R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Acteki nikni aizstāvējās, bet nevarēja izturēt pretinieka vareno spiedienu un atkāpās. Spānieši izpostīja daļu akve­dukta, un ūdensvads pārtrauca darboties. Izsīka daudzās skais­tās galvaspilsētas ūdenskrātuves, pārstāja čalot fontāni… Iedzīvotāji sāka just dzeramā ūdens trūkumu.

Tenočtitlānā bija vairākas akas, bet ūdens nepietika, un to nācās piegādāt pilsētai laivās.

Jau pirmie spāniešu mēģinājumi sagrābt dambjus uzdūrās uz tik niknu pretestību, ka viņi bija spiesti steigšus atkāpties. Tūkstošiem karotāju aizsargāja pieejas galvaspilsētai no saus­zemes un ezera. Šaut uz pirogām, kuras simtiem ņudzēja ezerā, bija maza jēga, jo savu laivu bortus indiāņi bija nostiprinājuši ar bieziem vairogiem.

Kaut gan dambji bija plati, tomēr kavalērijai nebija kur izvērsties. Visu laiku tā uzdūrās uz aizsprostiem un barikādēm. Un tomēr konkistadoriem izdevās actekus sadzīt ūdenī. Bet arī pēc tam acteku karotāji nepārtrauca cīņu. Būdami teicami peldētāji, viņi no jauna rāpās uz dambi un centās uzbrukt ienaidniekiem no flangiem vai aizmugures.

Pirmais uzbrukums spāniešiem maksāja piecdesmit cilvēku. Astoņi bija- nogalināti, pārējie smagi ievainoti. Neuzdrošinā­damies uzsākt jaunu uzbrukumu, iekams nav ieradusies flotile, Alvarado un Olida karaspēks aprobežojās ar sīkām sadursmēm.

Netālu no ezera dienvidu krasta, ļoti tuvu Tenočtitlānai atradās neliela klinšaina saliņa. Tur bija novietots acteku garnizons, kas aizstāvēja pieeju galvaspilsētai. Kortess izsēdi­nāja saliņā simts piecdesmit karavīru. Tiem izdevās to ieņemt. Bet tikko sāka apklust kaujas troksnis, kad no visām pusēm uz brigantīnām steidzās pirogas ar karotājiem.

Kādu laiku spāniešu flotiles stāvoklis šķita kritisks. Indiāņu pirogas blakus brigantīnai iz­skatījās kā liliputi, bet tādu pirogu bija simtiem, turpretī brigantīnu — tikai trīspadsmit. Ezerā valdīja bezvējš, un spā­niešu kuģu buras bezpalīdzīgi nokarājās gar mastiem. Galve­nās brigantīnu īpašības, kas tām piešķīra milzīgas priekšro­cības salīdzinājumā ar piro­gām, — ātrums un manevrēša­nas spējas — vajadzīgā brīdī, nevarēja izpausties.

«Vai patiešām acteki sa­grābs brigantīnas?» ar bažām domāja Kortess. «Tad viss pa­galam …»

Bet uzpūta viegls vējiņš, tas kļuva stiprāks, buras piepū­tās — un stāvoklis tūlīt mainī­

jās. Tagad acteku laivas vairs nespēja mēroties spēkiem ar spāniešu ātrajiem peldošajiem cietokšņiem.

Pilnā gaitā brigantīnas iedrāzās indiāņu laivu barā, grem­dēja un gāza tās apkārt, šāva tiešā tēmējumā no lielgabaliem. Drīz viss ezers bija klāts ar pirogu atliekām, ievainotiem un slīkstošiem cilvēkiem.

Tad acteki griezās atpakaļ, mēģinādami glābties no vajātā­jiem. Bet veltīgi viņi visiem spēkiem cilāja airus. Brigantīnas bez pūlēm panāca un gremdēja bēgļus. Izglābās tikai tās piro­gas, kas paslēpās galvaspilsētas šaurajos kanālos, kur lielie kuģi nevarēja iekļūt.

Pirmā nopietnā kauja uz ūdens apliecināja flotiles izcilo nozīmi Tenočtitlānas iekarošanā. Tagad karaspēkam, kas cī­nījās par dambjiem, bija uzticama aizsardzība. Bez tam flotile deva iespēju pilnīgi bloķēt biezi apdzīvoto pilsētu, kam bija nepieciešama regulāra pārtikas un dzeramā ūdens piegāde. Iedzīvotāju dzīvības uzturēšanai nepieciešamo kravu sagrāb­šana bija otrs uzdevums, ko Kortess uzdeva, saviem jūrniekiem.

