Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

Senās Krētas iedzīvotāji it kā nojauta, ka viņu augstā kultūra ies bojā drausmīgās zemestrīcēs un plūdos. No kurienes viņi bija cēlušies, šie Taīdas tālie senči? No kurienes atnākuši, kur pagaisuši? No tā, kas viņai pašai bija zināms no mītiem, ko Nearhs bija stāstījis savām divām savaldzinātajām klausītājām, bija skaidrs, ka lieliskie, izsmalcinātie cilvēki — mākslinieki, jūrasbraucēji, tālu ceļojumu veicēji Krētā dzīvojuši jau tad, kad apkārt klīda grieķu pusmežonīgie senči. Nav izskaidrojams smalkais, poētiskais Krētas kultūras skaistums, kas radās Vidusjūras krastu rupjo, kareivīgo klejoņu ielenkumā, un to var salīdzināt vienīgi ar Ēģiptes kultūru…

Purinādama īsi apgrieztos cietos matus, ienāca verdzene Klonarija.

— Tur ir atnācis tas, — meitenes balss iedrebējās dziļi iegūlušā naidā pret cilvēku tirgotāju.

Taīda atgriezās īstenībā.

— Paņem naudas lādīti, noskaiti trīs minas pūču un iedod viņam.

Verdzene iesmējās. Taīda pasmaidīja un ar» mājienu lika viņai pienākt tuvāk.

— Saskaitīsim abas. Trīs minas — simt astoņdesmit drahmu. Katra pūce — četras drahmas, pavisam četrdesmit piecas pūces. Saprati?

— Jā, kirija, tas ir par tēbieti? Nav dārgi! meitene atļāvās nicinoši pasmīnēt.

— Tu man izmaksāji dārgāk, — Taīda piekrita, taču nespried par labumu pēc cenas. Var visādi gadīties, un, kaut esi nopirkta dārgi, var notikt, ka tevi pārdod lētāk…

Taīda vēl nebija beigusi runāt, kad Klonarija piespieda seju viņai pie ceļgaliem.

— Kirija, nepārdod mani, ja brauksi prom. Ņem līdzi!

— Ko tu runā? Kurp tad es braukšu? — Taīda brīnījās, atmezdama pār verdzenes pieri nokārušās matu šķipsnas.

— Varbūt tu kaut kur aizbrauksi. Tā domājām mēs, tavi kalpi. Tu nezini, cik briesmīgi būs nonākt pie kāda cita pēc tevis, tik labas, jaukas.

— Vai nu pasaulē mazums labu cilvēku?

— Maz ir tādu kā tu, kundze. Nepārdod mani!

— Labi, apsolu tev. Ņ em šu līdzi, kaut gan es netaisos nekur braukt. Kā jūtas tēbiete?

Kad bija pabarota, mazgājās tā, ka iztērēja virtuvē visu ūdeni. Tagad guļ, it kā menesi nebūtu gulējusi.

— Skrien nu, tirgotājs gaida. Un netraucē mani vairāk, es nosnaudīšos.

Klonarija ātri noskaitīja sudrabu un līksmi, p,liekdamās izskrēja no guļamistabas.

Taīda pagriezās uz muguras un aizvēra acis, taču pec nakts brauciena un satraucošajam sarunām ar draudzeni miegs nenāca.

Viņi bija piesējuši laivu pie Pīrejas ostas riņķiem, kad osta jau mudžēt mudžēja no cilvēkiem. Atstājušas laivu abu draugu ziņā, Taīda ar Hēgesihoru, izmantodamas samērā vēso leikonotu — «balto» dienvidu vēju, kas debesis bija padarījis skaidras, devās prom gar lielo galeriju, kur tirgošanās jau ritēja pilnā sparā. Falēras un Pīrejas Sienas ceļu krustojumā atradās mazais vergu tirgus. Tas bija neliels, izmīdīts putekļains laukums, vienā pusē apbūvēts ar gariem, zemiem šķūņiem, kas tika iznomāti vergu tirgotājiem. Te visur bija neskaitāmo apmeklētāju kāju sadeldētas rupjas plāksnes un paaugstinājumu dēļi, nevis gaiša marmora paaugstinājums segtas kolonādes un iežogotu portiku pavēnī, kādi rotāja lielo vergu tirgu piecpadsmit stadijus augstāk, pašā Atēnu pilsētā.

Abas hetēras pa sānu taku vienaldzīgi devās vergu tirgum apkārt. Taīdas uzmanību piesaistīja izģindušū cilvēku bariņš, kas bija nostādīts tirgus nomalē uz atsevišķa koka paaugstinājuma. Viņu vidū bija divas ar skrandām šā tā nosegušās sievietes. Tie, bez šaubām, bija grieķi, visdrīzāk tēbieši. Vairums sagrauto Tēbu iedzīvotāju bija nosūtīti uz tālām ostām un jau sen pārdoti. Šos četrus vīriešus un divas sievietes uz ostas tirgu droši Vien bija atdzinis kāds bagāts zemes īpašnieks, lai tiktu no tiem vaļā. Taīdā uzmutuļoja sašutums par šīs kādreiz slavenās pilsētas brīvo pilsoņu pārdošanu.

