R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Ar šo manevru Kortess vēlējās vājināt pretinieka modrību, padarīt to bezrūpīgu, precīzāk izpētīt tā rīcības plānu un spēku izvietojumu. Vienlaicīgi svētajam tēvam bija jāturpina virs­nieku, artilēristu un jātnieku uzpirkšana.

Narvaess noticēja Olmedo un līksmoja. Pēc viltīgā garīdz­nieka ieteikuma viņš nosūtīja delegāciju it kā sarunām ar Kor­tesu, bet faktiski izlūkot viņa spēkus un nodrošināt neapmie- pināto atbalstu. Vai tad viņš varēja zināt, ka Kortess sen jau uzpircis šīs delegācijas vadītāju un ka par Narvaesa galvu tam apsolīta pieklājīga summa .. .

Jo vairāk ievilkās sarunas un parlamentāru apmaiņa, jo straujāk auga Kortesa piekritēju skaits Narvaesa nometnē. Tai pašā laikā činanteku ieroču kalēji — šī cilts bija slavena ar saviem garajiem, asajiem divzobainajiem šķēpiem — pēc Kor­tesa pasūtījuma izgatavoja spāniešiem trīssimt šādu šķēpu. Pēc tam cilts visveiklākie karotāji apmācīja spāniešu kareivjus šī ieroča lietošanā.

Sevišķi rūpīgi tika studēti paņēmieni, kā uzbrukt preti­niekam, kas atrodas paaugstinātā vietā. Kortess zināja, ka Nar­vaess pielāgojis Sempoalas tempļus aizsardzības vajadzībām, tādēļ savlaicīgi gatavoja savus kareivjus to sturmēšanai.

Kortesa nodaļas kauja ar Narvaesa armiju norisinājās tumšā un lietainā naktī, kad Narvaess vismazāk varēja gaidīt uzbrukumu. Pilnīgā klusumā, tumsas aizsegā pārbriduši pār upi, Kortesa karavīri uzmanīgi virzījās pa ceļu uz pilsētu. Ne­gaidīti viņi uzdūrās sargpostenim. Divus kareivjus sagūstīja, bet trešajam izdevās tumsā aizbēgt. Kad viņš, atskrējis no­metnē, sacēla trauksmi, uzmodinātie kareivji un virsnieki ne­steigdamies ieņēma kaujas pozicijas.

— Tev, redzams, rādījušies spoki… — viņi ņurdēja. — Tu izbijies un lapu šalkoņu noturēji par cilvēku soļiem. Vai tad tādā draņķa laikā kāds celsies pāri upei.. .

Bet sargkareivis izrādījās neatlaidīgs. Izpildot viņa prasību, pamodināja pašu Narvaesu, par ko varonīgais ģenerālis bija ārkārtīgi neapmierināts. Pusmiegā nolamājis sargkareivi, viņš pavēlēja visiem vākties prom . ..

Kortesa nodaļa jau bija iegājusi pilsētā un paspējusi, nesa- stapdama pretestību, sasniegt pilsētas laukumu. Un tikai tad, kad nodaļas ierašanās bija uzmodinājusi visu pilsētu, atskanēja signāla taures arī Narvaesa nometnē. Artilēristi metās pie liel­gabaliem un atklāja uguni, bet tā uzbrucējiem nekādu sevišķu postu nenodarīja. Uz labu laimi raidītie šāviņi gāja garām, un tikai trīs kareivji tika nogalināti.

Kortesa ļaudis darbojās precīzi un saskaņoti, pēc iepriekš izstrādāta plāna. Vieni sagrāba lielgabalus jau pēc pirmajiem šāvieniem un pavērsa pret Narvaesa nodaļām. Citi tajā laikā metās augšā pa kāpnēm, kas veda uz templi, kur bija nostip­rinājušies galvenie spēki. Pirmajam, kas izlauzīsies līdz Nar­vaesam, Kortess bija apsolījis par balvu 3000 peso, otrajam — 2000 un trešajam — 1000.

Narvaesa kareivji nekārtīgi atšaudījās — tumsa kavēja tē­mēšanu. Un, kad sākās tuvcīņa, parādījās visas uzbrucēju garo pīķu priekšrocības salīdzinājumā ar aizstāvju īsajiem zobeniem. Jau pirmajā sadursmē smagi ievainoja pašu Narvaesu — ar pīķa smaili viņam izdūra kreiso aci. «Svētā Marija, esmu no­galināts!» viņš sāpēs iekliedzās. Šo bļāvienu dzirdēja daudzi, un tas demoralizēja tos, kas vēl mēģināja aizstāvēties.

Kādā svētnīcā, kas atradās lielā tempļa teritorijā, Narvaesa karavīri joprojām sīksti pretojās. Tad kāds Kortesa kareivis uzsvieda uz salmu jumta degošu pagali. Salmi aizdegās, un pēc dažiem mirkļiem svētnīcas aizstāvji nolika ieročus.

Narvaesa galvenie spēki jau bija kapitulējuši, viņš pats bija iekalts važās, bet divos tempļos vēl aizvien aizstāvējās. Tad Kortess pavēlēja atvest sagrābtos lielgabalus un notēmēja tos uz ienaidniekiem. Jau pēc pirmās zalves aplenktie padevās uzvarētāja žēlastībai. Viņš taču bija apsolījis nevienu nesodīt un dot zelta kalnus ikvienam, kas viņam piesliesies. Patlaban Kortesam nebija izdevīgi nogalināt Narvaesa kareivjus — sa­vus tautiešus. Vēl bija gaidāmas kaujas ar indiāņiem, un viņš skatījās uz šīsdienas pretiniekiem kā uz saviem rītdienas ka­reivjiem.

Uzvara bija pilnīga, bet Kortess neļāva ļaudīm atpūsties. Kaujas laikā viņam bija izdevies iegūt tikai ap divdesmit zirgu un sagūstīt tikpat daudz jātnieku. Kavalērijas galvenos spēkus Narvaess iepriekšējās dienas vakarā bija izsūtījis pretī Kor­tesam uz kādu ceļu, kas veda uz Sempoalu. Kuru katru brīdi varēja gaidīt kavalērijas atgriešanos, un Kortess nezināja, kā pusē tā nostāsies. Tādēļ viņš nosūtīja tai pretī solīdu delegā­ciju, kuras sastāvā bija arī jau agrāk uzpirktie Narvaesa virs­nieki.

Uzzinājuši par sava ģenerāļa sagūstīšanu un viņa armijas sakāvi, jātnieki pēc īsas apspriedes nolēma pievienoties Kor­tesam.

Tagad atlika vēl sagrābt karavelas. Arī to izdevās veikt ātri un bez asinsizliešanas. Pēc Kortesa pavēles visas buras, takelāžu, kompasus un stūres nogādāja uz sauszemes, lai ne­vienam neienāktu prātā atgriezties Kubā un paziņot Velaske- sam par notikušo. Karavelu kapteiņi ieradās Sempoalā un no­deva Kortesam uzticības zvērestu.

Šajā kaujā Kortess zaudēja sešus cilvēkus (arī viņa preti­nieka zaudējumi nebija lieli — divpadsmit kritušo un apmēram divdesmit ievainoto), toties viņš ieguva tādus papildspēkus — cilvēkus, artilēriju, kavalēriju, floti, par ko nebūtu varējis pat sapņot. Un domās viņš kvēli pateicās neveiksmīgajam Kubas gubernatoram, kas iztērējis visu savu bagātību šīs ekspedīci­jas organizēšanai.

Lai galīgi iegūtu savu neseno pretinieku simpātijas, Kor­tess deva rīkojumu atdot viņiem kaujās atņemtos zirgus un ieročus. Tas izraisīja neapmierinātību veterānos, kas uzskatīja visas trofejas par savu likumīgo laupījumu. Bet neko nevarēja darīt — Kortess tādās lietās bija ļoti stingrs. Nācās pakļauties un atdot mirdzošos zobenus, dunčus, vairogus, kurus jaunie īpašnieki jau bija uzskatījuši par saviem.

Tagad Kortesa rīcībā bija 1300 kareivju, to skaitā ap simt jātnieku, vairāk nekā astoņdesmit arbaletistu un gandrīz tikpat daudz strēlnieku. Kortess sadalīja viņus nodaļās ar tādu ap­rēķinu, lai uz katru simtu jaunatnācēju iznāktu ne mazāk kā desmit piecpadsmit veterānu — indiāņu kara taktikas pazinēju.

Jau bija izstrādāti jaunu valstu pakļaušanas plāni un no­teikti termiņi jauniem karagājieniem. Jau bija iecelti ekspe­dīciju komandieri. Viņi čakli gatavojās tālajam ceļam.

Ar niecīgiem zaudējumiem izcīnītā uzvara, kas pie tam vairākas reizes palielināja viņa spēkus, spārnoja Kortesu, un viņš sapņoja par pakļautās teritorijas paplašināšanu. Domās viņš jau redzēja sevi kā Jaunās Pasaules neierobežotu vald­nieku, kura varenība līdzinās paša Spānijas karaļa varenībai.

Tieši tajā laikā apstākļi negaidīti sagrozījās tā, ka bija jāatceļ visas nodomātās ekspedīcijas un karagājieni.

No Tenočtitlānas atnāca vēsts par visas tautas sacelšanos.

Galvaspilsētā atstātais nelielais spāniešu garnizons lūdza pa­līdzību. Tam draudēja pilnīga iznīcināšana.

Sapratis, ka jebkāda vilcināšanās var maksāt ļoti dārgi, Kortess steigšus maršēja uz Tenočtitlānu.

Kas tad viņa prombūtnes laikā bija noticis?

Katru gadu maijā acteki svinīgi atzīmēja bargā kara dieva Uicilopočtli dienu. Šajā dienā dejoja un dziedāja, rīkoja svi­nīgus dievkalpojumus un speciālus rituālus. Tā kā šī dieva templis atradās blakus spāniešu apdzīvotajai pilij, galvaspilsē­tas pārvaldītāji lūdza viņiem atļauju sarīkot svētkus lielajā Teokalli. Alvarado, ko Kortess bija atstājis par savu vietnieku, atļauju deva, bet ar noteikumu, ka acteki neņems līdz ieročus.