NIKOLAJS GOGOLIS: SOROČlNAS GADA TIRGUS

«2ēl gan, ka Pliknabaiņa dēla neatceries!» «Vai tad tu būtu Ochrimova dēls?» «Kas cits? Vai gan pats rudais sātans, ja ne viņš.» Tagad abi tvēra pie cepurēm un pēc tam samutējās; bet mūsu Pliknabaiņa dēls, lai nezaudētu laika, apņēmās jau tūliņ uz vietas savu jauno paziņu atsēdināt kā pienākas. «Nu, Solopij, kā redzi, es un tava meita esam viens otru iemīlējuši, ka vai visu mūžu konā dzīvot.» «Klau, Paraska,» pagriezies pret meitu, smiedamies teica Cereviks: «varbūt arī patiesi kopā un to visu citu… kā saka, lai ganās vienā maurā! Ko? sit saujā? Bet tad nu, jsunņemtais znot, maksā magaričas!» — un visi trīs iegriezās tuvējā tirgus restorānā — žīdenes teltī, kas bija piekrauta visādu veidu un augumu vērpelēm, krūkām un nūdelēm. «Ai, lielībnieks! bet tas man patīk!» jau drusku iesilis, teica Cereviks, kad viņa nākošais znots, piepildījis kausu pus- kvarta lielumā, ne acis nepamirkšķinādams, to iztukšoja līdz dibenam un tad trieca klonā tā, ka tas sašķīda sīkās drumstalās. — «Ko tu sacīsi, Paraska? Kādu vīru tev atradu! Skat, skat, kā prot putoto ievilkt! . ..» un, smieda­mies un līgodamies, viņš ar meitu sāka virzīties atpakaļ pie sava vezuma. Bet mūsu puisis aizgāja, kur tirgotāju būdās redzēja skaistas preces, kas atvestas pat no Hadjačas un Mireorodas — abām ievērojamām Poltavas guberņas pilsētām. Viņš gribēja izmeklēt kādu īsti labu koka pīpi ar vara apkalumiem, sarkanu, puķotu lakatu un cepuri — kāzu dāvanas sievas tēvam un citiem, kam pienākas.

Kaut vīram diez kā nepatiktu. Bet, dzirdot sievas runu piktu, Vislabāk paklausīt…

Kotlarevskis

«Klau. sievel! bet es atradu meitai precinieku!»

«Kā tad, nu ir īstais laiks preciniekus meklēt! Stulbeni, stulbeni! Redzams, ka tev nagla pakausī un tur viņa paliks uz visu mūžu. Kur to esi redzējis, kur dzirdējis, ka prātīgs cilvēks šādā brīdī skraidīs preciniekus meklēdams? Būtu jel

apjēdzis padomāt, kā dabūs kviešus 110 rokas prom. Un tad jau arī labo būsi atradis! Droši vien beidzamais no visiem plukatām.»

«Netrāpīji vis, netrāpīji! Labāk paskatījusies, kas par puisi! Svārki vien vairāk vērti nekā tava zaļā jaka un sar­kanie zābaki kopā. Un sīvo kā prot ievilkt… Lai mani velns parauj līdz ar tevi, ja es savā mūžā būtu redzējis vēl otru lādu puisi, kas vienā ņēmienā iztukšo puskvartas un pat nesaviebjas.»

«Nu, jā: dzērājs un plencis, tāds jau tev pašā laikā. Es varu saderēt, ka tas būs tas pats vazaņķis, kas mums piesē­jās uz tilta. Žēl, ka līdz šim brīdim viņš nav trāpījies man pa rokai: es viņam gan parādītu.»

«Paklau, Chivra, kaut arī būtu tas pats; par ko viņš vazaņķis? »

«Kā tad! Par ko vazaņķis! Ak tu auna galva! Paklausies tikai! Par ko šis vazaņķis? Kur tad biji paslēpis savas stul- « beņa acis, kad braucām gar dzirnavām? Tev jau kaut vai ar tabaku piesērējušā snīpja galā bezgodīgi apvainotu paša sievu — arī tad ne ausu nepakustināsi.»

«Tomēr, kaut arī tā, es tur neredzu neko ļaunu; puisis — liec vai ugunī' Tikvien, kā uz brīdi aizsmērēja tavu mūli ar mēsliem.»

«Aha! tu jau, kā redzu, neļausi man vārda iebilst! Ko tas lai nozīmē? Kad g^p tas piedzīvots? Skaidra lieta — nu esi atkal pieri jies, pirms vēl paguvis kaut ko pārdot…»

Tagad arī Cereviks pats atskārta, ka aizrunājies par tālu un acumirklī apklāja galvu plaukstām, jo nebija šaubu, ka sakaitinātā dzīves biedrene nekavēsies iegremdēt savus nagus viņa matos. «Tad pie velna! Te tev nu ir kāzas!» viņš sevī nodomāja, vairīdamies no vecenes, kas jau sāka uzmāk­ties. «Vajadzēs vēl ne par šo, ne to atteikt tik labam cil­vēkam. Ak tu kungs un dievs! par ko man, grēcīgajam, uzlikta tāda sodība? Jau tā pasaulē visādu mēslu diezgan, bet tu vēl esi sievas savairojis!»

