R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Uzbrukuma pēkšņums kādu brīdi deva spāniešiem priekš­rocības. Acteki steigšus atkāpās, atstādami simtiem kritušu, pīķiem sadurstītu un zobeniem sakapātu, zirgu pakaviem sa­bradātu karotāju. Bet, paslēpušies aiz galvenajā ielā agrāk uzceltajām barikādēm, acteki ātri saveda kārtībā savu cīnī­tāju rindas. Uz ienaidnieku atkal lidoja akmeņu un bultu krusa.

Pēc Kortesa pavēles spānieši izvilka uz ielas dažus liel­gabalus un ar divām zalvēm aizslaucīja barikādes. Taču tas ne­līdzēja. Indiāņi uzbruka pretiniekam no šķērsielām. Spāniešus nepārtraukti apšaudīja arī no jumtiem, kas bija kā nosēti galvaspilsētas iedzīvotājiem. Drīz vien kanālos iebrauca piro- gas ar jauniem palīgspēkiem . ..

Kortesa plāns ar izšķirošu uzbrukumu piespiest ienaid­nieku bēgt vai arī tam nodarīt neaizstājamus zaudējumus cieta neveiksmi. Taisnība, acteku zaudējumi bija desmitiem reižu lielāki nekā spāniešu zaudējumi. Toties viņu cilvēku rezerves bija neizsmeļamas, kamēr spāniešu rindas kusa, acīm redzot.

Ielu cīņās arī kavalērija actekiem nelikās tik briesmīga. Karavīrus uz jumtiem jātnieki nevarēja aizsniegt. Toties lejup mestie milzīgie akmeņi nereti sadragāja kā jātniekus, tā arī zirgus.

Degdami briesmīgā naidā pret atnācējiem, desmitiem dros­minieku nikni metās virsū zirgiem, cenzdamies tos sagrābt aiz kājām vai arī noraut zemē jātnieku.

Slīcējs ķeras pie salmiņa . .. Saņemdams iznīcinošus trie­cienus no actekiem un steigšus atkāpdamies uz pili, Kortess atcerējās Kakamacīnu, Kuitlauaku un citus dižciltīgos gūstek­ņus — Montezumas nodotās sazvērestības dalībniekus. Viņi visi bija piekalti pie vienas ķēdes un atradās cietumā.

Varbūt kādu no viņiem atlaist brīvībā, lai izmantotu viņu kā parlamentāri? Varbūt viņi pēc atbrīvošanas izmantos savu ietekmi, lai nomierinātu kaislības?

Kortess pavēlēja atbrīvot Montezumas brāli Kuitlauaku. Pēc Montezumas viņam bija vislielākās tiesības uz varu pār actekiem. Kuitlauaks Kortesam šķita vieglāk pierunājams, pie­kāpīgāks un mazāk saniknots.

Taču Kortesa aprēķins, ka pateicībā par atbrīvošanu Kuit- lauaks kļūs par nodevēju, nepiepildījās. Gluži otrādi! Atguvis brīvību, Kuitlauaks nostājās acteku armijas priekšgalā un kopā ar Kuautemoku izstrādāja tādu kara plānu, kas spāniešu avan­tūristus nostādīja bezdibeņa malā.

Veltīgi Kortess gaidīja to brīdi, kad uzbrukumu pārtrauks un parādīsies parlamentāri, lai uzsāktu sarunas. Kuitlauaks nozuda, un reizē ar viņu nozuda arī cerība uz pamieru.

Neveiksmes saniknots, Kortess pavēlēja aizdedzināt namus. Kaut gan tie bija celti no akmeņiem, tomēr tur atradās diez­gan daudz degoša materiāla — mašas, niedru un koka izstrādā­jumi. Drīz vien liesmas plosījās visapkārt pilij. Ievainoto un mirstošo vaidiem pievienojās sieviešu, bērnu un sirmgalvju vaimanas, kuri sadega dzīvi.

Liesmas aptvēra desmitiem namu, bet vispārējs ugunsgrēks neizcēlās, kā bija gaidījis Kortess, jo ēkas citu no citas at­dalīja kanāli.

Vairākas reizes spānieši atjaunoja uzbrukumu. Viņu liel­gabali sadragāja ielās uz ātru roku ierīkotos aizsprostus. Viņu jātnieki nepārtraukti strādāja ar zobeniem. Bet likās, ka indi­āņu skaits, kuri cīnījās pret Kortesu, nepavisam nemazinājās. Ik brīdi pienāca jauni papildinājumi un tūlīt metās kaujā. Turpretī spāniešu spēki izsīka. Taisnība, Kortesa nodaļas bija aizgājušas diezgan tālu no savas bāzes — Ašajakatla pils. No malas raugoties, varēja likties, ka iniciatīva ir viņu rokās un uzvara jau tuvu. Bet Kortess saprata, ka tāda «uzvara» var laupīt viņam armijas vislabākos spēkus. Tad tā pārvērtīsies par sakāvi. Un viņš pavēlēja pārtraukt uzbrukumu un atgriez­ties pilī.

Spāniešu nometnē valdīja drūms noskaņojums. Ja norūdī­tie kareivji, cilvēki, kas bija pavadījuši Kortesu visos kara­gājienos, vēl saglabāja možu prātu, tad jaunie — bet tādu bija vairākums — atklāti nolādēja savu priekšnieku. Kādēļ viņš tos ievilinājis šajā peļu slazdā, no kura nav izejas? Kur apsolītais zelts? Tā vietā — brūces, ciešanas, nepārtrauktas, nogurdinošas kaujas. Jau vairāki desmiti spāniešu zaudējuši dzīvību, un nav zināms, kuram pienāks kārta rīt. .. Pat ja paliktu cietoksnī un neko nedarītu, arī tad starp dzīvajiem palikušie nomirtu badā.

Ar ūdeni spāniešiem palaimējās. Nelielā cietokšņa terito­rijā izdevās izrakt aku ar labu dzeramo, ūdeni. Tā patiešām bija liela veiksme, jo parasti Tenočtitlānas akās- krājās tikai sālsūdens.

Visu nakti spāniešu atpūtu traucēja kaut kādi dīvaini in­diāņu kliedzieni. Doņa Marija pārtulkoja Kortesam to nozīmi.

— Dievi beidzot atdevuši jūs mūsu rokās! — sauca acteku priesteri. — Upurakmeņi sagatavoti, naži uzasināti! . . .

Kortess labi saprata šo draudu nozīmi. Tomēr tie nebija tikai draudi vien. Uzvaras gadījumā acteki no vārdiem pārietu pie darbiem, par to nebija šaubu .. .

Kortess drudžaini lauzīja galvu, meklēdams glābiņu. Vienu plānu nomainīja otrs . . . Beidzot viņš nolēma vēlreiz izmantot Montezumas starpniecību. Var būt, ka indiāņi viņu paklausīs un pārtrauks uzbrukumu, dos iespēju spāniešiem aiziet .. .

Bet Montezuma atsacījās sākt sarunas.

— Tam nav nekādas jēgas, — viņš paziņoja pateram Ol­medo, kas Kortesa uzdevumā griezās pie viņa ar šādu lūgumu. — Viņi neticēs ne man, ne jūsu komandiera melīgajiem vārdiem.

Bet paters apgalvoja, ka Kortess cieši nolēmis aiziet no galvaspilsētas. Un Montezuma galu galā uzņēmās starpnieka lomu.

Viņš uzģērba parādes tērpu, uzāva zelta sandales, uzlika galvā diadēmu un savas svītas pavadībā uzkāpa uz pils robotās sienas.

Uzreiz kā pēc burvja mājiena norima kaujas troksnis. Ap­klusa nevaldāmie bundzinieki un muzikanti, kas ar savu in­strumentu skaņām uzmudināja uzbrucējus. Uz karotāju lūpām pamira kaujas saucieni. Pusvārdā pārtrūka komandieru pa­vēles. Iestājās godbijīgs klusums. Cilvēki, kuri pirms minūtes vēl līda pašā peklē — pie ambrazūrām, kas nepārtraukti reizē ar dūmiem un liesmām «spļāva drošu nāvi, tagad metās ceļos, krita uz vaiga un pavērsa acis sānis, lai ar savu skatienu ne­aptraipītu lielo Montezumu. Un viņa klusā balsī izrunātie vārdi bija labi sadzirdami pat uzbrucēju pēdējās rindās.

Lūk, Montezumas runa, kā to pierakstījuši aculiecinieki:

— Kādēļ es redzu savu tautu ar ieročiem rokās manu senču pils priekšā? Jūs domājat varbūt, ka jūsu pavēlnieks ir gūstā, un gribat viņu atbrīvot. -Ja tas tā būtu, tad jūs rīkotos taisnīgi. Bet jūs maldāties. Es neesmu gūsteknis. Svešzemnieki ir mani viesi un draugi. Es palieku pie viņiem pēc paša gribas un varu viņus atstāt, kad man iegribas to darīt. Vai tikai jūs neesat atnākuši, lai viņus padzītu no pilsētas? To nevajag. Viņi paši aizies, ja jūs atbrīvosiet viņiem ceļu. Tādēļ atgriezieties savās mājās. Nolieciet ieročus. Baltie cilvēki atgriezīsies savā zemē, un tad Tenočtitlānā atkal viss būs mierīgi.

Iespējams, ka arī šoreiz Montezumam būtu izdevies savaldīt tautas dusmas. Bet viena frāze izjauca visu. Viņš, acteku pa­vēlnieks, nosauca svešzemniekus par saviem draugiem! Šie nicināmie ienācēji, kas notraipījuši savas rokas ar simtiem ne­vainīgu upuru asinīm, — Montezumas draugi…

Ar šo neuzmanīgo atzīšanos acteku valdnieks uzreiz at­grūda no sevis tos, kas vēl joprojām viņam ticēja. Vienā mirklī izgaisa viņa nesatricināmā, tautas ticējumu un parašu, gadsimtu tradīciju, visas acteku sabiedriskās iekārtas balstītā autoritāte. Atskanēja sašutuma pilni saucieni: