R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Ilgi par to nebija ko prātot. Patiesību sakot, izvēle jau bija izdarīta. Tlaškalieši bija cieši saistījuši savu likteni ar Kortesu.

Plecu pie pleca ar spāniešiem viņi bija cīnījušies uz dambja un Otumbas līdzenumā. Viņi zināja, ka acteki nekad viņiem to nepiedos. Spānieši tātad bija jāatbalsta līdz galam, jāpalīdz viņiem atjaunot krietni paputējušos spēkus.

Tlaškalas visievērojamākie cilvēki ieradās pie Kortesa, lai apstiprinātu savu uzticību savienībai un gatavību turpināt cīņu ar actekiem.

Redzot tik iespaidīgu sūtniecību, spāniešu vadonim it kā kalns novēlās no pleciem. Tātad viss vēl nav zaudēts! Cīņa turpinās. Indiāņi gatavi karot pret indiāņiem.

Lai šie naivie mežoņi joprojām tic, viņš domāja, ka brāļu karš ar actekiem palīdzēs tiem nostiprināt savu neatkarību. Viņš, Kortess, ļoti labi saprata, ka šī cīņa novedīs tikai pie abpusēja spēku izsīkuma un vienīgie uzvarētāji galu galā būs spānieši. ..

Kortess darīja visu, lai vēl vairāk noskaņotu tlaškaliešus sev par labu. Vienam no visietekmīgākajiem vadoņiem viņš uzdāvināja Siuakas lielisko tērpu. Apdāvinājis visus virsaišus un karapulku priekšniekus, viņš nodrošināja savai sakautajai armijai ilgstošu atpūtu, labu uzturu, rūpīgu kopšanu ievaino­tajiem.

Bet ievainoti bija visi bez izņēmuma. Pats Kortess tikko turējās uz kājām. Pēdējā kaujā Otumbas ielejā viņam bija ielauzts galvaskauss. Dažas dienas viņa dzīvībai draudēja briesmas, un tikai dzelzs organisms un rūpīgā kopšana viņu atgrieza ierindā.

Tikko Kortesa veselība uzlabojās, viņš sāka gatavoties jau­nam karagājienam. Viņa ziņneši ieradās Verakrusā ar prasību izsūtīt pastiprinājumu, arbaletus un pulveri.

Bijušajiem Narvaesa kareivjiem, kas domāja tikai par at­griešanos Kubā, tas bija par daudz. Daudziem Kubā bija mui­žas, vergi, un viņi vairs nevēlējās riskēt ar savu galvu. Viņiem bija diezgan, šis karš viņiem apnicis līdz kaklam!

Kortess nepievērsa uzmanību neapmierināto kurnēšanai. Tad viņi iesniedza petīciju, kurā asi nosodīja viņa jaunos plā­nus. Tas ir neprāts, tajā bija teikts, pēc visa pārciestā bez artilērijas, bez kavalērijas, bez apgādes, ar nelielu ļaužu sau­jiņu turpināt cīņu. Nepieciešams atgriezties Verakrusā.

No tā Kortess baidījās visvairāk. Viņš zināja, ka nākošais solis būs visas armijas evakuēšana uz Kubu. Ne ar kādu varu nenoturēs paklausībā līdz nāvei nogurušos kareivjus, kad viņi ieradīsies ostā, no kurienes karavelas dažās nedēļās varēs vi­ņus nogādāt mājās pie viņu ģimenēm. Tad būs beigas visām cerībām uz Meksikas iekarošanu . ..

Nerēķināties ar petīciju, zem kuras atradās simtiem pa­rakstu un karaļa notāra zīmogs, Kortess nevarēja. Viņš rīkojās viltīgāk. Vajadzēja sašķelt kareivjus, nostādīt vienu grupu pret otru un radīt tādu stāvokli, it kā pati armija prasītu cīņas turpināšanu. Un tas viņam izdevās.

Veterāni paziņoja kareivju sapulcē, ka viņi nevienu neat­laidīšot mājās un prasīšot, lai Kortess stingri sodītu «musinā­tājus», disciplīnas grāvējus, gļēvuļus un mazdūšīgos. Un Nar­vaesa kareivji apklusa. Viņiem bija jāapmierinās ar neskaidriem un ļoti nenoteiktiem Kortesa solījumiem, ka viņus nosūtīšot mājās «pirmajā izdevīgajā gadījumā».

Kortess tikko kā bija nokārtojis šo jautājumu, kad radās jaunas, vēl lielākas briesmas.

Kortess nevarēja nepamanīt, ka vienkāršo tlaškaliešu iz­turēšanās pret spāniešiem nebūt nav tikpat draudzīga kā augst­maņu izturēšanās. Tūkstošiem ģimeņu apraudāja savus piede­rīgos, kas bija krituši Tenočtitlānā. Viņi bija gājuši bojā, aizstāvēdami savus jaunizceptos «draugus», aizstāvēdami vi­ņiem pilnīgi svešās balto iekarotāju intereses. Nebija aizmirsti arī upuri, ar kuriem iezīmējās spāniešu ierašanās Tlaškalā. Bet tagad vēl nācās ēdināt un uzturēt pie visa gatava šos sveš­zemniekus, kas bija atnesuši šurp tik daudz bēdu. — Vai ne­būtu labāk, ja viņus padzītu? — sprieda galvaspilsētas vien­kāršie iedzīvotāji.

