R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Tagad bija «likumīgs pamats» rīkoties ar mantām pēc sava prāta.

Trīs dienas spānieši nesa ārā un šķiroja slepenajā glabā­tuvē sakrātos dārgumus. Pēc tam visas zeltlietas pārkausēja resnos, četrkantīgos stieņos.

Stieņu spāniešiem vajadzēja, lai ērtāk sadalītu laupījumu. Mantkārības apstulbināti, iekarotāji netaupīja pat lieliskus mākslas darbus, kuru vērtība bija lielāka nekā zeltam, no kā tie bija izgatavoti.

Pilī atrastās neskaitāmās bagātības iekvēlināja spāniešu karavīru alkatību. Viņi pieprasīja nekavējoties ķerties pie mantu dalīšanas. Lai kā arī Kortess centās attālināt šo brīdi, iestāstīdams saviem trakgalvjiem, ka drīz zelta būšot vēl vairāk, kareivji nevēlējās ilgāk gaidīt. Jo vairāk tādēļ, ka daudz dārglietu noslēpumainā veidā bija pazudušas. Zelta kaudzes kusa viņu acu priekšā. .. Aizdomas vērsās pret Kor- tesu un viņam tuvu stāvošajām personām.

Pakļaujoties kareivju prasībām, viņš bija spiests ķerties pie dalīšanas.

Dosim vārdu Bernalam Diasam. Viņš mums pastāstīs, kā spānieši dalīja laupījumu.

«No visa krājuma vispirms paņēma vienu piektdaļu kara­lim un otru — Kortesam saskaņā ar līgumu, ko mēs ar vinu bijām noslēguši piekrastē, kad ievēlējām viņu par kapteini admirāli.

Pēc tam Kortess pieprasīja atlīdzināt tos izdevumus, kas viņam radušies Kubā, sagatavojot ekspedīciju, kā arī Velas- kesam par kuģiem, kurus mēs bijām iznīcinājuši, visbeidzot — atlīdzināt izdevumus par mūsu sūtniecību, kas aizbrauca uz

Spāniju. Tad atskaitīja pajas septiņdesmit cilvēkiem Vera- krusā, kā arī to divu zirgu vērtību, kuri gāja bojā pie Tlaš- kalas un Almerijas. Tikai pēc tam sāka izdalīt mantu tiešajiem dalībniekiem. Bet arī tad rīkojās šādi: vispirms abi garīdz­nieki, tad virsnieki, tad strēlnieki un arbaletisti; ikviens no viņiem saņēma dubultu paju. Kad pēc visām šīm blēdībām rinda nonāca līdz mums, pārējiem kareivjiem, pēc likmes — viena paja uz cilvēku, tad šī paja bija tik niecīga, ka daudzi to nemaz neņēma, un tad, saprotams, arī viņu daļa nonāca Kortesa kabatā … Saprotams, tad mums bija jāklusē, jo kam gan mēs varējām žēloties un no kā prasīt taisnību! Pie tam Kortess netaupīja ne laipnus vārdus, ne solījumus, bet vis­bīstamākajiem bļāvējiem prata veikli aizbāzt mutes ar dažiem simtiņiem.»

Virsnieki no sava zelta lika meksikāņu juvelieriem izgata­vot smagas ķēdes. Tās viņi nēsāja uz krūtīm, nešķirdamies no tām ne uz mirkli. Viņu piemēram sekoja tie kareivji, kas bija nadzīgāki par citiem un bija tikuši pie zelta, negaidot dalīšanu. Bet tādu nebija daudz.

Ēstgriba rodas ēdot. .. Dažam labam ienāca prātā pavairot savu bagātību ar kāršu spēles palīdzību. Kad iedegās kaislības, nereti izcēlās vētrainas ķildas un kautiņi ar zobeniem. Discip­līna jūtami pasliktinājās, un Kortesam ne reizi vien nācās iekalt masīvo zelta ķēžu īpašniekus ne mazāk masīvās dzelzs ķēdēs…

Divdesmit vai trīsdesmit spāniešu baudīja iegūto bagātību kā varēdami. Pārējie atklāti pauda savu neapmierinātību. Ikvienam izvirzījās jautājums: kādēļ viņš cietis tik daudz grū­tību, desmitiem reižu riskējis ar dzīvību?

Atbilde radās pati no sevis: lai Kortess un saujiņa viņam tuvu stāvošu personu kļūtu bagāti. Ļoti patiesi par ekspedīcijas ierindas dalībnieku noskaņojumu stāsta savās piezīmēs Ber- nals Diass:

«Bija mūsu vidū kāds Kardenass . . .» Diass raksta. «Naba­dzība piespieda viņu doties dēkās, bet mājās viņš atstāja sievu un bērnus grūtā stāvoklī. Kardenass pēc patikas iztīksminājās par milzīgo daudzumu zelta un citu dārgumu pirms dalīšanas, bet, kad viņa daļa galu galā izrādījās tikai ap .. . 100 peso, viņu sagrāba īsta melanholija. Ja viņam draudzīgi jautāja, kādēļ viņš tik nospiests, viņš atbildēja vienu un to pašu: «Kā gan lai nebēdājos, ja viss ar mūsu milzīgajām pūlēm iegūtais zelts aiziet zudumā par visādām piektdaļām, kuģiem un zirgiem, viss tieši Kortesa kabatā, bet mana sieva un mani bērni tūkst aiz bada! Bet šeit taču bija līdzekļi, un es būtu varējis tos viņiem savā laikā nosūtīt.» — «Kad tad?» — mēs painteresējāmies. «Nu tad, kad mēs nosūtījām aģentus pie karaļa. Ja Kortess toreiz nebūtu atņēmis mums mūsu daļu,

būtu bijusi palīdzība mūsu ģimenēm. Bet tad, atcerieties tikai, sākās dažādas blēdības, parakstīšanās, lēmumi: atdod visu karalim. Bet savam tēvam Kortess, šķiet, nosūtīja 6000 peso! Bet cik viņš bez tā vēl noslēpis, — pat pateikt nevar! Turpretī mēs, kas cīnījāmies Tabasko un Tlaškalā, Sumpatenko un Čolulā, dienu un nakti, pastāvīgi riskēdami ar dzīvību vai saviem locekļiem, tā arī palikām nabagi un tikai laizāmies, bet Kortess gluži kā karalis arī ņem sev piekto daļu!» Un daudz vēl kliedza Kardenass, pierādīdams, ka nebija nekāda pamata dot Kortesam piektdaļu, jo neviena cita karaļa kā vienīgi likumīgā mums nevajag.»

Juzdams draudošās briesmas, kas brieda kareivju vidū, Kortess steigšus rīkojās, lai neļautu neapmierinātībai izaugt vēl lielākai. Paši spītīgākie, kas visskaļāk pauda savas prasī­bas (to skaitā arī Kardenass), saņēma bagātīgus kukuļus — zeltu un citus dārgumus. Viņi apklusa. Pārējos Kortess pa­darīja piekāpīgus, apsolot visādus labumus tuvākajā nākotnē. Pamazām kaislības aprima, disciplīna atjaunojās. Jo sevišķi tādēļ, ka radās jaunas iespējas tikt pie zelta . ..

Kortess uzzināja no Montezumas, kur atrodas Meksikas -trīs lielākās zelta atradnes. To izpētīšanai nosūtīja trīs ne­lielas spāniešu grupas. Zelta viņi dabūja nedaudz, toties at­nesa drošas ziņas par lieliem zelta krājumiem dabā. Bija skaidrs, ka, lietojot uzlabotas ieguves metodes, kuras indiāņi nepazina, iespējams īsā laikā krietni pavairot spāniešu zelta krājumus. Tātad Kortesam bija taisnība, kad viņš apsolīja visus padarīt bagātus …

Tā domāja kareivji. Un sašutums par nekaunīgo krāpšanu, laupījumu dalot, pamazām norima.

Sekmīgi īstenodams visus savus nodomus un juzdamies par faktisko Meksikas valdnieku, Kortess nolēma, ka tagad viņam viss atļauts. Un kādā jaukā dienā viņš pieprasīja, lai Mon­tezuma atdotu spāniešiem Tenočtitlānas lielāko celtni — kara dieva templi.

Veltīgi Montezuma centās pierādīt Kortesam, ka tas no­stādītu pret spāniešiem visu tautu, ka acteki nepiedos savu svētumu apgānīšanu. Kortess palika pie sava. Galu galā pēc apspriedes ar priesteriem Montezuma pieņēma kompromisa lēmumu. Viņš atļāva tempļa virsotnē uzcelt kapelu ar svētbildi un krustu.

Kortess atzīmēja šo uzvaru ar greznu dievkalpojumu. Viņš jau apsvēra turpmākos pasākumus, kā iznīdēt pagānismu un

kā pievērst katoļu ticībai actekus un pašu Montezumu. Bet gluži negaidīti notikumi ievirzījās pavisam citādā gultnē.

Pats to nemanīdams, Kortess zāģēja zaru, uz kura sēdēja. Tieši acteku aklā ticība saviem dieviem palīdzēja spāniešiem sagrābt varu Meksikā. Šī aklā ticība pārvērta draudīgo un ka­reivīgo Montezumu par Kortesa paklausīgu ieroci. Bet tagad Kortess sāka graut to, kas uzturēja šo ticību un ļāva ienīsta­jiem ienācējiem saimniekot milzīgajā zemē tūkstošiem kilo­metru no viņu dzimtenes. Viņš uzbruka acteku reliģiskajiem ticējumiem, tas ir, pašam dievam Kecalkoatlam ar gaišo seju, par kura sūtni viņu uzskatīja Montezuma.