Herberts Velss Velss: KAD GULOŠAIS MOSTAS

Šajā atvērtajā ēkā cīņa starp mēbelēm un gaiteņos atgādināja teātra izrādi. Tas viss notika varbūt div­simt jardu no viņa un piecdesmit pēdu augstumā virs pūļa. Melni dzeltenie, paskrēja zem arkas, pa­griezās un izšāva zalvi. Viens no zilajiem vajātā­jiem, kas skrēja pa priekšu, pie pašas cauruma ma­las savēcināja rokas un sagrīļojās. Grehemam šķita, ka mirkli tas vēl turas uz malas, tad zilais gāzās lejup. Viņš atsitās pret stūri un, vairākas reizes ap­metis gaisā kūleni, nozuda aiz būvmašīnas sarkanā krāna.

Pēkšņi sauli aizsedza kāda ēna. Viņš pacēla galvu, taču debesis bija tīras. Grehems saprata, ka tur aizlidojis vienplāksnis. Ostrogs bija kā ūdenī iekri­tis. Cilvēks dzeltenā izlauzās priekšā un satraukts sauca:

— Viņi laižas lejā! Viņi laižas lejā! Sakiet ļau­dīm, lai šauj uz viņu! Sakiet, lai šauj uz viņu!

Grehems nesaprata. Viņš tikai dzirdēja citus skali atkārtojam šo mīklaino pavēli.

Piepeši virs drupām parādījās vienplākšņa de­guns, un lidaparāts spēji apstājās. Grehems aptvēra, ka vienplāksnis nolaidies, lai paķertu Ostrogu. Augšup cēlās zilgani dūmi, un viņš noprata, ka no apakšas šauj uz vienplāksni.

Kāds cilvēks blakus piekrītoši nokrekšķināja. Zi­lie bija sasnieguši arku, ko pirms īsa brīža bija aiz­stāvējuši melni dzeltenie, un kā nebeidzama straume ielauzās atvērtajā ieejā.

Vienplāksnis noslīdēja no Padomes nama sienas un krita lejup kā bezdelīga. Tas krita četrdesmit piecu grādu leņķī tik stāvus, ka Grehemam un droši vien arī visiem pārējiem tur lejā likās, ka tas vairs nepacelsies.

Vienplāksnis palidoja garām tik tuvu, ka Gre­hems saskatīja sēdeklī ieķērušos Ostrogu ar plīvo­jošiem sirmiem matiem. Bālais aeronauts spieda visas sviras, lai -uzrautu vienplāksni augšā. Viņš dzirdēja nobažījušos laužu kliedzienus.

Grehems pieķērās pie margām un smagi elpoja. Sekunde šķita mūžību gara. Vienplākšņa apakšējais spārns tikko neskāra cilvēkus, kuri kliedza un grūs­tīja cits citu.

Tad vienplāksnis pacēlās.

Sākumā radās iespaids, ka tas netiks pāri pretējai sienai, tad — ka tas aizķers vēj dzinējus.

Taču vienplāksnis sasvēries lidoja tālāk un tālāk.

Kad pūlis saprata, ka Ostrogs aizbēdzis, sasprieg­tās gaidas nomainīja dusmu uzplūdi. Ar novēloju­šos sparu ļaudis atsāka šaušanu, līdz atsevišķu -šāvienu sprakšķi saplūda vienlaidu dunoņā, gaiss kļuva zils no dūmiem un sāka ost pēc deguma.

Par vēlu! Lidaparāts kjuva aizvien mazāks un ma­zāks un, apliecis slaidu loku, nolaidās laukumā, no kura nesen bija pacēlies. Ostrogs bija aizbēdzis.

Pūlis ilgi kurnēja, tad visu uzmanība tika atkal pievērsta Grehemam, kas stāvēja pašā sastatņu augšā. Viņš redzēja visu sejas pagriežamies pret viņu, dzirdēja gaviles par viņa izglābšanu. Kā spirgts vējš pāri šai viļņojošajai dzīvajai jūrai aiz- brāzās revolucionāru himna.

Tuvākie apsveica viņu. Cilvēks dzeltenā apģērbā lūkojās uz Grehemu starojošām acīm. Himna pie­ņēmās spēkā: tram, tram, tram, tram! …

Grehems uzreiz neaptvēra, ka viņa stāvoklis ir izmainījies. Ostrogs, kopā ar kuru viņš bija skatījies uz kliedzošo pūli, tagad atradās tālu projām un bija viņa ienaidnieks. Nebija vairs neviena, kas varētu valdīt viņa vietā. Pat tie, kas stāvēja apkārt viņam, pūļa vadoņi un organizētāji, skatījās uz viņu, gai­dīja, ko viņš darīs, kādus rīkojumus dos. Viņš bija īsts valdnieks. Marionetes loma bija izspēlēta.

Grehems bija gatavs darīt visu, ko no viņa gai­dīja. Viņa nervi un muskuļi drebēja, domās jautās neliels apjukums, taču viņš nemanīja nedz baiļu, nedz dusmu. Tikai samītā roka pulsēja un bija karsta. Grehemu mazliet nervozēja neziņa, kā iztu­rēties. No bailēm nebija ne miņas, bet Grehems bažījās, ka tikai viņu nenotur par nobijušos. Senāk viņš ne vienu reizi vien bija izjutis satraukumu sporta spēļu laikā. Viņš alka darboties, viņš saprata, ka nav ko lauzīt galvu par grandiozo cīņu, kas risi-. nās ap viņu, jo tas paralizētu viņa gribu.

Tur aiz zilajiem kvadrātiem, aiz aerodromiem bija Ostrogs; viņš, kas bija tik nenoteikts un nedrošs, cīnīsies pret tik pārliecināto un enerģisko Ostrogu, par visas pasaules nākotni.

Kādu laiku Pasaules Valdnieks neparko netika galā ar savām domām. Likās, ka pat griba nav viņa paša, un jebkura rīcība viņu pārsteidza un šķita esam tikai dīvainu ārējo iespaidu atbalss. Trīs lie­tas gan bija skaidras: drīz būs klāt melnā policija, tautu par tās ierašanos brīdinājusi Elena Votone un viņš bija Pasaules Valdnieks. Šīs trīs domas cīnījās viņa apziņā. Tās nedeva miera ne pārpildītajās zā­lēs, ne istabās, kur apspriedās vadoņi, ne kinemato­grāfu un telefona telpās, ne pie logiem, pa kuriem varēja redzēt mutuļojam ļaužu jūru. Dzeltenā ģērb­tais vīrs un tie, kurus Grehems uzskatīja par vado­ņiem, it kā rāva viņu sev līdzi, it kā klausīja vi­ņam — grūti bija spriest. Varbūt viņi darīja kā vienu, tā otru. Varbūt viņus visus dzina kāds nere­dzams spēks. Grehems izlēma, ka uzrunās pasaules tautas, un sāka apdomāt dažas spārnotas frāzes, ku-r ras derētu pateikt. Viņš atradās blakus cilvēkam dzeltenā, un abi kopā iegāja nelielā istabiņā, no kuras vajadzēja pasludināt uzsaukumu.

Šī istabiņa bija iekārtota atbilstoši jaunajam sti­lam. No augšas kā spilgts, ovāls plankums krita elektriskā gaisma. Telpas pārējā daļa slēpās ēnā, dubultdurvis, pa kurām viņš bija ienācis, neielaida ne skaņas no trokšņainās Atlanta zāles. Grehemu pārsteidza durvju dobjā dunoņa, tām aizveroties, pēkšņais klusums pēc nemierā pavadītajām stun­dām, mirgojošais gaismas aplis un puskrēslā stāvošo pavadoņu čuksti un ātrās, nedzirdamās kustības. Fonogrāfu milzu ausis gatavojās uztvert viņa vār­dus, lielas fotokameras melnās acis gaidīja, kad viņš sāks, bāli vizēja metāla vadi un spoles, un augšā kaut kas vienmuļi dūca. Viņš iegāja apgaismotajā centrā, un melnā ēna saruka un kā neliels plankums palika guļot viņam pie kājām.

Grehems jau bija pārdomājis, ko teiks. Taču šādu klusumu, vientulību, atrautību no pūļa, kas bija viņu iekvēlinājis, šādu noklausīšanās un noskatīša­nās mašīnu auditoriju viņš gan nebija gaidījis. Viņš nejuta vairs nekāda atbalsta, un viņam šķita, ka viņš piepeši palicis viens ar savām domām. Noska­ņojums acumirklī mainījās. Tagad viņš baiļojās, ka nespēs izteikt savas domas, baiļojās kļūt teatrāls, baiļojās, vai neaizlūzīs balss un vai pietiks attapī­bas. Viņš lūdzoši pamāja cilvēkam dzeltenā.

— Vēl acumirkli, — viņš sacīja. — Man jāsaga­tavojas. Nebiju gaidījis, ka tā būs. Man vēlreiz jā­pārdomā, ko teikt.

Kamēr Grehems stāvēja neziņā, ieradās satraukts kurjers ar vēsti, ka pirmie aeroplāni jau pārlidojuši pāri Madridei.

— Bet kādas vēstis saņemtas no aerodromiem? — Grehems jautāja.

— Dienvidrietumu rajonu ļaudis ir gatavi.

— Gatavi!

Viņš nepacietīgi pagriezās pret aparāta spīdoša­jām lēcām.

— Es domāju, ka teikšu nelielu runu. Ja es zi­nātu, kas jāsaka! Aeroplāni pie Madrides! Droši vien tie izlidojuši ātrāk par galvenajiem gaisa spē­kiem. Starp citu, vai nav vienalga, vai es norunāšu labi vai slikti? — viņš noteica un manīja, ka gaisma kļūst spilgtāka.

Viņam jau bija gatavas dažas vispārējas frāzes par demokrātiju, kad pēkšņi uzmācās šaubas. Viņa ticība savai varonībai, savam aicinājumam bija sa­šķobījusies, paļāvība izkūpējusi. Viņam šķita pil­nīgi skaidrs, ka sacelšanās pret Ostrogu ir bijusi pāragra un lemta neveiksmei, tā bijusi kaismīga, bet bezmērķīga cīņa ar nenovēršamo. Viņš domāja par aeroplānu ātro, liktenīgo lidojumu un bija pār­steigts, ka redz notikumus citādā gaismā. Viņš šau­bījās, tad apņēmīgi atraisījās no šaubām, nolem­dams cīnīties līdz galam, lai maksātu ko maksādams. Un tomēr piemēroti vārdi kā neradās, tā neradās. Grehems stāvēja neziņā, ar drebošām lūpām un jau gribēja 'atvainoties par savu samulsumu, kad kļuva dzirdami kliedzieni un soli.