Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

Ptolemajs salīgi nodrebinājās. Sasilis cīnoties ar viļņiem, viņš tagad sāka atdzist— vējš šodien bija pārljeku skaudrs ari skarbās audzināšanas norūdītajam maķedonietim.

Jaunava atmeta matus no sejas, piepeši gluži kā puika iesvilpdamās caur zobiem. Ptolemajam svilpiens šķita nievājošs un nekaunīgs, gluži nesaderīgs ar viņas jaunavīgo daiļumu.

Nez no kurienes uzradās zēns, kas bažīgi blenza Ptolemajā. Maķedonietis, vērīgs no dabas un attīstījis šis spējas, mācīdamies pie Aristoteļa, pamanīja, ka bērnišķie pirksti sažņaudz īsā dunča spalu, kas rēg.ojās laukā no apģērba krokām. Jaunava paklusi pateica dažus vārdus, ko apslāpēja viļņu šļaksti, un zēns aizskrēja. Bet tūliņ atgriezās un, nu jau uzticīgi tuvodamies Ptolemajam, pasniedza viņam īsu apmetni. Ptolemajs ietinās tajā un, paklausīdams jaunavas mēmajam lūgumam, aizgriezās pret jūru. Pēc brīža viņam aiz muguras atskanēja atvadu «haire!». Ptolemajs apgriezās un steidzās pie nepazīstamās, kas jostu bija savilkusi nevis zem krūtīm, bet pēc krētiešu paražas ap vidukli, un tas bija tikpat neticami tievs kā teiksmainās salas senajām apdzīvotājām.

Pēkšņi uzplaiksnījušas atmiņas lika viņam izsaukties:

— Kas tu esi?

Līksmās pelēkās acis samiedzās aizturētos smieklos.

— Es tevi tūliņ pazinu, kaut arī tu izskatījies pēc slapja… putna. Tu esi maķedoniešu valdnieka kalps. Kur tad tu pazaudēji viņu un pavadoņus?

— Esmu viņa draugs, nevis kalps, — Ptolemajs it lepni iesāka, taču apvaldījās, nevēlēdamies atklāt bīstamu noslēpumu. — Bet kā tu varēji mūs redzēt?

— Jūs visi četri stāvējāt Kerameikā pie sienas, lasīdami satikšanās piedāvājumus. Un tu mani pat nepamanīji. Es esmu Taīda.

— Taīda? Tu? — Ptolemajs neattapa, ko sacīt.

— Kas tevi pārsteidz?

— Es izlasiju, ka sazin kāds Filopators piedāvā Taīdai talantu — veselas trirēmas» cenu, bet viņa nebija parakstījusi satikšanās stundu. Es sāku meklēt šo dievieti…

— Slaidu, ar zeltainiem matiem un zilām Tritonīdas acīm, tādu, kas nolaupa sirdi?

— Jā, jā, kā tu uzminēji?

— Tu neesi pirmais, nebūt ne pirmais. Taču paliec vēlreiz sveiks, mani zirgi ir nostāvējušies.

— Pagaidi! — Ptolemajs iesaucās, juzdams, ka nespēj šķirties no meitenes. — Kur tu dzīvo? Vai drīkstu tevi apciemot? Kopā ar draugiem?

Taīda pētoši un nopietni paraudzījās maķedonieti. Viņas acis, zaudējušas līksmo spožumu, satumsa.

— Atnāc, — viņa atbildēja, mazliet padomājusi, tu teici, ka pazīstot Kerameiku un Basileja portiku? Starp Kerameiku un Nimfu pakalnu, uz austrumiem no Hamaksitas ir lieli dārzi. To nomalē atradīsi manu māju — divi olīvkoki un divas cipreses! — Viņa piepeši apklusa un, atvadām pamājusi, nozuda starp klintīm. Iemīdītā taka veda augšup.

Ptolemajs pieliecās, izpurināja smiltis no izžuvušajiem matiem, nesteigdamies izgāja uz ceļa, un drīz vien atradās pavisam netālu no Mūnihijas pussalas Garajiem mūriem. Pret mežainajām kalnu nogāzēm, pār kurām jau klājās novakares zilā migla, aiz Taīdas ratiem stiepās putekļu grīste. Jaunajai hetērai bija lieliski zirgi — divjūgs traucās varen strauji.

Rupjš uzsauciens no aizmugures lika Ptolemajam palēkt sānis. Viņam garām aiztraucās cits pajūgs, ko vadīja milzīga auguma boiotietis. Tam blakus stāvēja smalki ģērbies jauneklis ar plīvojošām sasprogotu matu cirtām, viņš, nejauki smīnēdams, iecirta Ptolemajam ar garkātainu pātagu. Cirtiens gauži sāpīgi apsvilināja maķedonieša tikko nosegto ķermeni. Apvainotājs nezināja, ka sastapies ar rūdītu karavīru. Vienā acumirklī Ptolemajs paķēra akmeni, kādi abpus ceļam mētājās bez skaita, un, mezdams to nopakaļ ratiem, trāpīja atēnietim pa kaklu, mazliet zem pakauša. Aiztraucošā pajūga ātrums triecienu mazināja. Pāridarītājs tomēr nogāzās un būtu izvēlies no ratiem, ja braucējs viņu nesatvertu un neapturētu zirgus. Viņš apbēra Ptolemaju lāstiem, kliegdams, ka tas esot nogalinājis bagāto pilsoni Filopatoru un nu tikšot sodīts ar nāvi. Saniknotais maķedonietis nosvieda apmetni un, pacēlis virs galvas ap talantu smagu akmeni, sāka virzīties uz ratu pusi. Braucējs, novērtējis maķedonieša varenos muskuļus, vairs netīkoja pēc sadursmes. Pieturēdams savu kungu, kurš jau sāka atgūt samaņu, viņš aizjoņoja, neganti draudēdams un lādēdamies visā savas skaļās balss varenībā.

