Herberts Velss Velss: KAD GULOŠAIS MOSTAS

— Pagaidiet! — kāds sauca, un durvis atvērās.

Grehems pagriezās, un gaisma padzisa.

Atvērtajās durvīs viņš ieraudzīja tuvojamies mei-

tenīgu stāvu. Sirds iepukstējās straujāk. Tā bija Elena Votone. Dzeltenā ģērbtais cilvēks, kas bija stāvējis ēnā, ienāca gaismas lokā.

— Šī ir tā meitene, kas paziņoja par Ostroga no­devību, — viņš sacīja.

Elena rāmi ienāca un palika klusi stāvam, it kā negribētu pārtraukt Grehema runu. Taču viņa šau­bas un jautājumi bija izgaisuši jau pirms meitenes ienākšanas. Viņš atcerējās visu, ko bija gribējis teikt. Viņš nostājās pret kameru, un gaisma apkārt iedegās spožāk.

Pagriezies pret Elenu, viņš stomīgi teica:

— Jūs palīdzējāt man… palīdzējāt man loti daudz … Tas ir ļoti grūti.

Brīdi Grehems klusēja, tad uzrunāja tautas ma­sas, kas skatījās uz viņu ar šīm ērmotajām melna­jām acīm. Sāka viņš lēni:

— Jaunā laikmeta vīrieši un sievietes! Jūs esat cēlušies cīņai par cilvēci… Mūs negaida viegla uzvara.

Grehems apklusa, meklēdams vārdus. Viņš no visas sirds vēlējās, kaut prastu tekoši runāt.

— Šī nakts ir sākums, — viņš teica. — Gaidāmā cīņa, šīs nakts cīņa ir tikai sākums. Varbūt jums vajadzēs cīnīties visu mūžu. Bet nenokariet galvas pat tad, ja es būšu uzvarēts, ja es būšu galīgi sa­lauzts. Var gadīties, ka mani salauž.

Viņam pietrūka vārdu. Viņš apstājās un sāka at­kārtot nenoteiktas frāzes, līdz atguva runasspēju. No teiktā daudz kas bija tikai vecu laiku sociālis­tisko ideju vispārējs izklāsts, bet viņa balsī skanošā pārliecība darīja tās dzīvas. Viņš stāstīja par pa­gātni jaunā laikmeta cilvēkiem, blakus stāvošajai meitenei.

— Esmu atnācis pie jums no pagātnes, ar atmi­ņām par laikmetu, kas dzīvoja cerībās. Mans laik­mets bija sapņu un spārnotu cerību laikmets. Mēs darījām galu verdzībai visā pasaulē. Mēs visā pa­saulē viesām cerību, ka izzudīs kari, ka visi vīrieši un sievietes būs brīvi un sāksies mierīga, skaista dzīve … Tā mēs kādreiz cerējām. Vai šīs cerības ir piepildījušās? Kas noticis divsimt gados? Milzu pilsētas, varena tehnika, kolektīvā darba dižums pārspēj mūsu sapņus. Mēs netiecāmies pēc tā, bet tas ir atnācis. Bet kā ir ar mazajām būtnēm? kas rada šo lielo dzīvi? Kā dzīvo vienkāršie cilvēki? Kā vienmēr — rūpesti un darbs, nožēlojama eksistence, nepiepildīti sapņi, alkas pēc varas, alkas pēc bagā­tības, neprāts un spēku izšķiešana. Vecie ideāli ir miruši vai mainījušies, jaunie … Vai vispār pastāv jauni ideāli?

Tuvāku mīlestība un žēlsirdība, skaistums un skaistuma mīlestība, darbs sviedriem vaigā un uz­upurēšanās. Esiet tikpat pašaizliedzīgi kā Kristus, kas lāva sevi sist krustā! Nav svarīgi, vai jūs to sa­protat. Nav svarīgi, ka jums neizdodas. Jūs zināt, jūs ar sirdi to zināt. Tas nav solījums, tā nav ga­rantija — tas ir ideāls.

Grehems juta, ka sāk ticēt tam, kam tā bija gri­bējis ticēt. Viņš runāja ātri, saraustītiem, nepilnī­giem teikumiem, ielikdams savos vārdos visu jaunā ideāla iedvesto degsmi un pārliecības spēku. Viņš runāja par pašaizliedzības cēlumu, par savu ticību tam, ka cilvēce, kuras sastāvdaļa mēs esam, dzīvos mūžīgi. Grehema balss cēlās un plaka, aparāti dūca, ēnā stāvošie cilvēki klausījās viņā .. .

Klusās klausītājas tuvums iedvesmoja Grehemu. Šajās svinīgajās minūtēs viņš bija kā spārnots, viņš nešaubījās par savu varonību un saviem varonīga­jiem vārdiem, un viņa valoda plūda brīvi. Viņa daiļrunība bija atraisījusies. Noslēgumā Grehems teica:

— Un tagad es darīšu jums zināmu savu gribu. Visu, kas man pieder, es atdodu pasaules tautām. Jums visiem. Atdodu jums visu to un pats sevi. Lai notiek dieva griba — es dzīvošu jūsu dēl un miršu jūsu dēļ!

