R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Uzvilkuši savus labākos tērpus un izgreznojušies ar dārg­akmeņiem, zelta kaklarotām un aprocēm, visievērojamāko ģinšu pārstāvji sapulcējās Lielā Teokalli pagalmā. Simtiem cil­vēku slavināja dievu, bezrūpīgi dziedāja un dejoja mūzikas pavadījumā, nenojauzdami, ka gatavojas šausmīga ļaundarība.

Neviens nepievērsa uzmanību pagalmā stāvošajām apbru­ņoto spāniešu grupām — pie viņiem sen bija pieraduši un domāja, ka viņi ieradušies kā skatītāji.

Svinības bija sasniegušas kulminācijas punktu, kad pēkšņi atskanēja signāls. Spānieši izvilka zobenus un sāka bez žēlas­tības apkaut neapbruņotos cilvēkus, kas nebija nodarījuši neko ļaunu . ..

Paklausīdami rīkojumam, acteki, nākdami uz templi, ne­bija ņēmuši līdz ieročus. Viņiem nebija ar ko aizstāvēties. Un vai tad viņi varēja paredzēt tik neģēlīgu, nodevīgu uz­brukumu! Cēlonis tam bija tikai viens vienīgs: Kortesa līdz­gaitnieku neremdināmā mantkārība, vēlēšanās iegūt dievlū­dzēju bagātīgos izgreznojumus. Tas maksāja dzīvību sešsimt cilvēkiem. Nosituši, nodūruši un nošāvuši visus, kas atradās templī, spānieši turpat norāva viņiem zelta rokassprādzes, kaklarotas, dārgakmeņus, putnu spalvu apmetņus . ..

Pēc aculiecinieku nostāstiem tempļa kāpnes pludojušas asi­nīs. Visapkārt kaudzēm mētājušies līķi. ..

Šī nedzirdētā ļaundarība izsmēla Tenočtitlānas iedzīvotāju pacietības mēru. Pasaulē nebija tāda spēka, kas būtu varējis viņus vēl ilgāk noturēt verdziskā pakļautībā, ko līdz tam sek­mīgi bija centies panākt Montezuma. Visu — kā mazo, tā pieaugušo sirdīs uzbangoja nevaldāma atriebības dziņa. Un nākošajā dienā tūkstošiem apbruņotu ļaužu, cieši apņēmušies uzvarēt vai mirt, uzbruka spāniešu nocietinājumiem.

Starp acteku vadoņiem, kas vadīja pils sturmēšanu, galvenā loma bija Kuautemokam, Montezumas brāļadēlam. Ar kvēliem aicinājumiem atriebties un līdz pēdējam vīram iznīcināt asiņai­nos slepkavas, viņš sacēla kājās atbrīvošanās karam tūkstošiem Tenočtitlānas iedzīvotāju.

Neievērodami briesmas, viņi metās viesuļugunī un sturmēja pils sienas. Nogalināto vietā stājās jauni cīnītāji.

Spāniešiem draudēja nenovēršama bojā eja, bet viņus arī šoreiz izglāba … Montezuma. Viņš iznāca uz paaugstinājuma un ilgi pierunāja ļaudis izklīst.

— Ja uzbrukums turpināsies, tad spānieši mani nogali­nās,— sacīja Montezuma. — Kas vēlas glābt manu dzīvību, tam jāpārtrauc cīņa.

Acteku valdnieka autoritāte bija vēl tik liela, ka viņu paklausīja. Uzbrukumu pārtrauca.

Indiāņi zināja, ka spāniešu pārtikas krājumi nav lieli, bet dzeramā ūdens vispār nav. Tātad agri vai vēlu viņiem būs jāpadodas. .. Viņus nobeigs bads un slāpes.

Visdrūmāko nojautu mākts, Kortess atgriezās Meksikas galvaspilsētā. Uz katra soļa viņš redzēja, cik krasi pastiprinā­jies iedzīvotāju naids pret spāniešiem.

Pilsētas un ciemi, kuros iegāja viņa nodaļas, šķita izmiruši.

Iedzīvotāji ieslēdzās savās mājās, un neviens neiznāca spā­niešiem pretī. Ja arī ceļā gadījās cilvēki, tad viņu acīs dega naids un nicināšana.

Vienīgais cilvēks, kas sagaidīja Kortesu, bija Montezuma. Bet Kortess viņu pieņēma ar pasvītrotu dzestrumu. Viņš vēl nezināja, ka tieši Montezuma izglābis no iznīcināšanas Tenoč­titlānas mazo spāniešu garnizonu.

Iepriekšējie panākumi, uzvaras un veiksmes bija sagrozī­jušas Kortesam galvu. Viņš joprojām pašpārliecināti domāja, ka ir stāvokļa noteicējs. Viņš nešaubījās, ka divu triju dienu laikā atjaunos galvaspilsētā kārtību — pietiek tikai indiāņus, kā nākas, iebiedēt. Un Kortess deva rīkojumu nekavējoties atvērt tirgus un atjaunot pārtikas piegādi. Citādi viņš, Kortess, bargi sodīšot nepaklausīgos.

