R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Ķēniņš miris — tauta spāņiem Pārtiku vairs nepieveda; Mazāks kļuva maizes rieciens, Toties garas stiepās sejas.

Tā nu garu garām sejām Klīda Hispānijas ļaudis, Nopūzdamies atcerējās Svēto Kristusļaužu zemi.

Savu dzimteni visdārgo — Kā tur torņos zvani junda, Kā uz pavarda tik rāmā Vārās ollea-potrida ! ,

Sautēta ar garbanciem, Bet vēl dziļāk paslēpusies, Tīksmi, kairinoši smaržo Gardu gardā ķiplokdesa.

Izsalkumam un slāpēm pievienojās ievainojumu radītās ciešanas. Apkrāptie un saniknotie Narvaesa kareivji bija gatavi saplosīt gabalos Kortesu, kas viņus bija atvilinājis šurp, solīdams zelta kalnus. Viņi bez vilcināšanās būtu ļāvuši vaļu savam niknumam, ja vien nejustu dzīvnieciskas bailes no actekiem.

Ar katru dienu vairojās izlauztie caurumi pils mūros. Bet visvairāk Kortesu šausmināja tas, ka izsīka pulvera krājumi. Vēl dažas sadursmes un apklusīs arkebūzas un falkoneti — visbriesmīgākie spāniešu ieroči, kas deva viņiem milzīgu pār­svaru pār actekiem.

Izstrādādams atkāpšanās plānu, Kortess nolēma izmantot -Tlakopānas dambi: tas bija visīsākais, tikai divas jūdzes garš. Bet vispirms vajadzēja izlūkot gaidāmā ceļa visbīstamākos posmus — tiltus un, ja tie tiešām izpostīti, mēģināt tos sa­labot.

Lai samazinātu zaudējumus, Kortess nolēma izlūkošanas kaujā pielietot paša konstruētus kustīgus torņus. Tās bija lielas, no dēļiem un tēstiem baļķiem izgatavotas divstāvu kastes ar šaujamlūkām visapkārt. Katrā tornī novietojās divdesmit pieci cīnītāji. Šīs diezgan grūti pārvietojamās, neveiklās ierīces no­vietoja uz riteņiem. Torņus, pie virvēm pieķērušies, vilka desmitiem tlaškaliešu.

Sākumā pārvietojamajiem torņiem (pavisam tādu bija četri) bija panākumi. Aiz koka sienām spāniešu strēlnieki jutās drošībā. Cīnītāji, kas atradās otrajā stāvā, apšaudīja indiāņu karotājus uz ēku jumtiem. Kad tie metās bēgt, spānieši atvēra durvis, izmeta laipas un devās tuvcīņā.

Bet jau pie pirmā izjauktā tilta spānieši bija spiesti ap­stāties. Pēc Kortesa pavēles cīnītāji sāka aizbērt kanālu ar zemi, baļķiem, akmeņiem, būvgružiem, sagrautu ēku paliekām. Tajā vietā kanāls bija šaurs un sekls, tomēr ierīkot pāreju izpostītā tilta vietā nebija viegli. Nācās strādāt, actekiem re­dzot, kuri apšaudīja spāniešus un tlaškaliešus no pretējā krasta.

Kad pāreja bija ierīkota, pār to traucās kavalērija, tai

sekoja kājnieki. Uz otru krastu izdevās dabūt pāri arī pār­vietojamos torņus. Bet drīz vien tie apstājās pie otra izpostītā tilta ..

Divās dienās spāniešiem ar lielām pūlēm izdevās atjaunot pārejas pār septiņiem kanāliem. Tagad ceļš uz dambi bija brīvs. Tā apsardzību uzticēja īpašai nodaļai.

Tas nebija viegls uzdevums. Acteki centās izpostīt spāniešu ierīkotās pārejas. Pie tām sākās apšaudīšanās, uzliesmoja īsas, bet niknas sadursmes. Visu septiņu pāreju apsargāšanai Korte­sam nepietika cilvēku. Kamēr kauja norisinājās vienā vietā, teiksim, dambja rajonā, indiāņi pa šķērsielām pielavījās pir­majam vai otrajam aizbērumam un tos izjauca.

Lai izstrādātu atkāpšanās plānu, Kortess sasauca kara pa­domi. Vispirms vajadzēja izraudzīt atiešanai visizdevīgāko laiku.

Domas dalījās. Vieni uzskatīja, ka vislabāk aiziet dienā. No kaujas izvairīties tā kā tā neizdosies, tad jau labāk cīnīties gaisma neka tumsā. Nakts — acteku sabiedrota, jo viņi lieliski pazīst vietējos apstākļus.

Citi minēja ne mazāk iespaidīgus argumentus par labu naktij. «Naktī acteki nekaro,» viņi teica. «Ja mēs rīkosimies uzmanīgi, tad varbūt izdosies aizlavīties nemanītiem un nakts aizsegā veikt visbīstamāko ceļa posmu — dambi.»

Šo strīdu galīgi izšķīra kāds Bateljo, kas bija slavens ar savu prasmi izsaukt mirušo garus un pareģot likteni pēc zvaigznēm. Viņš paziņoja, ka debess spīdekļi pavēlot spānie­šiem aiziet no Tenočtitlānas naktī.

