R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Pabeiguši iedzīvotāju slepkavošanu un paņēmuši līdz visu, ko vien varēja panest, spānieši no vairākām pusēm aizdedzi­nāja pilsētu. Tieši tajā laikā pār zemi strauji un negaidīti no­laidās dienvidu nakts.

Tumsā arvien skaidrāk kļuva dzirdama spēcīgu uzplūdu radīto viļņu krākšana. No kurienes nāk ūdens? Spānieši klausī­jās un nesaprata, kas notiek. Pēkšņi nakts klusumu pāršķēla biedinošs sauciens:

— Dambis pārrauts!

Ūdens strauji kāpa. Jā, nebija šaubu, indiāņi bija ķērušies pie galējiem līdzekļiem. Izmisumā iedzītie Ištapalapānas iedzī­votāji bija izpostījuši dambi, lai applūdinātu savu dzimto pilsētu.

— Taurēt pulcēšanos! Nekavējoties atstāt pilsētu! — pa­vēlēja Kortess.

Lūk, patiesa spāniešu atkāpšanās aina, kā to attēlojis Preskots:

«Grīļodamies zem laupījuma svara, cilvēki ar pūlēm bri- šus kūlās uz priekšu pa ūdeni, kas ar katru stundu kāpa aug­stāk. Viņu ceļu sākumā apgaismoja degošo māju blāzmojums. Bet, jo vairāk viņi attālinājās no ugunsgrēka vietas, jo vairāk gaisma bālēja, un viņi nedrošiem soļiem virzījās uz priekšu, brizdami līdz ceļiem, bet brīžiem arī līdz jostas vietai pa ūdeni. Ar neticamām pūlēm viņi sasniedza vietu, kur indiāņi bija izpostījuši dambi; te ūdens bija vēl dziļāks un straume tik stipra, ka cilvēki tik tikko spēja noturēties kājās. Spānieši pārkļuva pāri sveikā, bet daudzus tlaškaliešus, kas neprata eldēt, straume aizrāva sev līdz. Laupījums viss aizgāja bojā. aujampulveris bija galīgi sabojāts. Karavīru apģērbs un ieroči bija izmirkuši sāļajā ūdenī. ..

Rītausmā viņi ieraudzīja ezeru, ko klāja laivu bari. Indiāņi bija paredzējuši viņu nelaimi un tagad sagaidīja viņus ar akmeņu, bultu un citu nāvi nesošu metamo ieroču krusu. Veiklas nodaļas, turēdamās patālu no viņiem, traucēja armijas flangus ar tādu pašu uzbrukumu. Spānieši nevēlējās uzsākt kauju ar ieaidnieku. Viņu vienīgā vēlēšanās bija nokļūt līdz saviem ērtajiem dzīvokļiem Teskoko, kur viņi arī ieradās tajā pašā dienā — nospiesti un noguruma nomākti, tik nožēlojamā morālā un fiziskā stāvoklī, kādu vēl nebija piedzīvojuši pēc visgrūtākā pārgājiena un vissīvākās kaujas.»

Tāds bija iznākums šai cīņai, kurā uzvarētājiem negāja nemaz labāk kā zaudētājiem.

Šīs neveiksmes dēļ Kortess nezaudēja dūšu. Atguvis spēkus pēc Ištapalapānas kaujas, viņš plānveidīgi sāka sagrābt visas pilsētas un ciemus ap acteku galvaspilsētu!

Vienus izdevās iebie­dēt — un tie bez cīņas padevās uzvarētāja žēlas­tībai. Tā, piemēram, rīko­jās Otumbas iedzīvotāji, kas vēl ļoti labi atcerējās briesmīgo sagrāvi kaujā pret Kortesu. Bez cīņas padevās arī Miškika, kas, tāpat kā Tenočtitlāna, bija uzcelta ezerā (tādēļ spā­nieši to nosauca par Ve­necuēlu, tas ir, mazo Venēciju).

Dažas citas pilsētas sa­grāba ar intrigu palīdzību, veikli izmantojot nesaska­ņas cilšu starpā. Tādā veidā spānieši ieguva Čalko un Tlalmanalko pil- - sētas.

Apsolot dažādus labu­mus, Kortesam izdevās sacelt šo pilsētu iedzīvotājus pret Tenočtitlānas valdītājiem, un viņi rosīgi palīdzēja spāniešiem un tlaškaliešiem cīņā pret actekiem.

Bet vairums Meksikas ielejas pilsētu un ciemu varonīgi pretojās iebrucējiem. Tā, piemēram, Šaltokānas (šī pilsēta at­radās uz salas) aizstāvji izvēlējās labāk nāvi nekā verdzību. Viņi cīnījās gan pilsētas ārējās aizsardzības līnijās, gan ielās. Tikai nedaudziem izdevās izglābties, lai turpinātu cīņu Tenoč­titlānā.

