Mišela Sasa - Lielpilsētas lelle

Izskatās, ka šovakar man nav lemts tikt pie vakariņām. Vai jebkā cita, ko vēlos.

Nepilnu sekundi es apsveru domu neiet mājās. Tam ir vairāki pamatoti iemesli. Pirmais: ja nu dzīvoklī būs Bens? Otrais: ja nu viņa tur nebūs?

Taču, kad esmu pavadījusi kādu laiku, šādā aukstumā riņķojot pa Kanāla ielu, saprotu, ka man nav izvēles. Parasti ceļš līdz Vestvilidžai aizņem piecpadsmit minūtes, taču šovakar to mēroju divdesmit piecās. Ja vēlreiz nokritīšu, varu arī vairs nepiecelties.

Man vajag manu pidžamu, gultu un tumšu telpu – tieši tādā secībā. Manā “iPod” atskaņotājā joprojām atrodams dziesmu saraksts no vidusskolas pēdējā gada, pilns ar drūmu un nomācošu emo mūziku. Varbūt noklausīšos to, kad būšu droši un ērti ieritinājusies gultā. Ko teica vecā kundze? Lai ko tu arī meklētu, tev tas jāatrod sevī.

Mērojusi sešus stāvus līdz savam dzīvoklim, es apstājos augšējā kāpņu laukumiņā, lai atvilktu elpu. (“Padomājiet, cik naudas ietaupīsiet, nevajadzēs iet uz sporta zāli!” nekustamo īpašumu aģents bija līksmi vīterojis.) Es jau tāpat izskatos pietiekami izmocīta pat, ja nepūlos atgūt elpu. Ja nu Bens tomēr ir mājās, es negribu ienākt pa durvīm sēcot. Pēdējo reizi mēģinu izslieties stalti, atslēdzu dubulto slēdzeni, pagrūžu durvis un atviegloti nopūšos: kā mēdz teikt, gaiss ir tīrs.

Jēziņ, ir tik labi būt mājās.

Vai šo var nosaukt par mājām? Tas vairāk izskatās pēc skapja, kas pildīts ar “IKEA” mēbelēm, toties es beidzot esmu vienatnē un zem jumta. Pavisam negaidīti sāku prātot, kā izskatās māja, kurp devās vecā sieviete no “McDonald’s”… veco ļaužu pansionāts? Nē, viņa šķita pārāk neatkarīga. Varbūt mans minējums par viņas kleitu bija pareizs, un šobrīd viņa bauda džinu ar toniku kādā Augšējās Vestsaidas mājoklī. Tas būtu labākais iespējamais nobeigums šim stāstam.

Dodos taisni uz savu guļamistabu un novelku slapjās, notrieptās drēbes. Veļas grozs kārtējo reizi ir pilns līdz malām. Es gribētu mainīt savus veļas mazgāšanas paradumus, taču nevaru. Es vienmēr atlieku to uz sestdienu, bet beigās pavadu visu dienu strādājot, un netīrā veļa turpina krāties… līdz es beidzot padodos un nododu to ķīmiskajā tīrītavā, samaksājot piecpadsmit dolārus par divu dolāru vērtu ūdens un pulvera daudzumu.

Citi cilvēki nogulda naudu krājkontā. Bet ne es. Es pat nespēju optimāli izmantot savu ieguldījumu “McDonald’s” hamburgerā.

Visu vakaru es domāju – kad tikšu mājās, viss būs labāk. Bet šeit nu es esmu, guļu gultā, tērpusies kokvilnas biksītēs un nepieskaņotā zīda imitācijas krūšturī, un nejūtu neko.

Vai patiesi esmu apmaldījusies kā teica vecā sieviete? Viena lieta no viņas teiktā ir patiesa. Es esmu pilnīgi bezcerīga. Man nav vietas pasaulē, kas pilna ar Peitonēm, Beniem, “Little Kitty”, Eliotiem, Uzvalkiem un tik maziem dzīvokļiem, kuros iespējams sarīkot vakariņas tikai vienam draugam.

Izslēdzu gaismas un ieslēdzu savu “iPod”, bet pat Paramore mūzika nespēj izsaukt manī nekādas emocijas.

Joprojām domāju par veco sievieti.

Uz loga ir maza skramba. Šķiet, ka tā kliedz skaļāk par mūziku manās ausīs. Pieceļos sēdus. Bezjēdzīgi pūlēties aizmigt. Pat tumsā. Man jātiek vaļā no šīm domām, no domām par veco sievieti – viņa ir kā noslēpumaina zīlniece, kas nolasīja manas kārtis, bet nespēj pateikt, kā man rīkoties tālāk.

Tev tas jāatrod sevī.

Laiks kurpju kastei.

Nē, tikai ne kurpju kasti, saka apziņa.

Jā, kurpju kasti, mana intuīcija saka smalkā balstiņā.

Nē, jā, nē, jā.

Ir tik nogurdinoši būt man.

