R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Un viņš sāka būvēt kuģus gaidāmajai kara darbībai.

Visi darbi kokmateriālu sagatavošanā un brigantīnu būvē bija uzdoti tlaškaliešiem. Tūkstošiem cilvēku gāza kokus, ap­tēsa stumbrus, zāģēja tos dēļos un spāniešu jūrnieku vadībā būvēja kuģus, kas bija piemēroti kuģošanai pa ezeru. Tūksto­šiem citu cilvēku stiepa uz savām mugurām no Verakrusas cietokšņa uz Tlaškalu dzelzs enkurus, tauvas, buras, ieročus un uzkabi, darvas katlus. Priežu mežos ierīkoja darvas tecinā- tavas. Drīz vien brigantīnu būvētājiem bija pietiekamā dau­dzumā bieza darva kuģu darvošanai. Neliela ekspedīcija, ko nosūtīja uz kūpošo Popokatepetlu, ieguva tur sēru, no kura spānieši izgatavoja pulveri.

Mirušā Tlaškalas valdnieka vietā (viņš nomira ar bakām, ko Meksikā bija ievazājuši spānieši) Kortess nosēdināja tronī viņa divpadsmitgadīgo dēlu. Tas viņam atviegloja saimnieko­šanu Tlaškalā, jo varu ieguvušais pusaudzis visās lietās va­dījās no Kortesa norādījumiem un bez iebildumiem izpildīja viņa gribu.

Saprazdams, ka cīņā ar actekiem izšķirīga nozīme būs tlaškaliešiem, Kortess sāka viņiem mācīt eiropiešu kara takti­kas pamatus, spāniešu cīņas paņēmienus un militāro disciplīnu. Viņš parūpējās arī par to, lai apgādātu tlaškaliešus ar labā­kiem ieročiem.

Decembra beigās Kortess sarīkoja sava karaspēka skati. Armija sastāvēja no 25 tūkstošiem tlaškaliešu un tikai nedaudz vairāk par 600 spāniešu. To skaitā bija četrdesmit jātnieku un ap simt strēlnieku un artilēristu. Ar šiem spēkiem Kortess arī sāka savu otro karagājienu uz Meksikas galvaspilsētu Tenoč­titlānu.

Tajā laikā arī Tenočtitlānā bija notikušas svarīgas pār­maiņas. Acteku valdnieks Kuitlauaks bija nomiris baku epi­dēmijā, kas plosījās galvaspilsētā. Par viņa pēcnācēju vienprā­tīgi ievēlēja Kuautemoku. Ar savu pašaizliedzīgo drosmi un nesamierināmo attieksmi pret spāņu iebrucējiem viņš bija ieguvis milzīgu autoritāti tautā. Kuautemoks bija Kuitlauaka labā roka, kad pilsētā notika ielu cīņas. Viņš bija viens no «Bēdu nakts» organizētājiem. Tādēļ nebija nekāds brīnums, ka šajā savas vēstures grūtajā stundā acteki uzticēja divdesmit četrus gadus vecajam jauneklim vadīt kara operācijas pret stipro, ļauno un nesaudzīgo ienaidnieku.

Pārņemdams varu savās rokās, Kuautemoks zvērēja ne­taupīt ne spēka, ne dzīvības kaujās pret konkistadoriem.

— Neviens no mums nedrīkst ļauties ne atpūtai, ne mieram, kamēr kaut viens bālģīmis iekarotājs mīdīs mūsu dzimto zemi! — viņš sacīja saviem karavīriem.

Kuautemoks vēl enerģiskāk un apņēmīgāk turpināja gata­voties Tenočtitlānas aizstāvēšanai. Paredzēdams, ka pilsētu var ielenkt un bloķēt, viņš nogādāja drošā vietā daudz sieviešu, bērnu, sirmgalvju un slimnieku — visus, kas nevarēja pie­dalīties galvaspilsētas aizstāvēšanā. Viņu vietā pilsētas iedzī­votāju skaitu papildināja ar cīņas spējīgiem vīriešiem no actekiem pakļautajām pilsētām un ciemiem. Vairākas reizes notika savdabīgi manevri un karaspēka skates, kur veiklākie, spējīgākie karavīri saņēma apbalvojumus.

Kuautemoks vairākas reizes griezās pie Tenočtitlānas iedzī­votājiem ar liesmainām runām, lai satriektu mītu, it kā «cilvēki no Austrumiem» būtu dievišķīgas būtnes. Par katru nogalināta spānieša galvu tika izsolīta liela godalga. Vēl lielāka bija atlīdzībā par nogalinātu zirgu un dzīviem, sagūs­tītiem spāniešiem.

Tam visam bija sava ietekme. Galvaspilsētas aizsardzības spējas ievērojami pieauga. Tas iedzīvotāju kareivīgais gars nostiprinājās.

Sekodams sava priekšgājēja paraugam, Kuautemoks atjau­noja un nocietināja visas būves, kam varētu būt svarīga no­zīme galvaspilsētas aizstāvēšanā, — tiltus, dambjus, tempļus. Viņš rūpējās arī par ieroču krājumu papildināšanu. Uz galve­najām maģistrālēm pieguļošo ēku jumtiem sanesa tūkstošiem lielu akmeņu. Veselai akmeņu krusai bija jāgāžas uz spāniešu galvām, tikko viņi parādītos pilsētas ielās.

Lai iegūtu jaunus sabiedrotos, Kuautemoks atbrīvoja visas actekiem pakļautās ciltis no nodevām. Viņš darīja visu, lai tiktu aizmirstas iepriekšējās nesaskaņas, un šī politika sāka nest savus augļus.

Lēni, ar vislielāko piesardzību Kortesa armija virzījās uz priekšu. Viņš baidījās no slēpņiem un negaidītiem triecieniem no flanga. Taču pirmajās dienās nekas sevišķs nenotika. Aiz- sprostojumus uz ceļiem ātri novāca, bet īsās sadursmes pie ūdens šķēršļiem un izpostītajiem tiltiem beidzās ar acteku atkāpšanos. Šīm kaujām bija izlūkošanas raksturs. Visi saprata, ka galvenās cīņas vēl priekšā.

Nokāpjot Meksikas ielejā, kur atradās desmitiem glez­nainu pilsētu un ciemu, spānieši ievēroja signāluguņu dūmu stabus, kas pacēlās pret «debesīm. Tur Kuautemoks ziņoja tau­tai par ienaidnieka parādīšanos un aicināja to ķerties pie ieročiem.

Par savu bazi kara darbībai pret Tenočtitlānu Kortess no­lēma padarīt Teskoko. Šī pilsēta atradās apmēram pusceļā starp Tlaškalu un Meksikas galvaspilsētu.

Pilsētas valdītāji apliecināja padevību Kortesam, tomēr teskokiešu izturēšanās viņam šķita aizdomīga. Pilsētā nebija ne sieviešu, ne bērnu. Tie visi bija savlaicīgi aizgādāti pro­jām. Tas lika izturēties ļoti uzmanīgi pret vietējo iedzīvotāju viesmīlību. Spānieši un viņu sabiedrotie pasteidzās aizņemt un nocietināt templi, pili un citas aizsardzībai visvairāk pie­mērotās celtnes.

Izmantodams nesaskaņas Teskoko augstmaņu vidū, Kortess iecēla par pilsētas pārvaldnieku savu ielikteni, kas bija gatavs pieņemt kristīgo ticību un visās lietās paklausīt spāniešiem.

Ar viņa palīdzību sadzina kopā astoņus tūkstošus iedzīvotāju kanāla būvei. Seklo strautiņu, kas caur Teskoko tecēja uz tāda paša nosaukuma ezeru, Kortess nolēma izmantot Tlaškalā uzbūvēto brigantīnu nolaišanai ūdenī (līdz šejienei tās vaja­dzēja nogādāt izjauktā veidā). Bet, lai šo plānu realizētu, strau­tiņu pārvērst dziļā kanālā.

Dienu un nakti strādāja zemes racēji. Tuvojās nobeigumam arī trīspadsmit brigantīnu būve. Kad tās bija gatavas, tūksto­šiem nesēju stipras apsardzes pavadībā nogādāja kuģus no Tlaškalas uz Teskoko. Grūtais ceļš pār kalniem un aizām, pa šaurām un bīstamām tekām tika veikts četrās dienās.

Tagad Kortess varēja ķerties pie savu plānu īstenošanas.

Lai kļūtu par ezera saimnieku, vispirms bija jāiekaro pil­sētas tā krastos.

Pirmais trieciens tika dots Ištapalapānai — vienam no vis­lielākajiem kultūras centriem Meksikas ielejā. Šī ziedošā, ar savu tempļu un citu sabiedrisko celtņu īpatnējo arhitektūru izslavētā pilsēta atradās pa pusei sauszemē, pa pusei uz pā­ļiem. Dambis aizsargāja zemo krastu no ezera sāļajiem ūdeņiem.

Kauja sākās jau ārpus pilsētas. Neskatoties uz aizstāvju izmisīgo pretestību, tlaškaliešiem un spāniešiem izdevās ielauz­ties Ištapalapānas ielās. Sākās vispārēja laupīšana un iedzīvo­tāju slepkavošana. Uzvarētāji nesaudzēja ne sievietes, ne bērnus, ne sirmgalvjus. No sešiem tūkstošiem nogalināto vai­rāk nekā puse bija mierīgie iedzīvotāji, kas paši nespēja aiz­sargāties.

Tūkstošiem cilvēku meklēja glābiņu pāļu celtnēs, slēpās niedru biezokņos, laivās. Bet arī tur viņus atrada spānieši un to sabiedrotie. Pēc dažām stundām, kad pilsēta jau bija ieņemta, kauja pārvietojās no ielām uz ezeru, kas pilsētas tuvumā nebija dziļš. Stāvēdami līdz jostas vietai ūdenī, Kor­tesa karavīri šāva, kapāja zobeniem, dūra pīķiem ikvienu, kas gadījās priekšā — vienalga, vai tā māte ar zīdaini, vai sirma māmuļa. «Pilsoņus un karavīrus piemeklēja viens un tas pats liktenis,» raksta pazīstamais vēsturnieks V. Preskots savā darbā par Meksikas iekarošanu, «viņus visus nokāva bez dzi­muma un vecuma izšķirības.»