Atradās ievērojams un ietekmīgs karavadonis, kas piekrita viņu domām. Tas bija Hikotenkatls Jaunākais, kas savā laikā vairāk par visiem uzstāja, lai cīņa ar spāniešiem tiktu turpi­nāta, un visilgāk tiem pretojās.

Tajā laikā Tlaškalā ieradās sūtniecība no Tenočtitlānas. Sūtņi atnesa zemes valdniekam kā dāvanu kokvilnas audumus un sāli, kas Tlaškalas iedzīvotājiem bija ļoti vajadzīga. Jaunais acteku valdnieks Kuitlauaks ierosināja aizmirst mūžseno naidu un apvienot spēkus pret spāniešiem.

— Neļaujiet baltajiem aiziet dzīviem no jūsu zemes! •— sacīja sūtņi. — Par viesmīlību un draudzību viņi maksā ar ļaunu nepateicību. Atcerieties asiņaino slaktiņu Lielajā Teo­kalli. Tā viņi pateicās Montezumam par visu, ko tas darījis viņu labā. Viņu spēks ir mūsu sašķeltībā. Tikai cilšu un tautu savstarpējais naids atļāva atnācējiem saimniekot Meksikā kā savās mājās. Mūsu draudzība darīs galu indiāņu iznīcināšanai un mūsu zemju nospiešanai verdzībā.

Kara padomē, kur sūtņus uzklausīja, viņus dedzīgi atbal­stīja Hikotenkatls un daži citi jaunie karavadoņi. Bet virsroku guva sirmgalvji, kuri nespēja pārvarēt savās sirdīs neuzticību un naidu pret actekiem, ko viņi bija uzņēmuši sevī reizē ar mātes pienu.

— Acteku vārdiem nav nekādas vērtības, — viņi sacīja.

— Uz lūpām viņiem medus, bet sirdīs ļaunums.

— Acteki ir mūsu brāļi, — iebilda viņiem Hikotenkatls.

— Viņi runā tajā pašā valodā kā mēs un godā tos pašus die­vus. Kādēļ mums jāatraida viņu draudzība un jātic mantkārī­gajiem spāniešiem, kas runā par savu žēlsirdīgo un mīlestības pārpilno dievu, bet īstenībā pielūdz tikai zeltu?

— Acteki baidās no spāniešiem un tādēļ izliekas par mūsu draugiem. Bet, tiklīdz briesmas būs pāri, viņi mums atriebsies par visām pārestībām un sakāvēm.

Tā runāja Hikotenkatls Vecākais, slavenā karavadoņa tēvs. Un savienība ar actekiem tika noraidīta.

Milzīgās briesmas, kas draudēja Kortesam, laimīgi pagāja garām. Tagad viņš varēja paļauties uz Tlaškalas draudzību vairāk nekā jebkad agrāk.

Pa to laiku Kuitlauaks sparīgi gatavojās Tenočtitlānas aiz­stāvēšanai. Galvaspilsētā laboja izpostītos tiltus, aizbēra robus dambjos, papildināja ieroču krājumus.

Cīņai ar kavalēriju jaunais acteku valdnieks izgudroja briesmīgu ieroci. Pie garām kārtīm piesēja spāniešiem atņemto zobenu tērauda asmeņus. Ar tādas savdabīgas «izkapts» pa­līdzību varēja pārsist aulekšojoša zirga kājas, pie tam risks tikt samītam vai nodurtam kļuva daudz mazāks. Kuitlauaks arī pieradināja savu karaspēku darboties saskaņotāk, pēc vie­nota plāna.

Nebija viegli actekiem atteikties no sensenajām iemaņām un parašām un apgūt eiropiešu kara taktiku. Bet Kuitlauaks, atrazdamies spāniešu gūstā, bija iepazinies ar viņu kara mākslu un augstu novērtējis tās priekšrocības. Viņš saprata, ka nav nekāds kauns mācīties no ienaidnieka un pēc tam sakaut viņu ar viņa paša ieročiem.

Kuitlauaks rūpējās arī par to, lai iegūtu sabiedrotos un saliedētu indiāņu cilšu spēkus. Dažas Tenočtitlānai pakļautās pilsētas atbrīvoja no nodevām, citām nodevas samazināja.

Sūtņus ar aicinājumiem apvienoties un noslēgt draudzību nosūtīja pie totonakiem, maijiem un citām pakļautām tautām. Bet ne visas šīs misijas vainagojās ar sekmēm. Pārāk svaigas bija atmiņas par acteku ierēdņu pastrādātajām ļaundarībām un nežēlīgajiem nodokļu piedzinējiem.