Mišela Sasa - Lielpilsētas lelle

Es apstājos un paslēpjos ēkas mestajā ēnā. Ļaušu viņu jautrajai četrotnei ieiet restorānā pirms manis.

Ko teiktu Kela, ja mani šobrīd redzētu? Man vajadzētu pastāstīt par notikušo, bet viņa gribēs zināt visas sīkākās detaļas. Tas aizņemtu labu laiku, bet man vajag vēl brīdi sevi pažēlot…

Labi, ballētāji ir restorānā, tagad mana kārta.

Iztaisnoju plecus un mēģinu stāvēt stalti – kā liktu darīt māte, ja būtu šeit.

Neesmu redzējusi savu seju kopš pabiju biroja tualetē, taču tad es vismaz nokrāsoju lūpas. Tas jau ir vairāk nekā parasti. Turklāt ir tik sasodīti auksts, tādēļ varu nevilkt nost virsjaku. Tā noslēps stilīgās drēbes, kuru man nemaz nav mugurā. Kādu dienu, kad nebūšu iestrēgusi birojā, man tiešām jāiemācās ģērbties kā īstai Ņujorkas sievietei.

Atveru durvis ar augsti paceltu galvu, kas it nemaz neatbilst manam patiesajam noskaņojumam. Un, pat nespērusi soli tālāk, tūlīt pat saprotu, ka esmu pieļāvusi milzīgu kļūdu. Šim vajadzēja būt Ķīniešu kvartāla nūdeļu restorānam – tā taču Eliots to aprakstīja. Bet man acu priekšā ir nolādēts naktsklubs. Stūrī spēlē džeza grupa, un gaismas virs galdiņiem ir vēsi zilā krāsā. Man nav laika nopētīt, cik stilīgi cilvēki sēž pie šiem galdiņiem, jo ierunājas zāles pārzinis.

– Vai varu Jums palīdzēt, jaunkundz? – Viņš skatās tieši man cauri.

Vai gan ir kas briesmīgāks, kā tikt uzrunātai par jaunkundzi ? Vienā augstprātīgā vārdā esmu atzīta gan par pārāk jaunu, gan vecmeitu. Madam varbūt būtu sliktāk, taču tas vismaz liek domāt par dienvidniecisku viesmīlību.

Pavēlu sev runāt lēni un nosvērti. Nevajag taču skriet prom tikai tādēļ, ka šī ēstuve ir piecsimt reižu smalkāka par to, ko biju iedomājusies. Es esmu sieviete… neatkarīga sieviete. Es esmu neatkarīga sieviete, kas pati pelna sev iztiku, un varu arī viena apmeklēt zili tonētu džeza kluba/nūdeļu restorāna modes kliedzienu.

– Galdiņu vienai personai? – Apzinos, ka balss neskan kā patiešām neatkarīgai sievietei. Apņemos pie tā piestrādāt, kad būšu atpakaļ sava dzīvokļa drošībā.

Ak nē, mans dzīvoklis, kurā dzīvo arī Bens. Pārstāj, Keja. Koncentrējies.

Zāles pārzinim ausī ir radioaustiņa un rokās mape, radot ilūziju par viņa svarīgumu.

Viņš ielūkojas mapē, lai gan mani pārņem sajūta, ka viņš nemaz nelasa.

– Šovakar visi galdiņi ir aizņemti, jaunkundz.

Es gribu atbildēt ar “Ziniet, mister…” Taču tā vietā nomurminu:

– Vai varu pasēdēt pie bāra?

Viņš palūkojas uz mani. – Mēs pasniedzam dzērienus pie galdiņiem, jaunkundz. Mums nav bāra.

Četrotne jau ir paspējusi iekārtoties savos krēslos un pēta ēdienkarti. Mans skatiens pievēršas puisim. Žakete ir novilkta, un viņa augums man atgādina Benu. Izstīdzējis. Bet spēcīgs.

Koncentrējies .

Novēršos no viņa un uzreiz pamanu brīvu galdiņu diviem.

– Vai tas galdiņš ir brīvs?

– Diemžēl, jaunkundz, tas ir rezervēts.

Sāku pamanīt, ka visapkārt ir daudz brīvu galdiņu.

– Un tas? – rādu uz galdiņu viņam aiz muguras. – Un kā ar šo?

– Tie visi ir rezervēti, jaunkundz. Cilvēkiem, kas veikuši rezervāciju.

Viņš izrunā vārdu rezervācija tāpat, kā mana mamma saka izglītība . Es pazīstu šo toni, un abos gadījumos tas nozīmē vienu un to pašu: bez tā tu neko nevari iesākt.

Es nemēdzu strīdēties, taču neticu, ka visi trīs brīvie galdiņi divām personām tiks aizņemti. Un es gribu tikai vienu porciju nūdeļu.

– Paklau, es to neaizņemšu ilgi. Gribu tikai pasūtīt ēdienu un paēst, galdiņš atkal būs brīvs tiem, kas to rezervēja.

Šoreiz pārzinis pat nepūlas ieskatīties savā draņķa mapē.

– Mums nav brīva galdiņa Jums, jaunkundz. – Un viņš aiziet.

Esmu nokaitināta, taču manas dusmas draud pārvērsties kaunā. Meitene ar blondo bizi iesmejas tā, it kā viesmīlis būtu asprātīgākais cilvēks visā pasaulē. Uz paplātes viņš tur četras perfekti salietas kokteiļu glāzes. Perfekti salieti dzērieni viņu perfektajam galdiņam.

Šajā perfektajā vidē Jums nav vietas, jaunkundz.

Pasniedzos somiņā pēc saulesbrillēm, jo jūtu, ka acīs atkal sariešas asaras. Pēc mirkļa jau esmu laukā uz ielas un vairs pat nemēģinu iet piesardzīgi, tā vietā sāku skriet.

Es nezinu, uz kurieni dodos, taču šķiet, ka nespēju tur nonākt pietiekami ātri. No manas kabatas atskan slāpēts signāls. Varbūt zvana Bens! Es nevēlos ar viņu runāt, taču nenāktu par ļaunu vismaz paskatīties ekrānā.

Joprojām turpinot skriet, izzvejoju telefonu no kabatas. Cik gan meistarīgi es protu darīt vairākas lietas vienlaikus. Nē, tas nav Bens. Zvana Kela. Noteikti saņēma manus telepātiskos palīgā saucienus. Es atbildu.

– Sveika. – Esmu galīgi aizelsusies.

– Mon dieu , kādēļ izklausās, ka esi sporta zālē? – Kela atbild sveicienam. Tad pusčukstus iespiedzas: – Vai tu esi gultā kopā ar viņu?

Sāku skriet ātrāk. Priekšā jau redzu Kanāla ielu.

– Nē, Kela. Es šobrīd pavisam noteikti neatrodos gultā.

– Qu’ est-ce qui se passe?

– Nevaru paskaidrot, es skrienu.

Klusums. Tad Kellija jautā: – Uz skrejceliņa?

– Nē taču.

– Tu bēdz no kāda?

– Laikam. Paklau, Kellij, es nezinu, labi? Šī ir mana mūža sliktākā nakts, Bens ir iemīlējies tajā palaistuvē no aģentūras, viņi šobrīd ir kopā striptīza klubā, kur viņam klēpī noteikti ir kāda no dejotājām, un mani tikko izmeta no nūdeļu restorāna. Ja drīz nedabūšu kaut ko ēdamu, es nomiršu!

– Ieslēdz “FaceTime”, – Kellija pieprasa. Taču es esmu tikko atcerējusies par Kanāla ielas “McDonald’s”.

– Ne tagad, Kellij.

– Tūlīt! – viņa uzstāj.

– Nē!

– Jā!

Es paceļu telefonu pie sejas, lai nokliegtos Nē! cik vien skaļi spēju, kad vai nu paslīdu uz aizsalušas peļķes, vai manas kājas vairs neiztur – nebiju tik daudz skrējusi kopš vidusskolas sporta ieskaites – jo nākamajā mirklī esmu zaudējusi pamatu zem kājām.

Sekundes simtdaļu mans ķermenis atrodas gaisā. Nodomāju: es krītu, palīgā, es krītu, kurš mani noķers?

Tūdaļ saņemu atbildi no aizsalušas peļķes. Noķēru, mazā.

Tieši notekā. Es guļu uz muguras aukstā, daļēji aizsalušā notekā. Katra kāja uz savu pusi – viena pavērsta pret Viljamsburgas tiltu, otra – pret Elles ķēķi. Šķiet, it kā kakls būtu saspiests ar riekstu standziņām. Telefons piezemējas man blakus, un man nevajag uz to paskatīties, lai zinātu, ka ekrāns ir sašķīdis. Kā mana dzīve.

Man tuvojas kāds augstpapēžu zābakos. Lai palīdzētu man piecelties, es nospriežu. Taču zābaku īpašniece, vēl viena divmetrīga modele ādas jakā ar augsti sasukātiem matiem vienkārši paiet man garām. Pēdējais, ko dzirdu, pirms ļauju vaļu skaļām raudām, ir Kellijas saucieni telefona skaļrunī. – Keja! Tu mani dzirdi? Atbildi! Tu esi dzīva?

Telefons joprojām darbojas. Ne gluži manu lūgšanu piepildījums, taču vismaz kaut kas.

“McDonald’s” ir kļuvis par grēkāzi. Dabiska uztura piekritēji to ienīst. Dzīvnieku aizstāvji tāpat. Viņiem pievienojas norūpējušies vecāki, kas negrib, lai viņu bērni pārvēršas par mazām tauku lodītēm.

Bet es šobrīd mīlu “McDonald’s” tik ļoti, ka varētu no laimes raudāt. Un tā noteikti arī darītu, ja varētu izspiest kaut vēl vienu asaru.