Pie paaugstinājuma apstājās garš cilvēks ar pūderētu seju, ko ieskāva varen kupla, lielsprogaina bārda, acīmredzot sīrietis. Ar nevērīgu pirksta kustību viņš lika tirgotājam izstumt uz priekšu jaunāko sievieti, kuras apgrieztie mati, ap galvu nosieti ar šauru zilu lenti, sedza pakausi biezā ērkulī. No ērkuļa kupluma pakausī Taīda noprata, cik lieliskas bizes bija vajadzējis zaudēt tēbietei, skaistai, gadus astoņpadsmit vecai, grieķietēm parastā nelielā auguma meitenei.

— Cena? — sīrietis cienīgi noprasīja.

— Piecas minas, un tas ir gluži par velti, zvēru pie Atēnas Alejas!

— Tu esi jucis! Vai viņa spēlē kādu instrumentu vai varbūt ir dejotāja?

— Nē, bet ir nevainīga un ļoti skaista.

— Apšaubāmi. Kara laupījums… Apskati vien gurnu un krūšu apveidus. Maksāju minu, nu, lai iet divas — tā ir pēdējā cena! Tādu verdzeni nepārdotu Pīrejā, bet aizgādātu uz AtēnāmNu, parādi kailu!

Tirgotājs pat nepakustējās, un pircējs pats norāva verdzenei pēdējās skrandu paliekas. Viņa nelaida vaļā sadilušo auduma gabalu un aizgriezās sānis. Sīrietis pārsteigumā izsaucās. Garāmgājēji un dīkdieņi skaļi iesmējās. Uz meitenes apaļīgā dibena bija redzamas uztūkušas pletnes cirtienu švīkas, svaigas un sarkanas, pamīšus ar jau apdzijušām.

— Ak tu, blēdis! — izsaucās sīrietis, kurš acīmredzot labi runāja Atikas dialektā. Sagrābis meiteni aiz rokas, viņš tievajos delmos sataustīja siksnu iegrauztās rievas.

Lād viņš pacēla uz augšu lētās krelles, kas bija uzkārtas meitenei kaklā, lai noslēptu virves noberzumu.

Tirgotājs attapies nostājās starp sīrieti un verdzeni.

— Piecas minas par spītīgu skuķi, kas jātur piesieta! — sīrietis bija sašutis. — Mani tu nepiemānīsi. Tada der tikai par piegulētāju un vēl ūdens vešanai. Iec Septiņvārtu Tēbu sagraušanas meitenes šeit ir kļuvušas Ietas, pat skaistās — ar tām ir pilnas mājas visās Vidusjūras ostās.

— Lai iet trīs mihas — tas ir par baltu velti! — saciļ,i pierimušais tirgotājs.

— Nē, lai maksā tas, kuram iegribējies tikt vaļā no šīm neveiksmīgi pirktajām salašņām. — Sīrietis norādīja uz tēbiešiem, padomāja un sacīja — Došu tev pusi, kā nekā deviņdesmit drahmas. Ņemu saviem matrožiem par izpriecu atpakaļceļā. Tā ir mana pēdējā cena! — Un sīrietis apņēmīgi pagājās uz cita vergu pūlīša pusi — tie sēdēja uz mūra paaugstinājuma dažus soļus no tēbiešiem.

Tirgotājs sāka šaubīties, bet meitene nobālēja, pareizāk sakot — kļuva gluži pelēka zem putekļu kārtas un iedeguma, kas klāja viņas izmocīto, lepno seju.

Taīda piegāja pie paaugstinājuma, atmeta no saviem zilganmelnajiem matiem vieglo gāzes plīvuru, ar kādu bagātās atēnietes aizsargājās pret putekļiem. Līdzas nostājās zeltmatainā Hēgesihora, un pat pārdodamo vergu drūmie skatieni palika ka piekalti pie abām skaistajām sievietēm.

Jaunās tēbietes tumšās, spītīgās acis iepletās, nemierīgās naida ugunis tajās apdzisa, un Taīda piepeši ieraudzīja tāda cilvēka seju, kurš mācījies lasīt, uztvert mākslu un izprast dzīvi. Teonoja — dievišķā izpratne bija atstājusi savu zīmogu šajā sejā. Un tēbiete to pašu ieraudzīja Taīdas sejā, un viņai iedrebējās skropstas. Tāds kā neredzams pavediens aizstīdza no vienas sievietes pie otras, un tēbietes ciešajā skatienā iedegās gandrīz neprātīga cerība.

Tirgotājs atskatījās, lai ieraudzītu skaistuļu ratus, viņa lūpas jau sāka savilkties ņirdzīgā smīnā, ko tūliņ izdzēsa godbijība. Viņš bija pamanījis abus Taīdas pavadoņus, kas steidzās pakaļ draudzenēm. Labi apģērbti, skūti pēc jaunākās modes — viņi cienīgi izgāja cauri pūlim, kas pašķīrās.