Mišela Sasa - Lielpilsētas lelle

Kasiere nepievērsa uzmanību ne manām dubļainajām drēbēm, ne piesārtušajai sejai, un nesūtīja mani prom, sakot, ka šajā burgeru ēstuvē man nav vietas.

Nāciet, nāciet visi. Tam vajadzētu būt viņu sauklim. Vai arī: Lai viņi ēd kūkas, mēs piedāvājam mierinājumu .

Vai reklāmas saukļu sacerēšana nervu sabrukuma laikā ir zīme, ka pārāk daudz strādāju? Vai pārvēršos par to puisi, kurš savas laulību ceremonijas vidū pārbauda ziņojumus “BlackBerry” viedtālrunī?

Lai gan man nav tiesību kritizēt kādu par viedtālruņa pārbaudīšanu laulību ceremonijas vidū – viņu vismaz kāds gribēja precēt. Tiek nosaukts mans numuriņš, un es eju pakaļ savam hamburgeram. Tas sastāv tikai no burgera kotletes un kečupa, bez sīpoliem – tieši tā, kā mēdzu pasūtīt jau kopš brīža, kad biju pietiekami veca, lai sekotu brāļiem “PlayPlace” rotaļu laukumā. Vai pilsētas bērni vispār zina, ka pārējiem “McDonald’s” restorāniem ir tikai šūpoles un slidkalniņš? Domājot par bērnību piepilsētā, mani pārņem siltas jūtas. Man pietrūkst tās drošības ilūzijas.

Eju prom no letes iepriekš noskatītā galdiņa virzienā, taču to jau aizņēmis kāds bezpajumtnieks, kam priekšā nolikta maza “McDonald’s” glāzīte, kas, pēc izskata spriežot, saglabājusies no deviņdesmitajiem. Acīmredzot, lai varētu palikt restorānā, vajadzīga vismaz glāzīte.

Tā nu es apsēžos tuvākajā brīvajā vietā, iespiesta starp diviem galdiņiem, pie kuriem sēdošie arī ietur maltīti vienatnē. Izvairoties no acu kontakta, es izsaiņoju savu hamburgeru, un tas izskatās lieliski. Ak, Keja, ak, tu beidzot kaut ko izdarīji pareizi. Sagrābju to ar abām rokām un paceļu pie sejas.

Tu esi Peitone, un burgers ir Bens.

Tu saplosīsi šo burgeru gabalos.

Tavam sauklim vajadzētu būt: “Šodien burgeri, rīt jau tavs draugs.”

Apžēliņ, esmu pārstrādājusies.

Es jau grasos nokost kumosu, kad blakus izdzirdu kādu balsi.

– Dārgumiņ, vai tu nemaz nepasmaidīsi un nesasveicināsies?

Šī balss nerunā ar mani. Es pavisam noteikti nepazīstu nevienu cilvēku šeit . Taču, turpinot košļāt savu maizi un liellopu gaļu, dzirdu to pašu balsi vēlreiz, tikai skaļāk. – Es teicu, dārgumiņ, vai tu nemaz nepasmaidīsi un nesasveicināsies?

Sastingstu. Dziļi sirdī es zinu, ka balss runā ar mani. Pagriežu galvu pa kreisi – kāds aziātu izcelsmes puisis lasa avīzi, kamēr viņa roka ir nozudusi dziļi frī kartupeļu paciņā. Palūkojos pa labi, un ieraugu runātāju. Viņa gaidpilni veras manī, it kā cerot uz atbildi.

Pārcilāju savu atmiņu. Mani vecvecāki ir miruši (lai viņiem vieglas smiltis), tādēļ vienīgie vecie cilvēki, ko pazīstu, ir mani vecāki. Bet viņi nav tik veci kā šī kundze.

– Es atvainojos? – saku.

– Ak, jaunatne, – viņa iekladzinās. – Pārvērš apgalvojumus jautājumos. “Es atvainojos” nav jautājums. “Es atvainojos” ir apgalvojums. “Atvainojiet, es nedzirdēju, ko Jūs teicāt” ir daudz piemērotāks apgalvojums. Un, ja jau uzstājat, ka teikuma beigās jābūt jautājošai intonācijai, var teikt arī: “Vai Jūs runājat ar mani?”

– Es Jūs pazīstu? – jautāju.

– Tā jau ir labāk. – Sieviete paceļ roku un noglauda cieši ieveidotās sirmās sprogas uz galvas. Es nolieku savu burgeru un nopētu sievieti, cerībā saprast, kas viņa ir.

Tad es saprotu. Eliots, tas mērglis, filmē mani ar slēpto kameru.

Pa pusei pieceļos kājās savā vietā, mēģinot saskatīt noslēpto videokameru.

– Vai dodaties prom? – Sieviete ar izbrīnu manī skatās.

– Nē, tikai meklēju kādu, ē, kaut ko.

No kameras nav ne miņas. Arī no tā pāraugušā Ēzeļa “Gucci” uzvalkā ne. Laikam jau būšu kļūdījusies par Eliotu.

– Es negribēju iztraucēt Jūsu maltīti, mani tikai nomāc, ka cilvēki vairs nesmaida un nesveicinās kā agrāk.

