NIKOLAJS GOGOLIS: SOROČlNAS GADA TIRGUS

Te atkal mūsu nepiejāvīgais Cereviks stāstītāju pārtrauca: «Dievs to zina, ko tu te runā, svaini! Kā tas var gadīties, ka velnu kāds ielaistu krogū? Viņam taču, paldies dievam, ir nagi pie ķepām un ragi pierē!»

«Bet tā jau ir tā lieta, ka viņš uzlicis cepuri galvā un rokās uzvilcis cimdus. Kas viņu lai pazīst? Žūpojis, žūpojis, — bei­dzot nogājis tik tālu, ka nodzēris visu, kas tam bijis. Krodzi­nieks labu laiku devis uz krīta, bet tad izbeidzis. Velnam va­jadzējis ieķīlāt savu sarkano kamzoli žīdam, kas toreiz kro- ģējis Soročincu tirgū, gandrīz par trešu daļu viņa vērtības; ieķīlājis un pateicis: «klausies, žīd, kamzoli no tevis saņemt ieradīšos taisni pēc viena gada, sargi viņu!» un iekritis kā ūdenī. Zīds sācis kamzoli pamatīgi aplūkot: tāda vadmala, kādas pat Mirgorodā neatrast! bet sarkanā krāsa liesmo kā uguns, tā, ka ne acu novērst. Un žīdam licies par ilgu gaidīt līdz termiņam. Pakasījis peizakus un no kāda caurbraucēja pana noplēsis turpat piecus červoncus. Par termiņu pavisam aizmirsis. Bet, tad kādreiz, tā pret vakaru, iegriežas kaut kāds cilvēks: «nu, žīd, atdod manu kamzoli!» Zīds sākumā nemaz nepazinis, bet, kad atcerējies, sācis izlikties, it kā nekad tāda nebūtu redzējis: «kādu kamzoli? man nav nekāda kamzoļa! par tavu kamzoli nekad neko neesmu dzirdējis!» Tas, palūk vien! tā arī aizgājis, bet vakarā, kad žīds aizslēdzis savu būdu, saskaitījis un sabēris naudu lādēs, uzrāvis palagu pār acīm un sācis pa žīdiski pātarus skaitīt — sadzirdis čaukstēšanu. . . Sis skatīsies: — visos logos cūku pumi iegrūdušies …»

Tanī brīdī patiesi tika sadzirdama kāda neskaidra skaņa, visai līdzīga cūkas urkšķēšanai. Klausītāji nobālēja .. . Stās­tītāja seju pārklāja sviedri.

«Kas?» bailēs iestenējās Cereviks.

«Nekas!. ..» atbildēja svainis, drebēdams pie visas miesas

«Nu!» ierunājās kāds no viesiem.

«Tu teici . »

«Nē!»

«Kas tad urkšķēja?»

«Dievs viņu zina, ko mēs uztraucamies! Nekā jau nav!»

Ļaudis bailīgi apskatījās visapkārt un sāka apčamdīt kak­tus. Chivra jutās ne dzīva, ne mirusi.

«Ech jūs, sievu plukatas,» viņa iesaucās skaļi: «ne jums kazakot, ne īstiem vīriem būt! Jums tikai iespraust vārpsti rokā un nosēdināt pie sukām. Kādam varbūt, tāpat vien, dievs lai piedod, pasprucis; varbūt sols kaut kā iečīkstējies, un visi jau salecas kā negudri!» Sie vārdi mūsu varoņus sakaunināja, un viņi centās iedūšoties. Svainis iekampa malku no vērpeles un sāka stāstīt tālāk:

«Zīds pamira: bet cūkas garām, tādām kā koka kājām, ielīda pa logiem iekšā un tūliņ to atdzīvināja ar grodi vītām trejmetu pātagām, likdamas viņam lēkt turpat vai līdz gries­tiem. Zids nokrita uz ceļiem, atzinās pilnīgi un galīgi… Bet kamzoli tik drīz nebija iespējams atdabūt. Pa ceļam panu bija apzadzis kāds čigāns un pārdevis kamzoli tālāk — uz­pircējai. Tā viņu atkal atveda Soročincu tirgū, bet no tās reizes neviens pie viņas nekā vairs nepirka. Uzpircēja brīnī­jās, brīnījās, kamēr beidzot atskārta: pie visa vainojams sar­kanais kamzolis; tāpēc jau arī, kad to uzģērba, tā vien likās, ka kāds žņaugtu. Ilgi negudrojusi, iemeta to ugunī — bet negantais apģērbs nedega vis! Echē, tā jau ir paša sātana dā­vana! Un uzpircēja ieprātojās to nogrūst vezumā kādam lau­ciniekam, kas bija uzbraucis ar sviestu tirgoties. Sis vientie­sis bijis visai priecīgs; tikai sviesta neviens vairs i prasīt ne­prasījis. Ech, būs netīras rokas kamzolī iegrūdušās! Zemnieks paķēris cirvi un sacirtis apģērbu gabalu gabalos; bet, rau, — viens gabals lien pie otra un kamzolis atkal vesels! Pārmetis krustu, sakapājis vēlreiz gabalos, izmētājis gabalus pa visu tirgus laukumu un aizbraucis. Bet no tā laika katru gadu un taisni tad, kad atkal tirgus, velns ar cūkas ģīmi apstaigā lau­kumu, urkšķina un meklē sava sarkanā kamzoļa gabalus. Tagad, stāsta, šim trūkstot vairs tikai vienīgi kreisās pie­durknes gals. Nonākuši tanī vietā, ļaudis steiguši krustu pār­mest, un pagājis jau gadu divdesmit, kopš tur nav ierādīts tirgus laukums … Bet taisni šoreiz piesēdētājs, kā apburts, at. ..» Vārda otra puse sasala uz stāstītāja lūpām.