Kāds gan bija viņa izbrīns, kad pēc neilga laika sargpos­teņi ziņoja, ka pa visām ielām pils virzienā nākot nepārskatāmi apbruņotu indiāņu pūļi. Uzkāpis paaugstinājumā, Kortess ieraudzīja, ka ne tikai ielas, bet arī tuvumā esošo namu lēzenie jumti pilni ar karotājiem.

. . .Jau minūti pēc trauksmes signāla visi bija savās vietās. Artilēristi un strēlnieki novietojās pie sienās izkaltajām am- brazūrām. Viņi saņēma pavēli pielaist indiāņus, cik iespējams, tuvu. Kad tie bija pienākuši apmēram trīsdesmit metru at­tālumā un, kaujas saucieniem skanot, trieca pret pils sienu veselu bultu, akmeņu un šķēpu mākoni, atskanēja pirmā zalve . . .

Briesmīgie zaudējumi — simtiem nogalināto un ievainoto — uz mirkli apmulsināja uzbrucējus. Taču apjukums neturpinājās ilgi. Pēc minūtes indiāņi sakļāva rindas un metās uz priekšu pār savu biedru līķiem.

Sekoja otra zalve, pēc tam trešā, ceturtā . .. Tās prasīja simtiem upuru, dragāja indiāņu rindas, tomēr viņu niknums un uzbrukuma spars nebūt nemazinājās. Naids un atriebības alkas bija stiprākas nekā nāves bailes. It kā nemanīdami apkārt trakojošo nāvējošo uguni, acteki traucās uz priekšu, rāpās uz sienām, centās tajās izlauzt robus, aizdedzināt koka nocietinā­jumus un celtnes. Drīz vien jau liesmoja daudzas ēkas, un visur vāļājās kritušie un ievainotie.

Vislielākos zaudējumus nodarīja indiāņi, kas šāva no tu­vējo namu jumtiem. Sevišķi daudz upuru bija starp tlaška- liešiem, kuriem nebija metala bruņu.

Vadīdams pils aizsardzību, Kortess ļoti drīz pārliecinājās,

ka viņam ir darīšana nevis ar nekārtīgu pūli, bet ar īstu tautas zemessardzi, kas tiek prasmīgi vadīta un labi zina, par ko cīnās. Tādu karavīru rokās, kuri nicina nāvi, pat vienkārša runga kļuva par bīstamu ieroci.

Vairākumam uzbrucēju bija vai nu pīķi ar krama uzgali, vai loks un bultas, vai arī trīszaraini šķēpi ar virvi — ar tās palīdzību trijzobi izrāva no ievainotā miesas. Daudzi bija apbruņoti ar vālēm, kurām bija obsidiāna dzelkšņi. Pēc grez­najiem tērpiem un briesmīgajām zvēru maskām varēja pazīt cilšu virsaišus un karavadoņus. Uzbrucēju vidū varēja manīt arī priesterus, kas uzmudināja cīnītājus izrēķināties ar spā­niešiem.

Un visur pašā lielākajā kaujas burzmā zibēja jaunā Kuautemoka slaidais augums. Viņš pastāvīgi parādījās visbīstamā­kajās vietās, ar personīgu piemēru iedvesmodams karavīrus.

Tikai tumsai uznākot, kauja tika pārtraukta. Indiāņu karo­tāji varēja atpūsties, lai no rīta atjaunotu cietokšņa sturmēsanu. Bet spāniešiem vajadzēja izmantot atelpu, lai aiztaisītu robus sienās, izlabotu ieročus, sagatavotu munīciju.

Kortesam izdevās nosnausties tikai divas stundas. Palicis vienatnē, viņš skaidri saprata, ka nav pietiekami novērtējis pretinieka spēkus un pārvērtējis savējos. Viņš bija kļūdījies, uzskatīdams, ka indiāņi pakļāvušies, samierinājušies ar spā­niešu kundzību. Izrādījās, ka acteku tauta mīl brīvību nesalī­dzināmi vairāk nekā tās varenais valdnieks Montezuma. Bet tagad bija par vēlu atkāpties. Atlika tikai cīnīties līdz pēdē­jam vīram.

Neskatoties uz briesmīgo nogurumu, Kortess ilgi nevarēja aizmigt. Viņš apsvēra rītdienas rīcības plānu. Un tikai tad, kad šis plāns skaidri iezīmējās viņa galvā, viņš acumirklī iegrima dziļā miegā.

Ar pirmajiem saules stariem uzbrukums atjaunojās. Bet šo­reiz Kortess mainīja taktiku. Tūlīt pēc pirmās zalves atvērās vārti, un indiāņu sajukušajās rindās iedrāzās spāniešu kava- lērija. Tai sekoja kājnieki, ko papildināja tūkstošiem tlaška- liešu karotāju.