Mišela Sasa - Lielpilsētas lelle

Parasti es no Uzvalka bēgu kā no buboņu mēra. Ne tādēļ, ka viņš strādā plānošanas nodaļā, kas vienmēr nostājas pasūtītāja pusē. Arī ne viņa vienmēr nevainojami iestīvināto “Robert Graham” kreklu dēļ, kas tik ļoti kontrastē ar mums pārējiem radošajiem tipiem džinsos un teniskurpēs. Nē, es izvairos no Uzvalka, jo viņam ir paradums uzrasties tieši tajā brīdi, kad domāju, ka esmu viena, vai ielūkoties manā biroja kabīnē, lai pārbaudītu, ko es rakstu. Tas ir tik pasīvi agresīvi. Es gribu viņam teikt – vienkārši pajautā, kad būšu pabeigusi, nevis izliecies, ka tev rūp “kā man sokas.”

Viņš pamana pilnīgi visu. Un vienmēr zina, kad esmu nonākusi strupceļā.

– Nevedas ar rakstīšanu? – viņš jautā, stāvot pie ieejas manā kabīnē, un pamāj uz manas somas pusi, kamēr es apsēžos pie galda. Viņš mēģina pārmest, ka es esmu uz brīdi atstājusi savu darbavietu? Pasīvi agresīvais izsekotājs!

– Tikai aši aizgāju uz tualeti. Es zinu, ka termiņš tuvojas beigām, bet tik daudz taču drīkst? Vai man vajadzētu čurāt pudelē tepat pie galda? – Viņa klātbūtnē es neminstinos kā, runājot ar citiem kolēģiem. Iespējams, tādēļ, ka Uzvalks atgādina manus svētulīgos vecākos brāļus, ar kuriem es esmu pieradusi strīdēties. Un man nav jāmēģina uz viņu atstāt labu iespaidu.

– Piedod, man tikai likās, ka šeit smaržo pēc “Saks” smaržu nodaļas. Tātad viss iet no rokas? – Uzvalks pienāk pie mana datora. Tajā brīdī saprotu, ka neesmu aizvērusi iepriekšējo “Word” dokumentu.

– Šurp, kaķīt draņķīt, – viņš izlasa skaļi. Tas ir vienīgais, ko esmu uzrakstījusi. – Keja, lai arī cik ģeniāls joks, nedomāju, ka varam to rādīt klientam. Tas taču nav labākais, ko izdomāji?

– Kas? Tas? – es izliekos. – Tas ir joks par godu Benam. Viņš drīz būs atpakaļ, mēs izmēģināsim visus saukļus. Man ir vairākas lappuses ar īstiem čempioniem.

Brr. Čempioni ir reklāmistu žargons, tie ir paši labākie reklāmas saukļi. Neciešu, kad piekāpjos šīm klišejām, kas tiek lietotas birojā.

– Patīkami to dzirdēt, – Uzvalks smaida, acīmredzami man neticot. Ja mēs ar Benu izgāzīsimies, Uzvalkam nāksies atskaitīties klienta priekšā.

– Drīkst paskatīties? – viņš draudzīgi jautā, lai gan es zinu, ka aiz tā atkal slēpjas viņa pasīvā agresija.

Uzvalka darba pienākumos ietilpst izveidot klientam piemērotāko stratēģiju un uzraudzīt, lai mēs pie tā pieturētos. Kaķu barības tirgū ir liela konkurence, un atšķirības starp produktiem ir nelielas, tādēļ Uzvalks ir daudz strādājis ar “Little Kitty” vadītājiem, lai noskaidrotu viņu priekšrocības. Ciešā sadarbība ir padarījusi viņu par klienta tuvāko pārstāvi, kā arī par aģentūras īpašnieku iemīļotāko darbinieku. Arī pārējiem viņš patīk man pavisam neizprotamu iemeslu dēļ. Es esmu ar viņu runājusi tikai par kaķu barību. Taču es varu iedomāties, kādēļ klientiem viņš varētu šķist apburošs. Bens teica, ka Uzvalks esot no dienvidiem. No Alabamas, Džordžijas vai Luiziānas. Kaut kur tur. Dzīvojot Austrumu krastā, visi tie štati šķiet vienādi.

– No kurienes tu esi? – es nervozi izsaucos, mēģinot par katru cenu izvairīties no viņa jautājuma.

Pārsteigts par negaidīto jautājumu, Uzvalks sarauc uzacis, tad pasmaida.

Keja, ja tu šādi tēlo biklo peli, tev nav izredžu šonakt savaldzināt Benu.

– No Ņūorleānas, – viņš atbild. – Maza pilsētiņa Luiziānas štatā, varbūt būsi dzirdējusi.

Protams, ka zinu, kas ir Ņūorleāna. Un es zinu, kas ir Luiziāna. Pēc formas atgādina zābaku. Vai karogu. Tur bija tā briesmīgā viesuļvētra; tagad es sāku atcerēties.