Nolemju iejaukties un pasūtīt visas turpmākās pārdomas divas mājas tālāk. Aizrāpjos līdz gultas galam, lai varētu aizsniegt skapi un izvilkt kurpju kasti.

Viena miniatūru dzīvokļu priekšrocība ir tā, ka varu aizsniegt visu savā istabā, neizkāpjot no gultas.

Pag. Vai tā bija pozitīva doma? Šķiet, ka ar šo jau esmu spērusi soli pareizajā virzienā.

Izņemot mani, Kellija ir vienīgais cilvēks pasaulē, kas zina par kurpju kasti. Tajā neatrodas augstpapēžu kurpju pāri. Šai kastei ir daudz cēlāks mērķis, vai vismaz agrāk es tā domāju. Kādu brīdi skatos uz kastes vāku, pirms to atveru. Iekšpusē redzu tik pazīstamus attēlus… es kopā ar Kelu. Kela un es. Sēžam blakus automašīnā, tieši tādas kā vienmēr.

Mēs mācījāmies 9. klasē, pavisam jaunas, taču šis matu griezums noteikti bija kļūda, ko pieļāvu gadu vēlāk, tādēļ varbūt atmiņa mani viļ.

Mēs esam Kelas tēva mašīnā. Tā bija “Ford Granada”? Varbūt “Crown Victoria”? Viņas tēvs noteikti pat nepamanīja, ka bijām to “aizņēmušās”. Atceros tikai, ka automašīna bija tik veca, ka vēl aprīkota ar kasešu atskaņotāju. Mēs ar Kelu skaļi klausījāmies vienu kaseti no manas mammas kolekcijas, kas mums abām patika: Petas Benetaras albumu “Get Nervous”. Mēs braukājām gar pilsētiņas ezeru, mēģinot ieraudzīt manu brāļu mašīnu vietā, kur pulcējās visi vecākie, stilīgie bērni, lai dzertu alu. Un viņi tur arī bija. Mēs nerādījāmies nevienam acīs. Tikai gribējām redzēt, ko viņi dara.

Kela saka: – Šķiet, ka Amerika nav man piemērota. – Un es domāju, ka viņa joko, jo, galu galā, kurš saka kaut ko tādu ? Amerika taču ir domāta visiem. Vai tā ir izvēle? Mēs šeit esam piedzimušas. Turklāt ir cilvēki, kas gatavi peldēt pāri okeānam, lai šeit nokļūtu.

Jautāju: – Ko tas vispār nozīmē?

– Tas nozīmē, ka nezinu, vai esmu laimīga šeit. Es visu laiku domāju par Franciju.

Un viņa pastāsta par filmu, ko redzēja franču valodas stundā. Par mūķenēm, kas dzīvoja klasterī – vai klosterī, varbūt klasteru klosterī – un aizvadīja savas dienas, gatavojot lelles… un viņas bija tik apmierinātas ar dzīvi.

Šī filma bija pārliecinājusi Kelliju, ka viņa būs apmierināta ar savu dzīvi tikai tad, kad dzīvos Eifeļa torņa paēnā un nodarbosies ar mākslu.

Bet mūķeņu dzīvesveids gan viņai neder.

Manai mammai ir kāds teiciens, ko nolemju atkārtot Kellijai. Tagad es zinu, ka gandrīz viss, ko mana māte saka, parasti nokaitina cilvēkus. – Zini, Kela, mēdz teikt: lai cik tālu tu bēgtu, lai kurp dotos, tu joprojām būsi šeit.

Ar šo manas atmiņas apraujas, jo pēc tā, ko pateicu, Kellija lika man izkāpt no mašīnas, un man nācās kājām iet mājās.

Mēnesi vai divus pēc tam arī es franču valodas stundā redzēju to pašu filmu, par ko runāja Kellija. Šīs mūķenes gatavoja vaska lelles no pavisam vienkāršiem materiāliem, izmantojot vien savas rokas. Tajā vecumā mani fascinēja sveču liešana, un mūķeņu nodarbe šķita kā augstākais vaska veidošanas līmenis. Protams, viņas veidoja Jēzus, Jaunavas Marijas un citu svēto figūriņas. Taču tās izskatījās tik superīgi, ka mani pārņēma iedvesma. Tajā vakarā es paņēmu gabalu bišu vaska, kas bija palicis pāri pēc sveču darināšanas ģimenes Ziemassvētku dāvanām, un no māla izgatavoju veidni savai pirmajai lellei. Lejot veidnē izkausēto vasku, es iztēlojos, kā krāsošu un ģērbšu savu lelli – mazu, bet labāku sevis versiju. Daudz labāku. Viņa varētu būt mans sargeņģelis.

Veidošanas process bija tik nomierinošs, es aizmirsu par visām ikdienas raizēm. Tas bija atslābinoši, bet ne tā, kā rakstot. Kad veidoju lelles, man nevajadzēja meklēt pareizos vārdus – pietika ar iztēli un emocijām.