R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Kuautemoka galvenie spēki, kas piedalījās kaujā uz dam­bja, vēl atradās galvaspilsētā. Bet Kortesa kolonu vajāja vietējie iedzīvotāji. No kalnu kraujām uz bēgļiem vēlās mil­zīgi akmeņi, uz spāniešiem lidoja bultas un šķēpi. Katrs, kas

atpalika, tūlīt nokļuva indiāņu rokās. Ar savu dzīvību samak­sāja arī tie, kas, bada mocīti, nogriezās no ceļa, lai sameklētu kaut kādu barību. No kalniem visu laiku skanēja izsmejoši saucieni:

— Kurp jūs steidzaties, kurp traucat? Tā kā tā no nāves neizbēgsiet… Tā jau sen jūs gaida .. .

Kad bads kļuva neizturams, Kortess pavēlēja nošaut, ievai­noto zirgu. To aprija ar visām iekšām un ādu.

.. . Jau piekto dienu spānieši bija ceļā. Un katru dienu viņi zaudēja vairākus cilvēkus. Pēdējā atpūtas vietā, izpildot kareivju prasību, nācās aizkavēties gandrīz divas dienas.

Pēc Kortesa aprēķina pēc trim četrām dienām viņiem bija jāsasniedz Tlaškala. Tur viņi būs drošībā.

Bet kas zina, kā izturēsies pret viņiem tlaškalieši pēc tik smagas sakāves? Vai vakarējie sabiedrotie nepārvērtīsies ienaidniekos? Vai viņi nepievienosies actekiem, lai uz visiem laikiem atbrīvotos no balto kundzības?

Par to bija baigi pat domāt. Kortess atvairīja mocošās šaubas, cenzdamies iegalvot katram, ka Tlaškalā viņus gaidot draudzīga uzņemšana, pelnīta atpūta, bagātīgs uzturs.

Pārvarēdams stāvās kalnu nogāzes, kas veda Otumbas ielejā, Kortess cerēja, ka visbīstamākais ceļa posms paliek aiz muguras. Bet, sasniedzis virsotni, viņš saprata, ka rūgti maldījies .. . Visa ieleja, cik tālu sniedzās skatiens, bija pilna ar indiāņiem.

Tie bija kasika Siuakas karapulki, kurš bija pazīstams ar savu drošsirdību visā Meksikā. Tiem, pēc Kuitlauaka domām, vajadzēja iznīcināt Kortesa armijas atliekas, iekams tās būs sasniegušas Tlaškalu.

Vieta kaujai bija izraudzīta ļoti izdevīgi. Šeit pārdroš­nieku saujiņa varēja aizturēt veselu armiju.

Likās, ka nav gala saulē mirdzošajiem šķēpiem, plīvojo­šajiem karogiem, virsaišu fantastiskajām galvassegām un spalvu rotājumiem, kas izdalījās uz ierindas kareivju kokvilnas bruņu sniegbaltā fona.

Gudrot un gatavoties kaujai nebija laika. Arī par atkāpša­nos nevarēja būt ne runas. Neatlika nekas cits kā tieši no pār­gājiena mesties kaujā. Katrs saprata, ka citas izejas nav, un bija gatavs pēc iespējas dārgāk pārdot savu dzīvību.

Steigšus nodevis visus rīkojumus, Kortess virzīja savas no­daļas indiāņiem pretī. Pēc viņa pavēles kolona pārkārtojās tā, lai saskartos ar ienaidnieku platā frontē. Tās spārnos un

vidū virzījās četras jātnieku grupas pa pieciem cilvēkiem katrā ar nolaistiem pīķiem rokās. Kājnieki izvilka no makstīm zobenus.

— Klausīt manu komandu! Necirst, bet durt. Uzbrukt vir­saišiem un nogalināt tos!

Plašajā, indiāņiem piepildītajā ielejā kavalērija bija iz­devīgākā stāvoklī nekā pretinieka kājnieki. Ielauzušies indi­āņu rindās, kavalēristi tūlīt sāka tos spiest atpakaļ. Neskaitāmo karotāju pūļi, kas spiedās virsū no aizmugures, tikai traucēja priekšējās nodaļas, laupīja tām manevrēšanas spējas.

Sekojot jātniekiem, spāniešiem un tlaškaliešiem izdevās iespiesties vairākus desmit metrus ienaidnieku masā. Bet viņi panāca tikai to, ka nokļuva pilnīgā ielenkumā — maza saliņa trakojošas ienaidnieku jūras vidū. Indiāņi sakļāva savas rindas aiz uzbrucējiem, un tiem bija tagad ne tikai jālaužas uz priekšu, bet jāaizsargā arī savi flangi un aizmugure.

īsie kavalērijas triecieni, jātnieku grupu prasmīgā sadar­bība nodarīja acteku rindās lielu postu. Viņu milzīgā sablīvē- tība nāca spāniešiem tikai par labu. Un tomēr Kortesam nebija nekādas cerības izlauzties. Konkistadori jau cīnījās pēdējiem spēkiem, bet pretiniekam stājās kaujā arvien jaunas, svaigas un kaujas spējīgas daļas.