Viņš beidza un ieraudzīja meitenes sejā atspogu­ļojamies paša iedvesmu. Viņu acis sastapās; viņas acīs mirdzēja entuziasma asaras.

— Es zināju, — viņa čukstēja. — Pasaules tēvs … Valdnieks! Es zināju, ka jūs tā teiksiet…

— Es teicu to, ko varēju, — Grehems lēni sacīja un paspieda viņas izstieptās rokas.

Nemanot pienāca cilvēks dzeltenā. Viņš pavēstīja, ka dienvidrietumu rajoni jau sākuši sacelšanos.

— Es negaidīju, ka tas būs tik drīzi, — viņš sauca. — Viņi paveikuši brīnumlietas. Sakiet kādu vārdu, lai viņus uzmundrinātu.

Grehems «izklaidīgi paskatījās uz viņu. Tad viņš atkal atcerējās aerodromus.

— Jā, — viņš teica, — tas ir labi, tas ir labi… — Un, apdomājis ziņojumu, piebilda: — Pasakiet vi­ņiem: «Labi nostrādāts, Dienvidrietumi!»

Grehems atkal paraudzījās uz Elenu Votoni. Viņa seja pauda iekšēju cīņu.

— Mums jāieņem aerodromi, — viņš paskaid­roja. — Ja mēs to neizdarīsim, viņi izsēdinās melno policiju. Mums par katru cenu tas jānovērš.

Taču, izrunājot šos vārdus, Grehems aptvēra, ka tas nav tas, ko viņš gribējis teikt. Viņš saskatīja

mazu izbrīnu meitenes acīs. Viņa sāka kaut ko ru­nāt, bet griezīgs zvans apslāpēja viņas balsi.

Grehemam ienāca prātā, ka viņa gaida, lai viņš ved tautu kaujā, un ka tas viņam jādara. Viņš grie­zās pie cilvēka dzeltenā, bet runāja tikai ar Votoni un atbildi izlasīja viņas acīs.

— Te es nedaru nekā, — viņš teica.

— Tas nav iespējams! — protestēja cilvēks dzel­tenā. — Tā ir nevis cīņa, bet slaktiņš. Jūsu vieta ir te.

Viņš sīki izklāstīja, kālab tas nav iespējams, un norādīja uz istabu, kur Grehemam būtu jānogaida, jo citas izejas neesot.

— Mums jāzina, kur jūs atrodaties. Kuru katru mirkli var sākties krīze, un tad būs nepieciešama jūsu klātbūtne un lēmums.

Grehems iztēlojās dramatisko cīņu drupās. Bet no šejienes viņš neredzēs kaujas lauku. Te būs jā­nīkst vienam neziņā. Tikai pēcpusdienā viņu infor­mēja par neredzamo un nedzirdamo kauju četras jūdzes no viņa, pie Rohemptonas aerodroma. Tā bijusi savāda, nepiedzīvota kauja, kas sastāvējusi no simtiem tūkstošu sīku sadursmju, kauja ceļu un kanālu mudžeklī, tālu no saules gaismas, elektris­kajā apgaismojumā. Kara mākslā neizveicīgās tau­tas masas, kas līdz šim bija tikai klausījušas pavē­lēm, masas, ko bija notrulinājis spaidu darbs un izsūkusi divus gadsimtus ilgā verdzība, bija cīnīju­šās ar privilēģiju demoralizēto un izvirtušo aristo­krātiju. Ne vieniem, ne otriem nebija ne artilērijas, ne kādu citu ieroču, ja neskaita zaļās metāla kara- bīnes, kas bija slepeni saražotas un milzīgos kvan­tumos negaidot izdalītas, Ostrogam saceļoties pret Padomi. Daži prata apieties ar šo ieroci, daudzi savu mūžu nebija šāvuši vai ari tiem trūka munīcijas. Karu vēsturē nebija pieredzēta nekārtīgāka šaušana. Tā bija diletantu kauja, šaušalīgs kara eksperiments, bruņotu dumpinieku savstarpēja apslaktēšanās. Tās dalībniekus dzina uz priekšu vārdi, trauksmaina dziesma un masas spēka apziņa; vienlīdz nepiere­dzējušie pretinieki cīnījās šķērsielās, sabojātos lif­tos, no asinīm slidenās galerijās, dūmu pilnās zālēs, zem aerodromiem un, kad atkāpšanās ceļš bija no­griezts, iepazina senlaiku kara šausmas. Augšā uz jumtiem pret debesīm izcēlās dažu snaiperu stāvi un tvaika mutuļi, kas pievakarē sabiezēja un kļuva skaidri saredzami. Ostroga rīcībā acīmredzot nebija bumbu, un lidaparāti sākumā kaujā nepieda­lījās. Pie tīrajām debesīm nepeldēja ne mazākais mā­konītis. Tās it kā gaidīja, kad atlidos aeroplāni.