R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Katrai ciltij senajā Meksikā bija savs īpašs dievs — aizgād­nis. Tenočkiem jeb actekiem tāds aizgādnis bija mums jau pazīstamais Uicilopočtli — kara un medību dievs. Viņa māte bija zemes dieviete Koatli- kue — «valdniece čūsku tērpā». Šo dievieti attēloja ar divām čūskām galvas vietā, un viņas tērps bija veidots no čūskām, kas vijās un locījās. Tenočtit­lānā viņa kā dieva aizgādņa māte baudīja sevišķu cieņu. Vi­ņai par godu bija uzcelts tem­plis, kurā atradās šīs dievietes milzīgu apmēru statuja, kas sa­glabājusies līdz mūsu dienām.

Acteku augstākais dievs bija Teskatlipoka — «kūpošais spogulis». XVI gadsimtā visas naua ciltis viņu pielūdza kā visvarenu dievību, kā visu cilšu, kara un medību dievu pavēlnieku. Parasti viņu attē­loja ar pulēta obsidiāna spoguli rokā. Acteki ticēja, ka šajā maģiskajā spogulī atspoguļojo­ties viss, kas notiek pasaulē. Teskatlipoka, tāpat kā Uicilo­počtli, bija kara dievs. Viņu parasti uzskatīja par ļoti nežē­līgu dievu, kas soda cilvēkus ar badu un mēri un prasa ne­skaitāmus cilvēku upurus. Pēc acteku ticējumiem viņš arī iz­dzinis Kecalkoatlu 110 Meksi­kas.

Kecalkoatla akmens tels.

Acteku mītos daudz stāstīts par Teskatlipokas un Kecalko­atla cīņu. Iespējams, ka šajos nostāstos atbalsojas sensenās cīņas starp toltekiem un ielejā iebrukušajām naua ciltīm.

Acteki radījuši daudz interesantu mītu. Tie cēlušies tālajā pagātnē, kad pirmatnējais cilvēks ar savas fantāzijas palīdzību centās noskaidrot apkārtējās pasaules likumus.

Lūk, ko, piemēram, stāstīja acteki par Saules un Mēness izcelšanos.

Kad ceturtā ēra bija beigusies, tas ir, pēc plūdiem, visi dievi sapulcējušies Teotiuakānā un sprieduši, kā būtu iespē­jams pasaulei dot gaismu. Noskaidrojies, ka šai nolūkā nepie­ciešams, lai kāds no dieviem ziedotu sevi.

Divi dievi — bagātais Tekukistekatls un nabadzīgais Ra- nauancīns — nolēmuši ziedoties, lai dotu cilvēkiem gaismu. Pēc četru dienu gavēņa viņi sagatavojās upurēšanās ceremo­nijai. Tika aizdedzināts milzīgs sārts, kurā viņiem bija jāmetas iekšā.

Bet bagātais dievs Tekukistekatls trīs reizes piegāja pie sārta un nekādi nevarēja saņemties lēkt ugunī. Tad Ranauan- cīns droši metās liesmās un mirkli vēlāk parādījās kā mirdzošā Saule. To redzēdams, apkaunotais Tekukistekatls arī metās sārtā, bet uguns jau bija vājāka, un viņš kļuva par Mēnesi.

Sadusmoti par Tekukistekatla gļēvulību, dievi svieda viņam pakaļ trusi. No tā laika šis zvēriņš tā arī dzīvo uz Mēness. Acteki saskatīja Mēness plankumos truša figūru. Kādā acteku rokrakstā mēs redzam šī spīdekļa attēlu ar trusi (sk. zīmējumu šajā lappusē.)

Pēc acteku ticējumiem pasaule sastāvēja no zemes, trīs­padsmit debesīm un deviņām pazemēm. Bet priekšstats par paradīzi taisnīgajiem un elli grēciniekiem, kas tik raksturīgs kristīgajai reliģijai, actekiem bija pilnīgi svešs.

Visus trīspadsmit debesu stāvus apdzīvoja dievības. Jo no­zīmīgāks un varenāks bija kāds dievs, jo augstāk viņš dzīvoja.

Vienas debesis piederēja Tlalo- kam. Tur nokļuva visi zibens no­spertie un noslīkušie.

Debesīm bija arī horizontāls sa­dalījums. Austrumu daļā dzīvoja kaujās kritušie vai dieviem upurētie karavīri, rietumu daļā — dzemdībās mirušās sievietes, tas ir, tās sievie­tes, kas gājušas bojā brīdī, kad dā­vinājušas dzīvību nākošajiem kara­vīriem.

