Herberts Velss Velss: KAD GULOŠAIS MOSTAS

Mašīnai ritmiski pulsējot, viņš cēlās augstāk un augstāk, līdz zeme kļuva zila un neskaidra, bet Londona pārvērtās par miniatūru karti ar ugunīgiem punktiņiem, par mazu pilsētas modeli gandrīz pašā debess malā. Dienvidrietumos pār pasauli jumās safīra debesis, un, jo augstāk Grehems cēlās, jo vai­rāk zvaigžņu iemirdzējās.

Bet kas tas? Dienvidos tālu lejā parādījās divi spī­doši punkti, kas ātri tuvojās. Tiem pievienojās vēl divi, vesela zibenīgi joņojošu rēgu eskadriļa. Gre­hems sāka skaitīt. To bija divdesmit četri. Pirmā eskadriļa bija klāt! Aiz tās parādījās otra, vēl lie­lāka.

Grehems apmeta pusloku, raudzīdamies uz tuvo­jošos eskadriļu. Tā bija izkārtojusies ķīļveida ierindā, veidodama ne pārāk augstu virs zemes gi­gantisku mirgojošu rēgu trīsstūri. Viņš veicīgi aplēsa eskadriļas ātrumu un pagrieza mazo riteni, kas lika mašīnai traukties uz priekšu. Viņš nospieda sviru, un mašīna mitējās pukstēt. Tā sāka krist lejup, krist aizvien ātrāk un ātrāk. Grehems tēmēja tieši uz ķīļa virsotni. Viņš šķēla gaisu, svilpdams kā akmens. Sekundi vēlāk viņš ietriecās vadošajā aero- plānā.

Neviens no melnādainajiem pasažieriem nemanīja draudošās briesmas, nevienam ne prātā nenāca, ka viņiem no debesīm varētu uzklupt vanags. Tie, ku­rus nemocīja gaisa slimība, kaklus izstiepuši, rau­dzījās uz neaizsargāto pilsētu, kas iznira no dūma­kas, uz bagāto un lielisko pilsētu, ko Ostrogs bija atdevis viņu paklausīgo muskuļu varā. Baltie zobi zibēja, un melnās sejas spīdēja. Viņi bija dzirdējuši par Parīzi. Viņi jau zināja, ka drīkstēs izrēķināties ar «baltajiem pabirām».

Piepeši Grehems taranēja viņus.

Viņš bija tēmējis aeroplāna korpusā, bet pašā pēdējā mirklī prātā bija iešāvies vēl kas labāks. Viņš apsviedās un ar ieskrējienu ietriecās labajā spārnā. Vienplāksni atsvieda atpakaļ. Tā priekšgals noslīdēja pa aeroplāna gludo virsmu. Grehems ma­tīja drāžamies šurp milzīgu mašīnu un aizraujam līdzi viņa vienplāksni un mirkli, kas šķita mūžību garš, nesaprata, kas noticis. Viņš izdzirdēja tūkstoš­balsīga pūļa kliegšanu un ieraudzīja, ka viņa lid­aparāts balansē uz gigantiska aeroplāna spārna malas un pamazītēm slīd lejup. Palūkojies pār plecu, Grehems redzēja aeroplāna korpusu un pretējo spārnu slejamies uz augšu. Gar acīm aizzibēja sē­dekļu rindas, pārbiedētās sejas un trosēs krampjaini ieķērušās rokas. Otrā spārnā bija atvērti vārstuļi — aeronauts centās izlīdzināt mašīnu. Otrs aeroplāns cēlās stāvus gaisā, lai izvairītos no atvara, ko bija sagriezis viņa krītošais biedrs. Platie spārni rautin rāvās augšup. Grehems juta, ka vienplāksnis ir atkal brīvs, bet baismā ierīce apgriezušies karājās par viņu kā slīpa siena.

Viņš uzreiz neaptvēra, ka salauzis aeroplāna spārnu un noslīdējis no tā, tikai attapa, ka krīt, strauji tuvodamies zemei. Ko viņš bija izdarījis? Sirds pukstēja kā motors, un dažus bīstamus brīžus rokas viņam bija paralizētas, tā ka nejaudāja pa­kustināt sviras. Viņš rāva sviras, lai triektu mašīnu uz priekšu, pāris sekundes cīkstējās ar tās smagumu, kamēr piespieda to izlīdzināt gaitu, lidot gandrīz horizontāli, un tad iedarbināja motoru.

Viņš pameta skatienu uz augšu un ieraudzīja di­vus aeroplānus lidojam virs viņa, palūkojās atpakaļ un ieraudzīja eskadriļu izklīstam uz visām pusēm; taranētais aeroplāns gāzās ar degunu pa priekšu lejup un kā milzīgs asmenis ietriecās vējdzinēju riteņos.

Grehems nolaida priekšgalu un atkal palūkojās apkārt, nelikdamies ne zinis, kurp lido. Viņš re­dzēja, kā pajūk vējdzinēju spārni, kā milzīgā ma­šīna ieurbjas zemē, kā kritiena spēks sakropļo tās korpusu un sadragātais lidaparāts apsviežas ar rite­ņiem gaisā. Tad no drupu kaudzes izšāvās tieva bal­tas liesmas mēlīte. Tajā pašā brīdī Grehems pama­nīja, ka viņam virsū drāžas otrs briesmonis. Viņš pacēlās augstāk, lai izvairītos no uzbrukuma — ja tas būtu uzbrukums. Aeroplāns kā viesulis aizjoņoja garām zemāk; tuvu izveidojies virpulis tikko neap­gāza vienplāksni.