Apstājos kā iemieta. Tas ir kaut kas, ko es mēdzu teikt. Patiesībā es Benam vairākkārt esmu teikusi tieši to pašu gandrīz vārds vārdā. Mani kaitina, ka cilvēki nesveicinās pat tad, ja divatā atrodas norobežotā laukumā. Piemēram, liftā. Vai uz ietves, gaidot taksometru. It īpaši Ņujorkā – šķiet, ka cilvēki apzināti cenšas būt nejauki. Bet tā taču nav cilvēku patiesā daba, vai ne?

Vai es tā izturējos pret šo sievieti?

– Piedodiet, man ir smaga diena. – Izmoku smaidu. – Kā klājas Jums? – es piebilstu sveiciena vietā. Māte manī ir iedzinusi kautrību piecdesmit dažādās nokrāsās, taču viņa man arī ir iemācījusi cienīt vecākus cilvēkus.

– Es redzēju tevi ienākam, tu izskatījies apmaldījusies, – atzīst vecā sieviete.

Aplūkoju viņas galdiņu, meklējot vairāk pavedienu par viņas personību. Viņai blakus nestāv iepirkumu ratiņi ar kafijas automātu vai spilvenu. Turklāt viņas koptēls izskatās ļoti pārdomāts. Somiņa ir neizteiksmīga, taču kleita varētu būt šūta no kāda dārga auduma, ko neatpazīstu. Pilnīgi neiederīgi šādā ēstuvē. Vai vispār šaipus Centrālparkam.

– Atceros, kad biju tavos gados, tikko sāku karjeru Ņujorkā. Ir tik viegli zaudēt cerību, kad nezini, ko vēlies. Novecojot labākais ir tas, ka beidzot zinu, kas es esmu. Tas rada sirdsmieru.

– Protams, – nosaku. Nezinu, ko citu teikt. Nezinu, vai novecot ir labi vai slikti. Droši varu pateikt tikai to, ka būt 24 gadus vecai ir ļoti mulsinoši un lielā mērā nepatīkami.

– Briesmīgākais, – viņa saka, – ir tas, ka neviens mani vairs nepamana.

Pēkšņi sajūtos drausmīgi. Tieši tā es biju izturējusies pret šo sievieti, pat nepapūlējos paskatīties uz viņu. Tas nebija domāts aizskaroši. Lai gan esmu jauna, arī mani neviens nepamana. Es neņemu to pie sirds.

Vai tomēr?

Sieviete ceļas kājās, lai dotos prom, un es gribu vēl kaut ko teikt.

– Vai varu palīdzēt? – Viņa jau sāniski kāpjas laukā no savas vietas pie galda. Pamanu, ka sieviete nav pasūtījusi ēdienu.

Viņa tikko manāmi pasmaida, mutes kaktiņš tikai nedaudz paceļas zelta auskaru virzienā. – Nē, dārgumiņ, pabeidz savas vakariņas.

Un viņa aiziet, atver durvis uz ārpasauli, kas viņu pat nepamana. Brītiņu vienkārši sēžu, knibinot burgeru. Paskatos, vai aziātu izcelsmes puisis ir pamanījis šo savādo sarunu, taču izskatās, ka viņu nekas nespētu šķirt no savas frī kartupeļu paciņas. Ja nu vienīgi ķirurģiska iejaukšanās.

Tad atceros, kā nokritu, nākot šurp. Es nedrīkstu pieļaut, ka tas atgadās ar šo veco kundzi. Pieceļos, piespiedusi somiņu augumam, un tāpat sāniski pametu savu sēdvietu, lai ātriem soļiem dotos laukā. Viņa stāv zem zeltainās, izliektās markīzes un vēro, kā apledojusī ietve pārklājas ar biezu sniega kārtu.

– Ietve ir slidena, – es brīdinu. – Tādēļ jau manas drēbes ir izmirkušas.

Saņemu viņas roku, piedāvājot palīdzību bīstamā trotuāra pārvarēšanā. Viņa ir pārāk lepna, lai to pieņemtu, taču es uzstāju. Viņa norāda uz limuzīnu, kas novietots brauktuves malā. Pavadu viņu līdz automašīnai, no kuras izkāpj šoferis, lai atvērtu sievietei durvis. Viņa iekāpj, un, pirms šoferis atkal aizver durvis, sieviete palūkojas manī. – Lai ko arī tu meklētu, šeit tu to neatradīsi. – Viņa pamāj uz Kanāla ielu un rosību mums visapkārt.

– Tev tas jāatrod sevī.

Hm. Nelūgtu padomu jomā šis pārspēj visus rekordus.

Automašīna vairs nav redzama. It kā tā būtu nozudusi uz līdzenas vietas.

Lēnām eju atpakaļ uz “McDonald’s”, taču tas vairs nešķiet tik pievilcīgs kā iepriekš. Patiesībā es vairs nejūtu gandrīz neko. Ne dusmas pret Benu. Ne kaunu par incidentu nūdeļu restorānā vai iekrišanu notekā. Manī pat vairs nepietiek emociju, lai iekliegtos, kad ieraugu, ka bezpajumtnieks stāv pie mana galda un ēd manu burgeru. Lai jau viņam tiek šis prieks, tas ir mazākais, ko varu darīt viņa labā šajā pasaulē, kas arī viņu nepamana. Un viņš varēs nomainīt savu veco glāzīti pret svaigāku.