Nomierinājies Ptolemajs aizmeta prom akmeni, pacēla apmetni un sāka ātri soļot pa piekrastes taku, kas iešķērsu vijās augšup uz terasi un bija taisnāka par braucamo ceļu, kurš meta lielu likumu. Kaut kas gumdīja viņa atmiņu, liekot atcerēties: «Filopators»— tā bija kliedzis braucējs, vai tikai nebūs tas pats, kurš uz Kerameika sienas bija uzrakstījis piedāvājumu Taīdai? Ptolemajs apmierināts pavīpsnāja: izrādās, sava apvainotāja personā viņš ieguvis sāncensi. Tiesa gan, maķedonietis par īslaicīgiem sakariem nespēja apsolīt hetērai sudraba talantu kā Filopators. Varbūt vienīgi dažas minas? Taču viņš bija pārāk daudz dzirdējis par Taīdu, lai tik viegli no tās atteiktos. Par spīti saviem septiņpadsmit gadiem, viņa Atēnās tika uzskatīta par slavenību. Dejošanas prasmes, izglītības un neparastās pievilcības dēļ viņa bija iedēvēta par «ceturto Haritu»

Lepnais maķedonietis nebūtu prasījis naudu radiem. Aleksandrs, valdnieka Filipa atstumtās sievas dēls, arī nebūtu varējis draugam palīdzēt. Kara laupījums pēc kaujas pie Haironejas nebija liels. Filips, kurš ļoti rūpējās par saviem karavīriem, sadalīja laupījumu tā, ka dēla draugi dabūja tikpat, cik pēdējais kājnieks. Turklāt viņš nosūtīja Ptolemaju un Nearhu trimdā, nošķirdams tos no dēla. Viņi bija sastapušies tikai te, Atēnās, pēc Aleksandra aicinājuma, kad tēvs viņu kopā ar Hēfaistionu aizsūtīja apskatīt Atēnas un izrādīt sevi. Un, kaut arī Atēnu asprāši gvelza, ka «no vilka var rasties tikai vilcēns», Aleksandra īstenais grieķa skaistums un izcilais prāts atstāja iespaidu uz daudz pieredzējušajiem «Hellādas Acs» «Mākslu un daiļrunas mātes» pilsoņiem.

Ptolemajs sevi uzskatīja par Aleksandra pusbrāli Viņa māte, pazīstamā Arsinojas hetēra, kādu laiku bija tuvās attiecībās ar Filipu, un viņš to bija atdevis par sievu cilts vecākajam Lāgam (Zaķim) — cilvēkam kurš nebija iemantojis nekādu slavu, kaut bija no dižciltīgas dzimtas. Ptolemajs uz visiem laikiem palika Lagīdu dzimtas piederīgais un sākumā ļoti apskauda Aleksandru, centās to pārspēt bērnu rotaļās un kara mācībās. Pieaudzis viņš nevarēja nenovērtēt valdnieka dēla izcilās spējas un vēl vairāk lepojās ar slepeno radniecību, ko māte viņam bija atklājusi, drausmīgi nozvērinādama

Bet Taīda? Ko tur runāt, Erota valstībā Aleksandrs uz visiem laikiem bija atstājis priekšroku Ptolemajam. Lai kā tas Ptolemajam glaimoja viņam tomēr biia āatzīst ka

Aleksandrs, ja vien gribētu, spētu būt pirmais ari neskaitāmo Afrodltes pielūdzēju pulkā. Taču Aleksandrs nepavisam neaizrāvās ar sievietēm, un tas uztrauca viņa m.iti Olimpiādu, dievišķi skaisto Dēmetras priesterieni, kas tika uzskatīta par burvi, pavedinātāju un viedīgu svēto čūsku valdītāju. Filips, par spīti savai drosmei, pārgalvībai, pastāvīgajai uzdzīvei ar jebkuru nejauši pagadījušos sievieti, mazliet baidījās no savas lieliskās sievas un jokodams mēdza sacīt, ka baidoties atrast gultā starp sevi un sievu briesmīgu pūķi. Tautā nerimtīgi klīda valodas, kuras, bez šaubām, uzturēja pati Olimpiāda, proti, ka Aleksandra tēvs nebūt neesot vienacainais Filips, bet gan kāds augstāks dievs, kam viņa kādu nakti templī atdevusies.