Ar lielu troksni iebruka logs; rūtis džinkstēdamas izsprāga no rāmja, un tur parādījās drausmīgs cūkas ģīmis, acis bolī­dams tas it kā jautāja: bet ko tad jūs te darāt, labie ļautiņi?

… Tam kāju starpā aste sprūda Viņš trīcēja kā suns, kā Kains; Un tabaka no snīpja plūda.

Kotļarevski.i. Aineida.

Visus, kas ati'adās istabā, sagrāba šausmas. Svainis, muti plaši atplētis, pārvērtās akmenī; acis viņam tik ļoti izspiedās uz āru, itin kā tās kāds gribētu izšaut; izvērstie pirksti tā arī palika un vairs nekustējās. Garais drosmonis nepārvaramās bailēs palēcās līdz griestiem un ar galvu uzgrūdās līkstēm, virs kurām turējās dēļi. Tie pašķīrās, un priestera dēls, dārdi­nādams kā pērkons, brāzās lejā. «Ai, ai, ai!» šausmās rokas un kājas kuļādams, sāka kliegt kāds vīrs, kas bija patvēries uz lāvas. «Glābiet!» gārdza otrs, apsedzis galvu ar kažociņu. Jaunās bailes izrāva svaini no sastinguma, un viņš, pie visas miesas drebēdams, palīda savai sievai zem brunčiem. Garais drosmonis, kaut gan caurums bija visai šaurs, tomēr iesprau­cās krāsnī un no iekšpuses pats vēl pievēra aizbīdni. Bet Cereviks, it kā viņu kāds būtu aplējis ar verdošu ūdeni, ce­pures vietā paķēra un uzgrūda sev podu galvā, izmetās pa durvīm ārā un auļoja pa ielām, zemi zem kājām neredzē­dams; tikai tad, kad nogurums viņu pievarēja, tas sāka rikšot lēnāk. Sirds viņam klauvēja kā dzirnavu piesta; sviedri plūda aumaļām. Pagalam nomocījies, viņš jau dzīrās krist pie ze­mes, bet tanī brīdī tas izdzirda, it kā viņam kāds dzītos pakaļ… Cerevikam pietrūka elpas… «Velns! Velns!» viņš kliedza kā bez maņas, trīskāršodams savus spēkus, bet pēc minūtes jau paģībis gulēja uz ceļa. «Velns! Velns!» kliedza kaut kur aiz viņa un tikai to viņš vēl samanīja, ka kaut kas uzvēlās tam virsū. Tad apziņa viņu galīgi atstāja un kā šaura zārka baigs iemītnieks, tāds — mēms un nekustīgs — tas palika guļot ielas vidū.

No priekšas vei gan ša, gan tā, .

No pakaļas — nudien, pēc velna!

No vienkāršas tautas pasakas.

«Paklau, Vlas! Tepat mums līdzās kāds pieminēja velnu,» delnā atbalstījis, pacēla galvu kāds no ļaudīm, kas nakti pār­gulēja uz ielas.

«Kas man tur daļas?» žāvādamies nopurpināja viņam līdzās gulētājs čigāns: «manis pēc lai kaut visus savus radus pie­jauc.»

«Bet viņš taču tā bļāva, it kā to jau sāktu žņaugt!»

«Ne tādas lietas vien cilvēks izdara pa miegam!*

«Var jau būt, bet derētu vismaz paskatīties; uzšķil uguni!» Otrs čigāns, pie sevis pukodamies, slējās stāvus, kā zibeņo­dams divi reizes apgaismoja sevi uzšķiltām dzirkstelēm, iepūta praulā liesmu un aizdedzināja gaismekli — parasto mazkrievu gaismas devēju, pagatavotu no kacena, kura do­bumā iepildīti aitu tauki. Ceļu apgaismodami, nu viņi sāka virzīties uz priekšu. «Stāvi! Te kaut kas gul. Rādi uguni!»

Viņiem pienāca vēl daži cilvēki.

«Kas tur gul, Vlas?»

«Gandrīz tā kā kad divi cilvēki: viens virsū, otrs apakšā; kurš no viņiem velns, to nevar saprast.»

«Bet kas tad ir tas, kurš virsū?»

«Sieva!»

«Nu, tā tad arī ir tas velns!» Vispārīgi smiekli pamodināja vai pus ielas.