NIKOLAJS GOGOLIS: SOROČlNAS GADA TIRGUS

«Sieva uzgulusi cilvēkam: redzams, šī saprot, kā vajag jāt!» ierunājās kāds no apkārt sanākušajiem.

«Skatieties, brālīši!» sauca otrs, paceldams poda lausku, kas vēl bija saglabājusies Cerevikam uz galvas: «redziet, kādu cepuri sev uzmaucis galvā šis lāga puika!» Tracis un smiešana pieaugdami uzmodināja beidzot arī mūsu miro­ņus — Solopiju un viņa laulāto draudzeni — un tie, vēl joprojām būdami pārdzīvoto baiļu varā, nekustēdamies stīvi raudzījās apkārtstāvētājos čigānos; un gaismā, kas nedroša un šaudīga apspīdēja viņus, neatmaņas nakts krēslas ap­ņemti, šie viņiem izskatījās kā baigu spoku bars smacīgos apakšzemes garaiņu mutuļos.

Skic. tu, tiš, tu satana pesteļa!

No mazkrievu komēdijas.

Pār mostošajiem Soročinciem dvēsmoja rīta spirgtums. Dūmu strūklas no visiem skursteņiem steidzās pretī saulei, kas jau parādījās pamalē. Tirgus sāka čalot. Ieblējās aitas, iezviedzās zirgi; jau zosu un pārdevēju balsis atkal skanēja pāri visam laukumam — un baigās valodas par sarkano kamzoli, kas noslēpumu pilnajās tumsas stundās iegrūda tautu tādā bailībā, līdz ar rīta iestāšanos pazuda. Starp vēr­šiem, miltu un kviešu maisiem svaiņa salmu nojumē žāvā­damies un staipīdamies valstījās Cereviks, un, liekas, viņam nebija ne mazākās vēlēšanās šķirties no saviem sapņiem, kad pēkšņi tas izdzirda balsi, kas bija tikpat labi pazīstama kā slinkuma patvērums — viņa istabas svētītā krāsns — vai arī kā attālās radinieces krodziņš, kurš no viņa sliekšņa bija ne tālāk par desmit soļiem. «Celies! Celies!» maigā laulene tarkšķēja viņam pie auss un no visa spēka purināja tā pie­durkni. Par atbildi Cereviks piepūta vaigus un sāka mētāties rokām, it kā atdarinādams bungu sišanu.

«Ārprātīgais!» iekliedzās sieva, vairīdamās no vīra rokas vēziena, kas gandrīz trāpīja viņai taisni sejā. Cereviks saslē­jās, paberzēja acis un apskatījās visapkārt: «Lai mani nelabais parauj, ja tavs purns, balodīt, man neizlikās akurāt pēc bungām, uz kurām man pavēlēja kā moskaļam izsist jundu tie paši cūku ģīmji, par kuriem, kā svainis stāstīja …» «Pie­tiks, pietiks to muļķību gvelzt! Ej, ved drīzāk ķēvi uz tirgu. Te jau cilvēkiem jāsāk smieties: atbraukuši tirgū, bet kaut kaņepju sauju būtu pārdevuši …»

«Kā tad, vecā!» Solopijs viņu pārtrauca. «Saprotama lieta, ka par mums smiesies.»

«Kusties nu kusties! Par tevi jau tagad smejas!»

«Vai tad redzi, ar', ka vēl neesmu nomazgājies?» Cereviks tik viegli nepadevās; viņš žāvājās un kasīja muguru, lai tikai vēl dabūtu kādu brītiņu ilgāk pavalstīties migā.

«Nu, tad arī izraudzījies īsto brīdi mazgāšanai! Kur tas laiks, kopš to esi atmetis? Še, te ir dvielis, paberzē savu masku …» Viņa pakampa kādu vīstokli un — tanī pašā bridi pārbijusies aizsvieda atkal prom: tā bija sarkana kamzoļa piedurkne!

«Ej, dari savu darbu!» saņēmusi kopā visu drosmi, viņa atgādināja vīram, redzēdama, ka šim aiz bailēm kājas vairs neklausa un zobi klab.

«Nu jau gan būs pārdošana!» viņš purpināja pats pie sevis, kad jau bija atraisījis ķēvi un veda to uz tirgus laukuma. «Vai gan bez nozīmes tas bija, kad, gatavodamies uz šo nolā­dēto tirgu, sajutu sirdī tādu smagumu, it kā nosprāgušu govi tai kāds būtu uzvēlis virsū, un arī vērši divas reizes paši pa­griezās atpakaļ uz mājām. Gandrīz jau pirmdiena arī vēl bija, kad izbraucām, nu tikai tas ienāk prātā. Aiz tā jau viss tas posts!. . . Un arī velns, nolādētais, pavisam nepiepildāms: varēja valkāt savu kamzoli tāpat bez vienas piedurknes; bet nē, viņam vajag apbēdināt lāga ļaudis. Būtu, piemēra dēļ, es velns — dievs lai no tam pasarga — vai es mētātos pa nakti apkārt, vecas dranckas meklēdams?»

Šo mūsu Cerevika filozofēšanu pārtrauca rupja, griezīga balss. Viņam priekšā aizstājās garais čigāns: «Kas tev pār­dodams, lāga vīrs?» Solopijs brīdi klusēja, noskatīja čigānu no galvas līdz kājām un tad, pavadu no rokām neizlaizdams, mierīgi atbildēja:

«Pats redzi, kas pārdodams!»

«Vai siksnas vai?» atjautāja čigāns, lūkodamies jau satver­tajā pavadā.

«Jā, siksnas, ja tu ķēvi no siksnas nevari atšķirt.»

«Bet tu, pušelniek, velns lai parauj, viņai salmus vien esi

devis ēst!»

«Salmus?» Šinī brīdī Cereviks pievilka pavadu, jo gribēja padancināt savu ķēvi un pieķert melos nekaunīgo izsmējēju; bet roka neparasti viegli atmetās atpakaļ un vēl trāpīja pa­šam pa zodu. Paskatījies, ieraudzīja pirkstos vienīgi no­grieztu pavadas galu un pie tā — ai, šausmas! mati saslējās stāvus — pie tā bija piesieta sarkanā kamzoļa piedurkne!. . . Spļaudīdamies, krustus mezdams un rokām pa gaisu kuļā- dams, viņš metās prom no negaidītās dāvanas un daudz ātrāk par iznesīgo jauno puisi pazuda burzmā.

Par paša rudziem vēl dabū pa kaklu.

Sakāmvārds.

«Ķeriet, ķeriet viņu!» drūzmainajā ielas galā iebrēcās daži puiši, un Cereviks tūliņ arī juta, ka to satver stingras rokas.

«Sieniet viņu! Tas ir tas pats, kas lāga vīram ķēvi nozaga.»

«Dievs ar jums! Par ko tad mani gribat sasiet?»

«Sis vēl prasa? Bet par ko tad tu saimniekam Cerevikam ķēvi nozagi?»

«Zēni, vai esat prātā jukuši! Kur tas redzēts, ka cilvēks pats sev kaut ko nozagtu?»

«Nestāsti tu mums! Tas ir vecs joks! Ko ta skrēji pa ielu kā kad nelabais uz papēžiem mitu?»

«Gribot negribot pats bēgsi, kad velna kamzolis. . .»

«Ahā, balodīt! To tu vari citiem pūst, ne mums. Bet dabūsi vēl no piesēdētāja arī par ļaužu biedēšanu ar pesteļām.

«Ķeriet, ķeriet viņu!» kliedza no ielas otra gala: «lūk, viņš, lūk, kur bēglis!» Un Cerevika acis ieraudzīja svaini — tas at­gadās visnožēlojamākā stāvokli: viņam rokas bija sasietas uz muguras un to uz priekšu bīdīja vairāki puiši. «Notiekas gan brīnumi,» sacīja viens no puišiem. «Vai jūs dzirdējāt, ko stāsta šis nelietis, kuram pietiek tikai ģīmī paskatīties, lai ieraudzītu zagli? Kad viņam prasīja — ko tu skrēji kā pus­traks? — viņš atbildēja: es bāzu roku kabatā pēc tabakdozes, bet izvilku velna kamzoļa gabalu un no tā izšāvās sarkana liesma. Tad arī devu kājām ziņu.»

«Ehe, he, he! redzams, putniņi no vienas lizdas, sasieniet abus kopā!»

«Ko es jims, labie ļaudis, esmu nodarījis?»

Par ko tā brīnāties?» tiem jautā pušelnieks.

Par ko gan mani izsmiet jums tāds prieks?» «Par ko. par ko?» un rūgtas asaras Viņš lēja, abām rokām sānus turēdams.

Artemovskis Guiaks. Pans un suns.

«Varbūt, svaini, patiesi esi kaut ko nospēris?» iejautājās Cereviks, gulēdams sasiets kopā ar radinieku zem salmu no­jumes.

«Un tu arī to pašu, svaini! Lai man rokas un kājas nokalst, ja es jebkad būtu kaut ko zadzis, izņemot vienīgi mātes biez­piena bumbuļus ar krējumu un tos pašus zagu tikai toreiz, kad nebiju vēl vecāks par desmit gadiem.»

«Par ko tad, svaini, pār mums nācis tāds posts? Tev vēl nekas: tevi mazākais apvaino, ka esi zadzis otram, bet mani, nelaimīgo, tura aizdomās, it kā es būtu nočiepis pats savu ķēvi. Redzams, mums, svaini, liktenis nolēmis bez laimes mūžu nodzīvot!»

«Bēdas mums, bēdas nabaga bāreņiem!» Un abi svaiņi vairs nespēja apvaldīt asaras. «Kas tad ar tevi noticis, Solopij?» jautāja tanī brīdī ienākdams Gricko. «Kas tevi sasēja?»

«Ai, Pliknabainis, Pliknabainis!» priecīgi iekliedzās Solo­pijs. «Svaini, tas, rau, ir tas pats, par kuru es tev stāstīju. Tas tik ir znots! Lai dievs mani uz līdzenas vietas nogalē, ja šis puika manā klātbūtnē nav izdzēris tādu kausu kā tava galva un ja kaut acis būtu pamirkšķinājis!»