Vēl trīs citi aeroplāni drāzās virsū Grehemam, un viņš saprata, ka viņam tie jātaranē no augšas. Aero­plāni, šķiet, baidījās no viņa un meta lielus lokus. Tie lidoja virs un zem viņa, garām uz austrumiem un rie­tumiem. Tālu rietumpusē dzirdēja sprādzienu un de­besīs uzvijās divas liesmu astes. Tālu dienvidpusē varēja redzēt tuvojamies otru eskadriļu. Grehems šāvās stāvus augšup. Tagad visi aeroplāni bija zem viņa, taču Grehems šaubījās, vai augstums ir pietiekams, un vilcinājās uzbrukt. Tad viņš metās virsū otram upurim, un tajā sēdošie kareivji redzēja viņa tuvošanos. Lielā mašīna sasvērās uz sāniem, un no bailēm prātu zaudējušie pasažieri skrēja uz priekšgalu pēc ieročiem. Nospindza lodes, un bie­zais aizsargstikls Grehema sēdekļa priekšā pārplīsa. Aeroplāns samazināja ātrumu un sāka laisties ze­māk, lai izvairītos no sadursmes, taču nolaidās pārāk zemu. Grehems laikus pamanīja pretī skrienošos vēj- dzinējus uz Bromlejas pakalniem un, izvairījies no tiem, pacēlās augstāk, bet aeroplāns, ko viņš bija vajājis, iedrāzās vējdzinējos. Tā pasažieru balsis saplūda izmisuma kliedzienā. Likās, ka milzīgā ma­šīna kādu brīdi paliek karājamies starp salauztajiem spārniem, tad tā sašķīda gabalu gabalos. Lidoja milzu šķēpeles, motori sajuka līdzīgi saspiestam gliemežvākam. Pret tumstošajām debesīm uzšāvās žilbinoša' liesma.

— Divi! — Grehems iesaucās, izdzirdējis nogran- dam sprādzienu, un gatavojās taranēt atkal.

Tagad viņu bija pilnīgi pārņēmis cīņas gars. Viņš vairs nešaubījās par cilvēces gaišo nākotni, par savu aicinājumu. Viņš cīnījās un jutās sava spēka apziņas ielīksmots. Aeroplāni izklīda uz visām pusēm, lai izvairītos no viņa, un, kad tie lidoja garām, viņš dzirdēja kliedzienus to pilnajās pasažieru telpās. Viņš izvēlējās trešo upuri, zibenīgi uzbruka un ķēra tā spārnu. Mezdamies sānis, pretinieks sašķīda pret kādu Londonas sienas izcilni. Pēc šīs sadursmes Gre­hems nolaidās tik tuvu gar zemi, ka pamanīja pat izbiedētu zaķi, kas šāvās augšā uzkalnā. Viņš spēji pacēlās gaisā un lidoja pāri Londonas dienvidu da­ļai. Debesīs nevienas citas mašīnas nebija. Pa labi ostrogieši satraukti laida švirkstošas signālraķetes. Kaut kur dienvidos dega vairāki gaisakuģi, kas bija cietuši katastrofu, uz austrumiem, rietumiem un zie­meļiem tie bēga no viņa. Tie izklīda uz visām pu­sēm, jo nedrīkstēja vairs te palikt. Pašreizējā saju­kumā jebkurš mēģinājums iesaistīties gaisa kaujā nozīmētu šausmīgu katastrofu.

Grehems divsimt pēdu augstumā aizlidoja pāri Rohemptonas aerodromam. Tas bija melns no cil­vēkiem, kas gavilēja kā neprātīgi. Bet kādēļ Vimbl­donas parkā ir tikpat daudz cilvēku un tāds pats troksnis? Pārējos trīs aerodromus aizsedza liesmas un dūmi, kas cēlās no Strīthemas.

Grehems apmeta līkumu un pacēlās augstāk, lai apskatītos, kas notiek šajos aerodromos un ziemeļu kvartālos. Vispirms no dūmiem iznira apgaismotie Šūtershilas kvadrāti, kur no aeroplāniem kāpa ārā nēģeri. Tad parādījās Blekhīza un dūmu mākoņos kļuva saredzama Norvuda. Blekhīzā nebija nolai­dies neviens aeroplāns. Norvuda čumēja un mudžēja no satraukuma pārņemtiem ļaudīm. Kādēļ? Piepeši Grehems saprata. Izmisīgā aerodromu aizstāvēšana bija beigusies, un ļaudis drāzās uz pazemes ceļiem, kas veda uz šiem pēdējiem Ostroga cietokšņiem. Tad no Londonas ziemeļu nomales līdz viņam trium­fējoši atviļņoja uzvaras salūts — smagi nograndīja lielgabals. Grehemam nodrebēja lūpas, seju apsta­roja saviļņojums. Ar pilnu krūti ieelpojis, viņš sauca tukšajās debesīs: