R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Bet acteki, acīm redzot, bija pilnīgi apmierināti ar gadu simteņos izstrādātajiem bilžu rakstiem. Ar to palīdzību viņi pierakstīja, cik lielas nodevas saņēmuši no pakļautajām ciltīm, izveidoja savu kalendāru, atzīmēja reliģiskus svētkus un at­ceres dienas, sastādīja vēsturiskas hronikas.

Acteku kalendārs ir ļoti komplicēts un juceklīgs. Tajā divi paralēli nodalījumi — saules kalendārs, kas sastāvēja no 18 mēnešiem ar 20 dienām katrā (plus 5 «nelaimīgās dienas»), un svētais kalendārs, kas aptvēra 260 dienu garu periodu. Tas dalījās 20 nedēļās ar 13 dienām katrā.

Kalendāra sastādītāji priesteri vadījās no daudziem sarež­ģītiem noteikumiem. Viņi izmantoja īpašus izziņu krājumus. Daži no tiem saglabājušies līdz mūsu dienām. Katrā izziņu krājumā ir vesela sērija diezgan sarežģītu zīmējumu — dievi, kulta priekšmeti, putni, zvēri utt. Daži zīmējumi ir krāsaini. Izprast šo mīklaino attēlu nozīmi un jēgu Zinātniekiem palī­dzēja komentāri, ko pēc Meksikas iekarošanas sastādījuši mūki, ņemot vērā indiāņu paskaidrojumus.

Zīmējumā, kas ievietots 147. lappusē, attēlotas acteku sau­les kalendāra divdesmit dienas.

Acteku saules gads varēja sākties tikai ar četrām dienām («Māja», «Trusis», «Niedre», «Krama nazis»). Pēc katriem piec­desmit diviem gadiem gadu skaitīšana sākās no gala. Nekādas secības starp cikliem nebija. Šis apstāklis tagad rada ārkārtīgas grūtības, kad jānosaka, kādā gadā norisinājies viens vai otrs notikums.

Iedomājieties, kas notiktu, ja mēs rakstītu, ka Pēterburga dibināta 3. gadā, Napoleons izdzīts no Krievijas 12. gadā, Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija notikusi 17. gadā, dekab- ristu sacelšanās — 25. gadā, zemnieku reforma — 61. gadā, kristietības ieviešana Krievzemē — 88. gadā, nenorādot gad­simtus. Cilvēku, kas nezina vēsturi, tāda hronoloģija ievestu strupceļā tādēļ, ka nav norādīts, ka pirmais notikums attiecas uz XVIII gadsimtu, otrais — uz XIX, trešais — uz XX, cetur­tais un piektais — atkal uz XIX gadsimtu, bet sestais norisi­nājies gandrīz deviņsimt gadus agrāk — X gadsimtā.

Acteku varenībai augot, pakļautajai teritorijai paplašino­ties, tehnikai un ražošanas attiecībām attīstoties, pilnveidojās arī piktografiskā rakstība. Acteki vēl nenonāca līdz alfabēta izgudrošanai, bet viņi tai jūtami tuvojās. Bilžu rakstus sāka izmantot ne tikai to jēdzienu izteikšanai, kas bija ietverti zīmējumā, bet arī fonētiskā nozīmē, tas ir, kā noteiktu skaņu savienojumu. Tādā veidā kļuva iespējams ar divu zīmējumu kombināciju izteikt jaunu jēdzienu, kam ar šo zīmējumu

saturu nebija nekāda sakara. Tas atgādina mūsu rēbusus. Tā, piemēram, Pantepekas pilsētas nosaukumu acteki uzrak­stīja, zīmēdami karogu (acteku valodā «pantli») uz shematiski attēlota kalna (acteku valodā «tepek»).

Vārdu fonētiskā skanējuma apzīmēšanai izmantoja dažādas krāsas, homonīmusīpaši izvietotus priekšmetus utt. Bet darbības apzīmēja ar nosacītām zīmēm: pēdu nospiedumi ap­zīmēja ceļošanu, kustību, vairogs un vāle simbolizēja kauju, sasaistīts augums — nāvi utt.

148. lappusē parādīti acteku skaitļi un skaitīšanas metodes. Viņu lietotās sistēmas pamatā bija skaitlis divdesmit. Skaitļus līdz deviņpadsmit apzīmēja ar punktiem, skaitli 20 — ar karo­dziņu. Dažreiz saīsinātā rakstībā piecus punktus aizstāja viena svītriņa. Divdesmit kvadrātā (400) attēloja ar zīmi, kas atgādi­nāja eglīti. Tā nozīmēja «tik daudz, cik matu uz galvas». Div­desmit kubā (8000) attēloja kā maisu ar kakao pupām (kuras maisā tik daudz, ka nav iespējams saskaitīt).

Homonīmi — vienādi izrunājami un vienādi rakstāmi vārdi, piemēram, minama) mīkla un (maizes) mīkla.

Nedaudzās acteku hronikas, kas saglabājušās līdz mūsu dienām, kā arī piezīmes par notikumiem cilšu dzīvē, neskato­ties uz ārkārtīgo lakonismu, dod vēsturniekam bagātīgu ma­teriālu. Tās būtiski papildina arheoloģiskajos izrakumos iegūtās ziņas, paplašina mūsu priekšstatus par acteku dzīvi un kultūru.

Actekiem bija bezgalīgi daudz dievu. Lai uzskatāmāk pa­rādītu, cik daudz to bija, nosauksim tikai trīs dievu grupas.

Lūk, piemēram, Sencon Uicnaua — debesu dienvidu daļas zvaigžņu dievi, Sencon Mimiškoa — debesu ziemeļu daļas dievi un Sencon Totočtin — reibinošā dzēriena oktli dievi. Vai jūs zināt, cik pavisam dievu šajās trīs grupās? 1200!

Bet šis skaitlis ne tuvu neaptver to visu pakāpju dievu daudzumu, ar kuriem bija darīšana acteku priesteriem.

Viņi iestāstīja vienkāršajai tautai, ka visa pasaule esot pilna ar dieviem — labiem un ļauniem, augstsirdīgiem un atriebīgiem. Ar tiem visiem esot jāsadzīvo, lai ne­uzveltu sev nelaimi.

No visām šīm daudzajām die­vībām, no kurām katrai bija, tā sakot, sava «specialitāte», visvai­rāk tika godināti ar zemkopību saistītie dievi. Galvenie šajā grupā bija Tlaloki — kalnu dievi, kas pārvaldīja lietus gāzes, pēr­konu un zibeņus. Viņu godinā­šana bija saistīta ar upēm, eze­riem un avotiem.

Katrai ielejai bija savsTlaloks, kas dzīvoja tuvējā augstienē. Ac­teki uzskatīja, ka visi šie neskai­tāmie Tlaloki pakļauti augstāka­jam Tlalokam. Viņam kopā ar Uicilopočtli bija veltīts galvenais Tenočtitlānas templis. Ceturtā daļa lielo reliģisko svētku bija tieši saistīta ar šo dievu.

Tlaloku vienmēr attēloja ar divām čūskām ap acīm.

Ļoti ticams, ka sākumā Tlaloki bija medību un zvejas aiz­gādņi. Vēlāk, kad ļaudis apguva zemkopību, viņi mainīja «spe­cialitāti» un kļuva par zemkopības aizgādņiem.

Dievieti Čalčiuitlikue* («valdniece smaragda tērpā»), ko uz­skatīja par Tlaloka sievu, godināja kā tekošā ūdens dievieti. No viņas, pēc acteku ticējumiem, bija atkarīga ūdens kustība upēs un ezeros. Viņa varēja arī uzsūtīt zemei plūdus.

Kukurūzas dievietes un dievi — Cikomekoatla, Šilonena, Sinteotls un Šočikecala bija jauni un skaisti. Cikomekoatla (viņas vārds nozīmē «septiņčūskainā») bija ražas un uztura dieviete, Šilonena un Šočikecala personificēja jauno, augošo kukurūzu.

Dievs Kecalkoatls (viņa vārds, kā liekas, nozīmē «spalvainā čūska») bija saistīts ar planētas Venēras pielūgšanu. Par viņu Meksikas tautām bija daudz dažādu nostāstu. Vienā no tiem teikts, ka Kecalkoatls pēc ilgām cīņām izdzīts no Meksikas. Aizbraukdams pa jūru uz Austrumiem, viņš pareģojis, ka pēc kāda laika no jauna atgriezīšoties savā zemē. Šo dievu parasti attēloja ar baltu ādas krāsu. Mēs jau zinām, kādu pakalpojumu šis Kecalkoatls izdarīja Kortesam.