Par flotiles bazi kļuva Holoka — apdzīvota vieta galvenā un rietumu dambju krustošanās punktā. Tur noenkurojās bri­gantīnas. Dambis šajā vietā bija tik plats, ka acteki uz tā bija uzcēluši divus mūra sienām apjoztus torņus. Bet viņi neparū­pējās par stipru garnizonu šīs vietas aizsargāšanai. To izman­toja Kortess un spējā triecienā sagrāba Holoku — šo ļoti sva­rīgo punktu pie pašiem galvaspilsētas mūriem.

Tagad indiāņiem bija jāizsit Kortess no cietokšņa, bet to bija grūti izdarīt. Nostādījuši pie savas nometnes ieejām lielgabalus, spānieši padarīja to nepieejamu. Actekiem nedeva panākumus arī cits citam sekojošie nakts uzbrukumi.

Tagad Kortess kontrolēja divus ceļus, kas veda uz galvas­pilsētu, un pavēlēja Sandovalam nostiprināties uz sagrābtā dambja un sākt plānveidīgu uzbrukumu.

Blokādes loks noslēdzās. Spānieši bija pārgriezuši visus sauszemes ceļus, kas saistīja Tenočtitlānu ar citām pilsētām.

Pārliecinājies, ka vislabākos panākumus dod saskaņoti ar­mijas un flotiles triecieni, Kortess nodeva četras brigantīnas Alvarado un divas brigantīnas Olida grupai. Kad uzbruka kājnieki, kuģi virzījās kopā ar tiem abās pusēs dambim. Brigantīnas varēja aiziet acteku aizmugurē, dot triecienu flangiem.

Indiāņi parasti no­cietinājās pie izpostīta­jām vietām uz dam­bjiem un pie tiltiem. Bet brigantīnu artilēristi iznīcināja pretinieka aizsardzības ierīces. Vi­ņi koncentrēja uguni uz karaspēka sakopoju­miem un piespieda ac­tekus atkāpties, atvieg­lojot kājnieku virzīša­nos uz priekšu. Tādā veidā arvien jauni un jauni dambju posmi no­nāca spāniešu rokās.

Bet to, kas bija ie­karots dienā, nereti naktī zaudēja. Spānie­šiem nebija iespējams izstiept savas pozicijas un naktīs tās pienācīgi

apsargāt. Kad iestājās vakars, nācās atgriezties bazē. Rītā pa­modušies, viņi nereti ieraudzīja, ka acteki no jauna sagrābuši iepriekšējā dienā zaudēto dambja posmu un no jauna uzcēluši nocietinājumus vai izpostījuši dambi. Un cīņa sākās no gala . . .

Brīdī, kad dzimtenei draudēja nāves briesmas, acteki parā­dīja izcilu neatlaidību aizsardzībā, vīrišķību un bezbailību uz­brukumā. Arvien biežāk viņi pret nežēlīgo un ļauno ienaid­nieku sāka pielietot kara viltības, un tas deva labus rezultātus.

Nereti vecā, labi izpētītā vietā spāniešus gaidīja dažādi pār­steigumi. Līdzenā vietā viņi negaidīti zaudēja pamatu zem kā­jām un iegāzās ūdenī. Tur viņus jau gaidīja naktī noslēpta acteku piroga. Indiāņi prata labi maskēt bedres, ko viņi ierī­koja uz dambja daudzās vietās.

Acteki izgudroja arī iedarbīgu līdzekli cīņai pret brigantī- nām: viņi iesita ezera dibenā netālu no dambja pāļus, kas ūdenī nebija redzami. Uzdrāzušās uz tiem, brigantīnas vai nu iesprūda, vai arī ieguva nopietnus bojājumus.

Vienu brigantīnu actekiem izdevās pat sagrābt. Šī pārdrošā, līdz pēdējam sīkumam izdomātā operācija lika spāniešiem turpmāk vairāk uzmanīties, darboties piesardzīgāk un neuzska­tīt sevi par ezera neierobežotiem saimniekiem.

Piekrastes niedrās bija novietots stiprs slēpnis — trīsdesmit pirogu. Dažas citas indiāņu laiviņas, spāniešiem redzot, devās ar kravu ezerā. Brigantīnas tūlīt sāka dzīties tām pakaļ un .. . uzdrāzās uz zemūdens pāļiem netālu no slēpņa. Iesprūdušie kuģi bija labs mērķis indiāņu strēlniekiem. Ievainoja vai no­galināja gandrīz visus spāniešu jūrniekus.

Vienai brigantīnai galu galā izdevās izsprukt, otra kā trofeja krita acteku rokās.

Ieilgusi cīņa novājināja spāniešu un viņu sabiedroto spē­kus. Kortess sāka domāt par iedarbīgākiem līdzekļiem, kas ātrāk novestu pie ilgotā mērķa. Nolēma rīkot iebrukumu pašā pilsētā.