Kritiskajā brīdī, kad spānieši vairs netika uz priekšu un kolona sāka pat pamazām kāpties atpakaļ, Kortess pamanīja nedaudz sānis acteku pavēlnieku, kas vadīja kauju. Viņu viegli varēja pazīt pēc krāšņās, ar zeltu izgreznotās spalvu rotas un pēc īpaša kaujas standarta, kas pacēlās viņam virs galvas. Savas svītas ielenkts, Siuaka bezrūpīgi bija atlaidies nestuvēs, kuras uz pleciem turēja vairāki spēcīgi jaunekļi.

— Sekot man! Nepalaist viņu dzīvu! — nokomandēja Kor­tess un, iecirtis piešus savam kaujas zirgam sānos, vienā mirklī atradās blakus Siuakam. Negaidītā uzbrukuma pārsteigti, viņa miesassargi apjuka. Iekams viņi atjēdzās, Siuaka gulēja zemē, šķēpa caururbts, bet viņa karogs atradās Kortesa rokās.

Viņš pacēla to augstu virs galvas — un visi ieraudzīja, ka acteku kaujas karogu ieguvuši spānieši. Tas uzreiz mainīja kaujas ainu. Karoga zaudēšana indiāņiem bija tas pats, kas sakāve. Tāda dievu griba .. . Māņticīgas šausmas sagrāba ka^ rotāju sirdis. Viņi metās bēgt, samīdami cits citu, atklādami muguras ienaidnieka zobeniem, atstādami viņa rokās kaujas lauku.

Spānieši neticēja savām acīm. Jā, spēcīgā, kaujas spējīgā armija steidzīgi bēga no viņiem — no saujiņas izmocītu cil­vēku.

Spāņu vēsturnieki uzskata, ka šajā kaujā krituši vairāk nekā desmit tūkstoši indiāņu. Šis skaits ir stipri pārspīlēts, bet

nav apstrīdams, ka acteku zaudējumi bija ievērojami. Lielākā daļa gāja bojā paniskajā bēgšanā pēc karoga sagrābšanas. «Otumbas brīnums» — tā spāņu iekarotāji sauc lūzumu kaujas gaitā, kas notika pēc Siuakas nāves, un viņiem savā ziņā tais­nība. Tikai jāpiezīmē, ka šo «brīnumu» radīja māņticība, kas paralizēja indiāņu gribu tieši tai brīdī, kad uzvara bija viņu rokās.

Sagrāvis indiāņu karaspēku, Kortess nesteidzās aiziet no ielejas, lai ātrāk sasniegtu Tlaškalas robežu, par ko viņš pavisam nesen vēl sapņoja. Beidzis ienaidnieka vajāšanu, viņš atgriezās kaujas laukā, lai savāktu trofejas.

Tās bija ļoti iespaidīgas. Gatavodamies kaujai, indiāņi bija uzvilkuši vislabākos tērpus, izgreznojušies ar visām zelta rotas lietām, kādas vien viņiem piederēja.

Vairākas stundas spānieši nodarbojās ar kritušo aplaupī­šanu. Viņi noņēma aproces, gredzenus, auskarus, dārgās gal­vassegas un spalvu izrotājumus. Tādā veidā viņiem izdevās atgūt kaut daļu no tā, kas bija zaudēts nelaimīgajā «Bēdu naktī».

Pārnakšņoja viņi vienā no tempļiem, kuri atradās augstienē. Pārtikas un ūdens tur bija diezgan. Pirmo reizi pēc ilgāka laika viņi atkal varēja ēst un dzert, cik patīk.

Pēc krietna dienas pārgājiena kolona sasniedza Tlaškalas robežas.

Piedraudēdams ar nāves sodu, Kortess aizliedza saviem bandītiem darīt pāri vietējiem iedzīvotājiem, atņemt tiem pār­tiku, apģērbu, dārglietas. Viņš saprata, ka tlaškalieši patlaban ir viņa vienīgais balsts un cerība.

Sagaidīšana pirmajos pierobežas ciematos bija vairāk nekā vēsa. Visnotaļ bija jūtama slēpta nelabvēlība. Pat par zeltu vietējie iedzīvotāji ļoti nelabprāt pārdeva spāniešiem pārtiku. Bet Kortess ne ar ko neizrādīja, ka viņš būtu neapmierināts. Viņš centās izturēties cik vien iespējams laipni pret cilvēkiem, no kuriem patlaban bija pilnīgi atkarīgs.

Vairākas dienas spānieši atpūtās, izgulējās, dziedināja brū­ces. Pa to laiku vēsts par viņu ierašanos sasniedza Tlaškalas galvaspilsētu. Tās pārvaldītāji zināja par savu sabiedroto smago sakāvi «Bēdu naktī» un par viņu negaidīto uzvaru pie Otumbas. Tagad vajadzēja nolemt, kā izturēties pret spānie­šiem.