R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Uzticīgi Tenočtitlānai palika galvenokārt tās kaimiņi, tas

ir, tās pilsētas, kam bija jābaidās no Kuitlauaka karaspēka iebrukuma un soda par nepaklausību. Attālākās pilsētas un ciemi uzskatīja par labāku nogaidīt, neuzdrošinādamies atklāti uzstāties ne pret Kuitlauaku, ne arī pret Kortesu. Bet citi ne­slēpa savu naidu pret Tenočtitlānu un ar ļaunu prieku gaidīja tās bojā ejas stundu.

Neuzdrošinādamies ar maziem spēkiem doties pret galveno pretinieku, Kortess nolēma sākumā sarīkot divas trīs soda eks­pedīcijas. Par pirmajiem upuriem viņš izraudzījās dažas ne­lielas ciltis, kas savā laikā bija apliecinājušas viņam padevību, bet tad pievienojušās actekiem.

Cīņa par Tepeaku nebija gara. Spāniešiem diezgan ātri izdevās sagrābt šo pilsētu. Tomēr tas drīzāk bija tlaškaliešu nopelns, jo viņu bija vairāk nekā četri tūkstoši, kamēr spā­niešu tikai 450.

Šīs pilsētas iedzīvotājus pasludināja par «dumpiniekiem», jo viņi esot «nodevuši» Spānijas karali, kas viņiem bija uz­spiests ar ieroču spēku. Par to viņi bija pelnījuši nāves sodu.

Kortess parādīja «augstsirdību»: viņš padarīja pakļautos indiāņus par vergiem. Ar nokaitētu dzelzi spānieši iededzināja viņiem miesā burtu «g» («guerra» — spāniski «karš»). Vergus izdalīja spāniešiem un tlaškaliešu virsaišiem, iepriekš atskaitot vienu piekto daļu karalim.

Otra lielā pilsēta, ko iekaroja Kortess, bija Kuaukečolāna.

Tur dzīvoja trīsdesmit tūkstoši iedzīvotāju un atradās stiprs ac­teku garnizons. Kortesam izdevās dabūt savā pusē pilsētas pārvaldī­tāju, kas naidojās ar Tenočtitlānu.

Kad spānieši un tlaškalieši sa­sniedza pilsētu, tās iedzīvotāji sacēlās un uzbruka garnizonam. Ielenkti galvenajā pilsētas templī, acteki varonīgi aizsargājās, bet tika visi iznīcināti.

Nedaudz vēlāk krita Icokāna. Kortesa taktika — karot ar indiā­ņiem pašu indiāņu rokām pilnīgi attaisnojās. Nebija pagājuši ne divi mēneši, un viņš no jauna bija pakļāvis plašu teritoriju, ko ap- Verga statuete. dzīvoja desmitiem cilšu.

Ar katru karagājienu palielinājās par vergiem padarīto indiāņu skaits, kuriem tika atņemta zeme, manta, ģimene.

Daudzas pilsētas un ciemi, spāniešu ļaundarību nobiedēti, padevās, nemaz nenogaidoļ; soda ekspedīcijas ierašanos.

Kamēr norisinājās šīs cīņas, starp konkistadoriem un viņu vadoni pastāvēja pilnīga vienprātība. Bet, tiklīdz sākās laupī­juma dalīšana, izraisījās ķildas. Kortesa cīņas biedri ne bez pamata apvainoja savu barvedi nepiepildāmā mantrausībā, al­katībā un nekaunīgās blēdībās. Pat Kortesa uzticīgais kalps un jūsmīgais pielūdzējs Bernals Diass brīžiem nosoda viņu savās piezīmēs par skaidri redzamu «netaisnību». Tā tas bija, kad dalīja zeltu un dārgumus. Tā tas bija arī tad, kad dalīja «dzīvo preci» — vergus.

Lūk, viņa lakoniskās liecības par to, kā Kortess dalīja laupījumu. Tās jo vērtīgākas tādēļ, ka tās rakstījis aculieci­nieks, kam neviens nevar pārmest centienus nomelnot savu priekšnieku:

«Pēc vispārējas nomierināšanas Kortess ar karaļa komisāru piekrišanu paziņoja, ka sakarā ar ekspedīciju pārtraukšanu

nepieciešams legalizēt mūsu laupījumu, tas ir, iezīmēt vergus, atdalot parasto karaļa piekto tiesu. Ikvienam no mums bija jāatved savi gūstekņi noteiktā vietā, lai viņus tur apzīmētu. Tā mēs arī izdarījām un ātri sadzinām sievietes un bērnus — vīriešus mēs gūstā neņēmām, tāpēc ka viņu uzraudzīšana ra­dīja lielas grūtības, bet viņu pakalpojumi mums nebija vaja­dzīgi, jo visu nepieciešamo mums izdarīja tlaškalieši. .. Bet, lūk, otrreizējā sadalē tika pielaista liela netaisnība: atņēma ne tikai karaļa piekto tiesu, bet arī. . . Kortesa! Pie tam izla­sīja vislabākās, spēcīgākās un skaistākās, bet mums atstāja vecās un kroplīgās. Sacēlās liela kurnēšana, un Kortess bija spiests apsolīt, ka turpmāk sadalīšana notikšot citādi, bez jeb­kādām pārestībām.»