Visi pārējie mirušie nonāca pazemē. Bet to sasniegt nebija ne­maz tik viegli. Mirušajiem ceļā uz­

glūnēja tūkstošiem briesmu: kalni, kas draudēja nospiest ceļo­tāju, čūskas un milzu krokodili, sausi tuksneši, viesuļvētras, kas mētāja obsidiāna nažus … Grūtā ceļa pēdējais posms pār platu upi bija jāveic uz maza, sarkana sunīša muguras. Paze­mes valdnieks saņēma no mirušā dāvanas un atkarībā no to vērtības noteica, kurā pazemē tam jāmitinās.

… Tagad, kad esam tuvāk iepazinušies ar acteku vēsturi, kultūru un ticējumiem, atgriezīsimies Tenočtitlānā un izseko­sim dramatiskajiem notikumiem, kas norisinājās galvaspilsētā dažus mēnešus pēc spāniešu ierašanās.

Bet, lūk, Montezuma mira,

Līdz ar to bij pārrauts dambis,

Kas šo trako dēkaiņbaru

Sargāja no tautas dusmām.

H. Heine «Viclipucli».

Mēs šķīrāmies no Kortesa un Montezumas tai brīdī, kad iz­pildīja briesmīgo nāves sodu astoņpadsmit acteku virsaišiem. Un, kaut gan tūlīt pēc tam Montezumu atbrīvoja no važām, viņam dāvātā brīvība bija ļoti apšaubāma. Viņš bija tikpat brīvs savā rīcībā kā lelle marionešu teātrī. Tā naski kustina kājas, dzīvi žestikulē, māj ar rokām. . . Bet viss notiek pēc neredzamā, aiz aizsega noslēptā aktiera gribas. īstais stāvokļa kungs bija Kortess. Un viņš veselus sešus mēnešus pārvaldīja Meksiku aiz Montezumas muguras, maskē­damies ar viņa vārdu.

Ar sāpēm un sašutumu acteku cilšu virsaiši vēroja, kā Kortess kļūst par visas zemes neierobežotu valdnieku. Ar līdz­jūtību viņi domāja arī par Montezumas neapskaužamo likteni. Ar savu vārdu tas apstiprināja jebkuru spāniešu lēmumu.

— Tā ilgāk nevar turpināties, — nolēma vistālredzīgākie kasiki un sāka gudrot, kā palīdzēt Montezumam izkļūt no nelaimes.

Sazvērestības priekšgalā nostājās jaunais, dedzīgais Kaka- macīns — Montezumas brāļadēls. Viņš prata piesaistīt arī Montezumas brāli Kuitlauaku un Meksikas ielejas lielāko pil­sētu pārvaldītājus.

Sazvērnieku kara padomē atskanēja runas, kas diez vai būtu patikušas tam, kura dēļ viņi bija sapulcējušies. Kakama- cīns asi nosodīja savu tēvoci par nepārtraukto svārstīšanos attiecībās ar spāniešiem un par pakļaušanos nekaunīgajiem iebrucējiem.

— Visos jautājumos izdabādams Kortesam un viņa bandai, Montezuma pret paša gribu kļuvis par viņa kalpu, — sacīja Kakamacīns. — Bet stāvokli vēl var labot — vajag izraut Montezumu no apkaunojošā gūsta.

Kakamacīns aicināja nepadoties grūtsirdībai un izmisumam un vienprātīgi ķerties pie ieročiem.

— Spāniešu panākumi ir mūsu bezdarbības sekas! — viņš iesaucās. — Bālģīmji neizturēs acteku apvienoto spēku spie­dienu!

Visi dedzīgi atbalstīja Kakamacīnu. Sazvērnieki jau vie­nojās par dienu un stundu, kad jānotiek uzbrukumam Ašaja- _ katla pilij.

Bet sapulcējušos vidū bija Montezumas radinieks, kas Ka- kamacīna runās un rīcībā saskatīja citu jēgu. Viņš novērtēja tā aicinājumus uz sacelšanos kā cenšanos pašam sagrābt visu varu zemē. Un šis cilvēks ierosināja «nelielus labojumus» Kakamacīna priekšlikumā.

Viņš esot vienis prātis, ka vajagot uzbrukt un atbrīvot Montezumu, bet. . . par visu to jau iepriekš jāpaziņojot acteku valdniekam un jāgaidot viņa norādījumi. «Nebrīdinājuši Mon­tezumu, mēs pakļaujam briesmām viņa dzīvību …» Bez tam jācenšoties visu izdarīt bez asins izliešanas. Spānieši tomēr esot Montezumas viesi un atrodoties viņa aizgādībā . . .

Šos «labojumus» visi noraidīja. Aiz saldajiem vārdiem bija skaidri redzama to nodevīgā būtība. No visām pusēm atska­nēja saucieni: