā. Tirdzniecībā — kaitēs kārava kungs.

Lempīgā izbijusies iepleš acis. Tirdznieciskas darīša­nas viņai nebija, tomēr viņa baidījās, ka kaitēs kārava kungs.

— Uz kuru tagad? — garlaikodamās jautā zīlniece.

Nadja nosarkst un apjukusi iesmejas.

— Vai jūs nevarētu… Man teica… es gribētu, lai piebur.

— Lai piebur? — zīlētāja nemaz nebrīnās. — Par to vēl 20 kapeikas. Naudu samaksāt tūliņ. Kā sauc?

— Mani.. . sauc par Nadeždu.

— Bet kāds pieburamajam?

— Ko?

— Ko lai piebur?

— Viņš … viņu … grāfs Gradolli.

— Bet kāds vārds?

— Vārds? Vārda es nezinu.

— Nu kā tad bez vārda! Bez vārda ir grūti. Nebūs iedarbības.

Zīlniece noraizējusies pašķoba lūpas un pēkšņi sāk skaitīt:

— Zilajā jūrā uz sarkana akmens aug smilgas, zem smilgām — ilgas. Nokalstiet smilgas, lidojiet ilgas, pār jūrām, pār lejām, pār zaļajām pļavām, pielīpiet ilgas dieva kalpa Gre… Gra . .. Gridolli (redz, cik nelabi iznāk) sirdij, vārdziniet viņu, kaltējiet viņu, lai viņš gu­lēt negulētu, lai ēst neēstu, lai dzert nedzertu, pēc dieva kalpones Nadeždas lai kalstu. Amen, āmen, āmen. Tpū, tpū, tpū. Dieva kalpone Nadežda, nospļaujies trīs reizes!

Nadja pēc labākās sirdsapziņas noliecas zem galda, nospļaujas trīs reizes un noslauka lūpas.

Uz ielas meitenes iziet pavisam nospiestas.

— Tomēr viņa pateica pārsteidzoši pareizi, — drebi­nās lempīgā bailēs no pārdabiskā. — Sis kārava kungs droši vien ir doktors Krjukins. Viņam vienmēr patīk kai­tēt. Vai arī svētais tētiņš. «Es tev, Fiša Jekaterina, pēc svētkiem vieninieku ielikšu.» Droši vien šis pats tētiņš

ir tas kārava kungs. Pārsteidzoši pareizi pateica. Kā gan viņa to spēj!

— Bai-dos, — čiepst Vera.

Nadja klusē. Viņai nav labi ap dušu. Sapiņķējās ar šo Gradolli. Bet ja nu viņš ir nesmuks.

Pēc divām dienām pie vakara tējas māte nodod Nad- jai smaržu flakoniņu.

— To tev Taubes madāma atstāja. Viņa, nabadzīte, šodien aizbrauc uz Parīzi. Pavisam nobēdājusies.

— Kāpēc nobēdājusies?

— Saņēma telegrammu: tēvocis saslimis. Atceries — viņa stāstīja, grāfs Gradolli. Nabaga večuks. Zēl. Tik daudz laba darījis.

— Bet… Kas viņam noticis? — jautā Nadja trīcošā balsī.

— Nav zināms, kas. Pēkšņi sācis justies slikti. Droši vien neizdzīvos.

Nadja sastingst.

— Redzi nu! Nu tikai sākas! Nokalta smilgas, pielipa ilgas! Ak tu kungs, ko man tagad darīt?!

— Māmiņ, vai tad viņš ir labs, šis grāfs?

— Jā, viņš ir pazīstams labdaris. Labs večuks.

«Kādēļ es viņam nodarīju tādu ļaunumu? Kāpēc?»

zūdās Nadja. «Mīļo labo vecīt, piedod man, sasodītai! Viņam taču nav ne jausmas par manu eksistenci, un . pēkšņi ne no šā, ne no tā nokalta smilgas, pielipa ilgas, un palīdzēt nevar. Un nav zināms, kā ārstēt.»

— Māmiņ! Viņi to droši vien nepareizi ārstē. Mā­miņ, viņam varbūt gribas precēties? Bet viņi to ne­saprot.

— Ko-o? Kādas blēņas tu runā?

Seja Nadjai tik nelaimīga, tik bēdīga.