Uzmanīgi lasot šo objektīvo aprakstu, var saprast daudz ko tādu, kas pieminēts tikai garām ejot vai arī noslēpts starp rindiņām.

Pirmkārt, no šī fragmenta redzama katra kareivja perso­nīgā ieinteresētība cilvēku medīšanā. Katram spānietim bija «savi gūstekņi», tas ir, personīgi sagūstītie cilvēki. Bet, tā kā vīriešus gūstā neņēma (viņus vienkārši nogalināja), tad skaidrs, ka medīja galvenokārt mierīgos, neaizsargātos iedzīvotājus — sievietes un bērnus.

Otrkārt, skaidri redzams, ka spānieši raudzījās uz saviem sabiedrotajiem tlaškaliešiem kā uz nākamajiem vergiem. Viņi veic visgrūtākos darbus, ko parasti uzdod nebrīvajiem. Pa­teicoties viņiem, pagaidām var iztikt bez vergiem vīriešiem.

Treškārt, mūsu priekšā visā nepievilcībā nostājas galve­nais vergturis — Kortess. Pēc viņa ierosmes izdarīja «laupī­juma legalizēšanu» — indiāņu miesā iededzināja zīmi. To da­rīja, lai nodrošinātu sev visvērtīgāko mantu — «dzīvo preci».

Aiz katras citētā fragmenta rindiņas saskatāmi zvērīgie vergturi, kuriem dzīvē nav nekā svēta. Pēc sava toņa tas ļoti atgādina dokumentus, kurus sacerējuši vergturi otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras senajā Ēģiptē, Babilonijā un Asīrijā.

Kad soda ekspedīcijas ritēja pilnā gaitā, Kortess negaidot saņēma svarīgu pastiprinājumu. Paredzēts tas bija, saprotams, ne jau viņam, bet Narvaesam.

Kubas gubernators Velaskess bija tas, kas enerģiski palī­dzēja savam niknākajam ienaidniekam Kortesam. Pārliecināts, ka Narvaess pārvalda Jauno Spāniju (tā toreiz sauca Meksiku), bet Kortess sen nogāzts, Velaskess nosūtīja uz Verakrusu karavelu ar trīspadsmit kareivjiem un diviem zirgiem. Ar šo karavelu gubernators pavēlēja nosūtīt uz Kubu arestēto Kor­tesu, lai nodotu viņu tiesai.. .

Drīz vien ieradās arī otra Velaskesa sūtītā karavela ar sešiem arbaletistiem, astoņiem kareivjiem, zirgu, pamatīgu pulvera un pārtikas krājumu.

Pēc neilga laika Verakrusas ostā pietauvojās vēl trīs ka- ravelas. Tās sūtīja Jamaikas gubernators, kas bija nolēmis nodibināt koloniju pie Panuko upes. Kortess bez lielām cere­monijām paziņoja atbraucējiem, ka turpmāk tie kalpos viņam, nevis Jamaikas gubernatoram. Un, kā parasts, apsolīja tiem visbagātīgāko atlīdzību.

Kareivji un jūrnieki, izkāpuši malā Verakrusā, ātri nāca pie atziņas, ka viņiem patiešām izdevīgāk kalpot kaujās rūdī­tajās Kortesa daļās nekā liet asinis par Jamaikas gubernatoru. Uz vienas karavelas bija sešdesmit spāniešu, uz otras — piecdesmit vīru un septiņi zirgi, uz trešās — četrdesmit kara­vīru un desmit zirgu, neskaitot visdažādākos kara piederumus.

Kāds uzņēmīgs tirgotājs no Kanāriju salām, sadzirdējis par Meksikas atklāšanu, nosūtīja uz turieni karavelu ar iero­čiem un munīciju. Viņš domāja, ka tur to visu izdosies pārdot ar vislielāko peļņu, un nepievīlās savās cerībās. Kortess ne­kaulēdamies samaksāja par visu kravu, bet pēc tam atpirka arī kuģi un pierunāja tā ekipāžu pāriet viņa dienestā.

Tagad varēja no jauna domāt par Meksikas iekarošanu, acteku pakļaušanu un viņu cietokšņa Tenočtitlānas sagrābšanu. Saimniekot Tenočtitlānā nozīmēja saimniekot Meksikā. Pie­redze bija padarījusi Kortesu gudrāku. Viņš saprata, ka ne­pietiek sagrābt dambjus, lai izcīnītu uzvaru. Lai ieņemtu Te­nočtitlānu, jākļūst par noteicēju Teskoko ezerā, kura vidū atradās acteku galvaspilsēta. Tikai armijas un flotes sadarbība varēja nodrošināt panākumus.