Sākās ražas novākšana, un tā visur notika spāniešu un tlaš­kaliešu zobenu aizsardzībā. Pie tam nereti norisinājās īstas kaujas. «Ražas novākšana ar kauju» — tā to nosauca paši spānieši.

Pat savā galvenajā atbalsta bazē — Teskoko spānieši nebūt nejutās droši. Tā, piemēram, trīs reizes tika mēģināts aiz­dedzināt brigantīnas, kuras šeit sagatavoja ielaišanai ūdenī. Kortess zināja, ka šajās dedzināšanās piedalījās ne tikai izlūki no Tenočtitlānas, bet arī vietējie iedzīvotāji.

Bet atsevišķas sakāves un neveiksmes nespēja grozīt ko­pējo ainu. Blokādes loks arvien vairāk savilkās ap galvaspil­sētu. Viena pilsēta pēc otras krita Kortesa rokās. Bieži vien tās vairs nebija pilsētas, bet spāniešu nodedzināto un izlaupīto, iedzīvotāju atstāto pilsētu drupas. Šie atbalsta punkti, kas agrāk bija uzticīgi kalpojuši acteku galvaspilsētai, vairs nespēja

palīdzēt Tenočtitlānai, nevarēja piegādāt tai pārtiku, cilvēkus, apbruņojumu.

Kortesam un viņa armijai netrūka nekā. Viņa noliktavas vai lūza no vietējiem iedzīvotājiem atņemtās labības un citiem produktiem. Bija salaupīts arī daudz zelta un dārglietu. Ekspe­dīcijas armijas spēki pieauga: Verakrusas ostā ieradās vēl trīs kuģi ar vairāk nekā divsimt kājniekiem un astoņdesmit kavalēristiem.

Atbraucēju vidū bija arī karaļa mantzinis, kam bija jā­aizsargā valsts intereses, un dominikāņu mūks ar lieliem pā­vesta indulgenču (grēku atlaišanas zīmju) saiņiem. Romas pāvests avansa veidā piedeva visus iespējamos nodarījumus un grēkus kristīgajiem karotājiem, kas iznīcināja «pagānus».

Indulgences izrādījās labi ejoša prece. Ikviens spānietis, kura rokas bija notraipītas asinīm, steidzās tās iegādāties, lai viņpasaulē nokļūtu paradīzē. Uzņēmīgais baznīcas kalpotājs ieguva bagātīgu atalgojumu par savu centību. Viņš atgriezās mājās kā bagāts cilvēks, pārvērtis vieglās, aprakstītās papīra lapas smagos zelta stieņos.

Svaigie papildspēki, kurus saņēma Kortess, ļoti sekmēja kaujas operāciju panākumus. Cīņas netika pārtrauktas nevienu dienu. Tai pašā laikā pilnā gaitā ritēja zemes darbi Teskoko pilsētā. Pēc divu mēnešu pūlēm astoņi tūkstoši zemes racēju pabeidza kanāla būvi. Tas bija pietiekami dziļš un plats, lai pa to varētu pārvietot spāniešu brigantīnas. Kanāla krastus celtnieki nostiprināja ar pāļiem. Tā kā Teskoko ezera līmenis bija zemāks nekā vieta, no kurienes sākās kanāls, nācās iekār­tot vairākas slūžas. To konstrukcija bija ļoti vienkārša, jo pēc kuģu nolaišanas ezerā šīs ierīces vairs nebija paredzēts iz­mantot.

Divus mēnešus turpinājās niknās cīņas par tālajām un pēc tam arī par tuvējām pieejām Meksikas galvaspilsētai.

Ar izmisīgu vīrišķību acteki aizstāvēja katru dzimtās zemes pēdu. Cik gan reižu, kad spānieši un viņu sabiedrotie virzījās uz priekšu pa aizām, uz viņiem no kalnu augstumiem vēlās milzīgi akmeņi, dragādami viņu rindas, aizraudami bezdibenī neuzmanīgos! Cik gan reižu pēc vienas vai otras pilsētas ieņemšanas Kortesa kara pulkiem bija tā steigšus jāatstāj, glābjoties no acteku niknajiem pretuzbrukumiem! Cik gan reižu pēkšņi, it kā no zemes apakšas, spāniešu un tlaškaliešu priekšā izauga tūkstošiem acteku pirogu tieši tad, kad tās vis­mazāk gaidīja!

Un tomēr blokādes loks ap Tenočtitlānu nepielūdzami sa­žņaudzās. Spānieši jau skaidri saskatīja galvaspilsētu, redzēja kalnam līdzīgo Lielo Teokalli un citas vietas, kas bija sagla­bājušās viņu atmiņā. Viņi nonāca pie dambjiem un akve­dukta, kas savienoja pilsētu ar cietzemi.. .

Kad brigantīnas bija nolaistas ezerā, viss bija sagatavots, lai pēc Kortesa signāla sāktu uzbrukumu galvaspilsētai.