Nebēdājies, papelīte. Savu zaļu lapu; Nenoskumsti, kazaciņi, Savu jaunu mūžu!

Mazkrievu dziesma.

Puisis baltajā svārkā sēdēja uz sava vezuma un izklaidīgi nolūkojās pūlī, kas dobji šalkoja visapkārt. Rītu un pus­dienu mierīgi kvēlojusi, tagad saule atvadījās no pasaules un, dzidri un valdzinādama sārtojās dziestošā diena. Žilbi­nādami mirgoja būdu un telšu baltie jumti, tikko jaušamas liesmoti rožainas gaismas apņemti. Kaudzēs sakrautās stikla rūtis zaigoja; zaļās krūkas un vērpeles uz krodzinieku gal­diem bija kā no uguns; ķirbju, arbuzu un meloņu kalni likās kā zelta vai tumša vara. Aizvien šķidrākas un klu­sākas k]uva valodas, un uzpircēju, laucinieku un čigānu mēles locījās aizvien gausāk. Sur tur jau iemirgojās ugun- • tiņa, un līdz ar garaiņiem pa aprimstošajām ielām sāka pludot patīkama verdošu ķiļķēnu smarža. «Ko nokāris galvu, Gricko?» iesaucās tumšs, plecīgs čigāns, uzsizdams mūsu puisim ar delnu pa plecu. «Nu, kas ir, atlaid vēršus par divdesmit!»

«Tev tikai vērši un vērši. Jūsu dzimumam tikai iedzīvo­šanās prātā; tikai apvest, piemānīt godīgus cilvēkus.»

«Tfu, velns! tu jau ne pa jokam ķerts. Vai tad tālab' saskaities, ka pats sev brūti uzkāri kaklā?»

«Nē. Tas nav manā dabā; es turu doto vārdu; ko reiz norunājis, tam tā arī palikt uz visu. mūžu. Bet šim vecajam sakārnim Čerevikam, redzams, nav sirdsapziņas ne par pus grasi: savu vārdu ņem… Nu, ko tur viņu pieminēt: viņš — praula gabals un cauri. Bet to visu izgudrojusi vecā ragana, kuru mēs ar puikām šodien uz tilta pamatīgi izlamājām! Ech, būtu es cars vai ievērojams pans, tad vispirms liktu pakārt visus tos lempjus, kas ļaujas sievām sevi apseglot…»

«Ja piespiedīšu Čereviku atdot tev Parasku, vai tad atlai­dīsi vēršus par divdesmit?»

Gricko apmulsis paskatījās čigānā. Tumšajos vaibstos bija kaut kas ļauns, dzēlīgs, viltīgs, bet arī augstprātīgs: cilvēkam, kas tajos ielūkojās, vajadzēja atzīt, ka šajā dīvainajā radījumā

verd varenas īpašības, kuras šai zemē var atsvērt tikai ar vienu maksu — karātavām. Vienmēr dzēlīgi smaidošā mute gluži pazuda starp degunu un smailo zodu, šaurajās, bet kā uguns spožajās acīs un sejas vaibstos nepārtraukti šaudījās izdomu un viltību zibeņi — tas viss it kā vēlējās tikpat dī­vaina, pavisam neparasta apģērba, kas arī šim patiesi bija mugurā. Tumši brūnais kamzolis izskatījās tāds, kas šķita, ja tam pieskartos, viņš sairtu putekļos; garas, pāri pleciem no­kārušās matu pinkas; zābaku driskas, uzvilktas uz basām kājām — tā vien likās saaugam ar viņu vienā, īpatā radījumā.

«Ne tikai divdesmit, par piecpadsmit atdošu, ja tu nesa­melo!» attrauca puisis, nenovērsdams no čigana pētītāju skatienu.

«Par piecpadsmit? Oi, labi! Tad tikai neaizmirsti, ka par piecpadsmit! Se tev piecnieks uz rokas!»

«Bet ja piekrāpsi?»

«Piekrāpšu — rokas nauda tava!»

«Labi! Nu, tad sit saujā!»

«Lai notiek!»

Vai, posts! Un taisni šinī bi-īdi nāk Romāns, lai sadotu tā, ka iekšas ap­griežas; nu arī jums, pan Homo, nebūs vis pa jokam,

No mazkrievu komēdijas.

«Nāciet šurp, Afanasij Ivanovič! Te, lūk, žogs tāds paze­māks. Celiet vien droši kāju, nebaidieties: mans stulbenis un arī svainis aizgāja pa nakti pārgulēt zem vezumiem, lai mos- kaļi kaut ko nenočieptu.» Tā Cerevika bargā dzīves biedrene mīlīgi drošināja priestera dēlu, kas pabailīgi knibinājās aiz žoga. Nu šis saņēmās, uzrausās uz riķiem un it kā baiga, izstīdzējusi parādība rēgojās tur labu laiku, acīm meklēdams vietu, kur drošāka nolēkšana, un beidzot ar lielu troksni iegāzās garajā zālē.