Nejautā par viesuļvētru, Keja. Tu esi labāka par to.

– Mardi Gras ! 4 4 Mardi Gras jeb “treknā otrdiena” ir svētki, ko atzīmē pirms gavēņa sākuma. Īpaši krāšņi tie tiek svinēti Ņūorleānā. – es iesaucos.

Nedaudz labāk…?

– Jā, mēs Ņūorleānā svinam Mardi Gras . – Nu jau viņš gandrīz skaļi smejas par mani.

No zila gaisa atceros, kā viņš smējās Ziemassvētku ballītē. Es bija pārsteigta, ka kādam, kas izskatās tik stīvs , ir arī humora izjūta. Uzvalks noteikti labi saprastos ar maniem brāļiem – brīnumdvīņiem. Brets un Braiens ir panākumiem bagāti finanšu analītiķi, kas vēl vairāk liek mūsu mātei domāt, ka es neko nedaru pareizi. Viņai ir izdevies panākt, ka es neprotu pieņemt komplimentus, nemaz nerunājot par noticēšanu tiem.

“Kad piedzimi, tu izskatījies pēc plikpauraina, kaulaina cāļa. Es ar līmlenti līmēju bantītes tev pie galvas, lai medmāsas zinātu, ka esi meitene,” mammai patīk to stāstīt, tikai pa pusei izliekoties, ka viņa joko.

“Blakus gulēja skaista, apaļīga meitenīte ar lielām, zilām acīm un zeltainām matu cirtām. Es teicu tavam tēvam, lai samaina vārdus, tad mēs varētu ņemt viņu līdzi uz mājām.”

Šim stāstam vienmēr seko skaļi, sulīgi smiekli, reizēm pa vidu nosprauslājoties. Ir grūti mēģināt iebilst, ja dzīvo kopā ar kādu, kam tik ļoti patīk klausīties savā balsī. Tādēļ es pievērsos rakstīšanai. Kopš sevi atceros, tas bijis veids, kā varu izteikt vārdus, kurus nespēju bez minstināšanās pateikt skaļi.

“Tu gribi kļūt par rakstnieci ? Labāk jau uzreiz kļūsti par bezpajumtnieci!” mamma mēdza mani iedrošināt.

Par spīti visam, kas viņai sakāms par manas profesijas zemo atalgojumu, es daudz labprātāk skaitu grašus, nekā strādāju garlaicīgajā finanšu jomā. Protams, viņa lielīgi stāsta par brīnumdvīņiem ikvienam, kas gatavs klausīties. Bet ko gan tas maina, ka maniem brāļiem pieder dzīvokļi Tribekā? Pirkt. Pārdot. Skaitļi. Garlaicīgi!

– Tātad… – Uzvalks jautājoši skatās uz mani. Vai esmu ko palaidusi garām?

– Jā?

– Es jautāju, vai grasies iet uz ballīti, ja jau esi pabeigusi darbu.

Nekad iepriekš neesmu redzējis tevi ar krāsotām lūpām.

Sasodīts. Es to nedzirdēju. Sapņotāja. Vēl viena no manām sliktajām īpašībām.

– Nekādas ballītes. Vismaz ne šonakt. – Patiesībā jau es plānoju nedaudz izklaidēties, bet Uzvalkam par to nekādā gadījumā nav jāzina. Tas lai paliek starp mani un Kelliju. Dažus noslēpumus labāk atstāt dāmu istabā.

– Nu, kā vēlies, – viņš nosaka.

Palūkojos augšup, mēģinot saprast, vai viņš joko. Viņa acīs nav ne miņas no ironijas. Viņa skatiens ir neizprotams. Ja man vajadzētu pateikt, vai viņam ir labs vai slikts garastāvoklis, es tikpat labi varētu mest monētu. Pavisam ne tā, kā ar Benu. Atliek uzmest skatienu, un es jau zinu, ko viņš domā.

Ak, Bens. Varbūt Kellijas plāns izdosies… Mēs paēdīsim vakariņas, pagudrosim reklāmas saukļus, izdzersim pāris alus. Kā viņa teica? Piespiesties tuvu kātam? Nē taču, piespiesties tuvu klāt . Es mēģināšu tā darīt visas nakts garumā, tad mēs dosimies atpakaļ uz manu dzīvokli skatīties televīziju. Tad es parasti aizmiegu, taču, ja enerģiski mirkšķināšu plakstus, varbūt man izdosies palikt nomodā un papildus vēl izskatīties koķeti.

– Khm!

Es atgriežos realitātē, cerot ieraudzīt, ka Bens beidzot ir klāt. Joprojām tikai Uzvalks. Ja viņš nebūtu tik uzstājīgs, man varbūt pat būtu viņa žēl. Viņš taču nav vainīgs, ka viņa darbs ir panākt, lai radošā komanda patiešām sagādā izcilos rezultātus, kas apsolīti klientiem. Un tā nav viņa vaina, ka mēs daudz labprātāk tītu makšķeres, nekā rakstītu vēl vienu saukli.