— ia es zinātu, ka ir atburšana pret pieburšanil, eS nežēlotu visu savu mantu! …

— Kāda atburšana? Kas tad tev par mantu? Nekā nesaprotu.

— Sešdesmit piecas kapei … kas …

— Ak kungs, viņa taču raud!

Māte ātri pieskrien pie telefona, acis nenovērsusi no raudošās Nadjas, nospiež podziņu «A» un izsauc dok­toru Krjukinu.

«Pamatojoties uz precīzākajiem hiromantijas zināt­nes datiem, pareģoju tagadni, pagātni un nākotni. Dodu padomus, kā atrast pazudušas mantas, kā izvairīties no neveiksmēm laulībā un kā kļūt bagātam.»

Tālāk sekoja adrese un pieņemšanas stundas: no de­viņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā.

«Jāaiziet,» es nodomāju. «Tā tikai dzīvo un nekā ne­zini. Iešu kaut vai pagātni uzzināt.»

Sameklēju māju. Jautāju šveicaram.

— Pie mums tādu nav, — viņš atbildēja. — Agrāk gan te dzīvoja tāds sētnieks, kas mācēja zobus dziedi­nāt. Pabaksta mutē, un zobu sāpes pāriet. Daudziem pa­līdzēja. Bet tagad viņš Fontankā, tikai, kāds mājas nu­murs, nevaru zināt, tāpēc ka no manis tas netiek pra­sīts. Bet, ja jūs gribat zināt, kur ir 32. dzīvoklis, tad jau varu pateikt — sētā, pa kreisi, sestais stāvs.

Es devos uz sētu, pa kreisi, sestajā stāvā.

Trepes bija neglītas un netīras, pilnas kaķu. Viņi

skraidīja augšup un lejup, bļāva kā traki un vispār plaši izmantoja savas tiesības. Durvis, aiz kurām pa­reģo pagātni, bija apsistas ar netīru vaskadrānu un izrotātas ar ērmotu zvanu, kas karājās tieši ārpusē.

Kāds man atvēra un ātri iešāvās otrā istabā.

— Lūdzu šeit, — klusu ieblējās aizsmakusi balss.

Es iegāju.

Istaba bija maza, ar vienu pašu pliku logu. Dzelzs gulta, segas vietā apklāta ar avīžpapīru, divi krēsli un kāršu galds. Virs galda pie sienas ar spraužamadatu piestiprināta papīra lapa, un uz tās uzzīmēts lietuvēna krusts.

Saimnieks stāvēja un skumji raudzījās manī. Viņš bija ļoti maziņš, ar ļoti uzpampušu vaigu, kas bija ap­siets ar melnu lakatiņu, tā ka pakausi izslējās divas zaķausis.

— A! Saprotu! — viņš teica un pēkšņi pasmaidīja, cik atļāva pampums. — Saprotu!. .. Jūs droši vien pie manis atsūtījusi grāfiene Iznarska.

— Nē, — es brīnījos.

— Nu tādā gadījumā kņaze Izdorska?

— Arī kņaze ne.

Viņš nemaz nebija pārsteigts par tādu atbildi, bet it kā bija to gaidījis. Noklausījās ar interesi un jautāja vēl, lai sirdsapziņa būtu tīra:

— Tādā gadījumā droši vien baronese Izkonska.

Pie tam ar cieņu piebilda:

— Tās visas ir manas klientes. Un pulkvedis Iva- novs — jūs taču zināt pulkvedi Ivanovu — arī ir bijis pie manis pēc padoma, kad viņam nozaga tējkaroti. Vis­tīrākā sudraba. Ar provi. Pēc tās tad arī sākumā mek­lēja … Ar ko varu pakalpot? Tagadne, pagātne vai nā­kotne? Atļaujiet man savu kreiso rociņu. Kura jums ir kreisā? … Āk jā, atvainojiet, šī. Tās, zināt, ir tik līdzī­gas, ka pat mēs, speciālisti, bieži sajaucam. Atļaujiet palūkoties līnijās! Hm . . . jā, to jau es gaidīju! Jūs no­dzīvosiet līdz deviņdesmit… jā, pilnīgi pareizi, līdz deviņdesmit trim gadiem un nomirsiet no visniecīgākās un nekaitīgākās slimības … no saindēšanās ar karbol- skābi. Sargieties vecumdienās dzert karbolskābi!