Kortess bija māņticīgs. Viņš ticēja zīmēm, «laimīgām» un «nelaimīgām» dienām. Tādēļ viņš noticēja neveiksmīgā astro­loga pareģojumiem, kaut gan veselais saprāts teica, ka cerēt uz to, ka simtiem spāniešu un tūkstošiem viņu sabiedroto iz­dosies aiziet nemanītiem, — nozīmē ticēt brīnumam.

Lai maldinātu pretinieku, Kortess tai pašā dienā atbrīvoja vienu sagūstīto priesteri. Kortess uzdeva viņam paziņot sa­viem tautiešiem, ka pēc nedēļas spānieši atstāšot Tenočtitlānu, un, ja viņiem došot brīvu ceļu, tad viņi atdošot actekiem visu -zeltu.

Saprotams, ka Kortesam pat prātā nenāca šķirties no savas bagātības. Kad iestājās nakts, pēc viņa pavēles visu zeltu, sudrabu un dārgakmeņus, kas glabājās noliktavās, sanesa lielā istabā. No lāpu gaismā mirdzošās dārgumu kaudzes paņēma «karaļa piekto tiesu». Šī Kārlim V paredzētā laupījuma daļa bija tik liela, ka ar to apkrāva astoņus zirgus un astoņdesmit tlaškaliešus. Bet arī pēc tam palika pāri zelta un sudraba kau­dzes, kurām trūka nesēju. Kortess atļāva saviem kareivjiem ņemt no šīm kaudzēm tik, cik viņi spēja panest.

Kā izsalkušu vilku bars spānieši metās virsū negaidītajam laupījumam. Pēc dažām minūtēm no zelta un dārglietām ne­palika ne miņas.

Pirmo reizi pēdējās nedēļās Narvaesa kareivji jutās ap­mierināti. Viņi kļuva jautri un dzīvespriecīgi. Beidzot viņiem izdevies piekļūt apsolītajiem dārgumiem! Viņi piepildīja ar zeltu kabatas un maisus, apvija savus ķermeņus zelta ķēdēm, uzkāra kaklā zelta izrotājumus. Nākotne viņiem tēlojās ro­žainā gaismā. Arī gaidāmā atkāpšanās naktī nelikās vairs tik briesmīga.

Kortess priecājās par pārmaiņām savu karavīru noskaņo­jumā. Viņš nemānīja sevi un zināja, ka viņus gaida ne ma­zums grūtību. Bet pat viņam neienāca prātā, ka īstenībā viņš stāv bezdibeņa malā un ka viņu gaida visbriesmīgākā sakāve visā dzīvē.

Bija tumša, auksta un lietaina nakts, kad atvērās vārti cita­delei, kurā spānieši bija nodzīvojuši vairāk nekā pusgadu. Nodaļas izgāja tumšā, klusā laukumā. Priekšgalā gāja vairāk nekā divi simti kājnieku. Viņiem bija jāatbrīvo ceļš, ja gadītos uzdurties indiāņiem. Aiz tiem soļoja četri simti tlaškaliešu un simt piecdesmit spāniešu, kam bija uzdots nest un aizsargāt tikko kā uzbūvēto pārvietojamo tiltu. Kortess zināja, ka Tla- kopānas dambis trijās vietās pārrakts, un tādēļ savlaicīgi lika uzbūvēt stipru pārvietojamu tiltu, pa kuru varētu pārvest lielgabalus un zirgus.

Centru komandēja pats Kortess. Viņa nodaļa apsargāja zirgus un zelta nesējus, kā arī sievietes un ķīlniekus no gūs­tekņu un Montezumas galminieku vidus. Gājienu noslēdza ka- valērija, artilērija un krietna daļa Narvaesa kareivju.

Pa galveno ielu, kur nesen vēl ritēja niknas kaujas, Kor­tesa karaspēks virzījās uz priekšu, nesastapdams pretestību.

Iela šķita izmirusi. Visur valdīja klusums.

Drīz. vien avangards sasniedza dambi. Spānieši domās jau iztēlojās, ka laimīgi izrāvušies no galvaspilsētas, un priecājās, ka tik viegli izdevies apmānīt šos «mežoņus» .. .

Bet naksnīgo ielu klusums izrādījās maldinošs. Acteku sarg­posteņi bija nomodā un no savām paslēptuvēm uzmanīgi vēroja katru steigšus aizejošā karaspēka soli. Izpildot Kuitlauaka pa­vēli, galvenās ielas ēkās paslēptās acteku nodaļas mierīgi ļāva Kortesa armijai virzīties uz priekšu. Tai ļāva aiziet tik tālu, ka par atgriešanos cietoksnī nevarēja vairs būt ne runas. Bet, kad spānieši un tlaškalieši sāka steigšus celt tiltu pār pār­rakumu, kas atdalīja ielu no dambja, pēkšņi atskanēja tauru pūtieni un sāka rībēt milzīgas bungas .. . Pēc trauksmes sig­nāla acumirklī atdzīvojās visa pilsēta. No visām pusēm uz dambi sāka plūst karavīru nodaļas.