Herberts Velss Velss: KAD GULOŠAIS MOSTAS

— Viņi liek to uz sliedēm … kā tad.

Viņš piecēlās kājās, viņa biedrs tāpat.

— Kāda velna pēc? — viņš iesaucās. — Mums taču nav aeronautu!

— Bet viņi gatavo to lidojumam.

Viņš paraudzījās uz savu ieroci, uz ņudzošo pūli, tad pagriezāš^pret ievainoto.

— Pieskati šito, draugs, — viņš teica, sniegdams ievainotajam savu karabīni un patronu jostu, un mirkli vēlāk jau drāzās pie vienplākšņa. Krietnu ce­turtdaļstundu • viņš noņēmās melnās miesās, klieg­dams un skubinādams biedrus, un, kad darbs bija pabeigts, kopā ar citiem skali priecājās par to. Viņš bija uzzinājis to, ko pilsētā jau zināja katrs, — ka Valdnieks, lai cik maz viņš sajēdz no lidošanas, ir nolēmis pats lidot ar šo mašīnu un nāk šurp pār­baudīt, neļaudams-nevienam citam sevi aizstāt.

«Tas, kurš dodas vislielākajās briesmās, tas, kurš uzņemas vissmagāko nastu, ir īstais valdnieks,» tā esot teicis Valdnieks.

Šāvējs kliedza pilnā rīklē, un pa viņa sabužināto matu galiem pilēja sviedru lāses. Tālumā atskanēja pūļa rēkoņa un uzviļņoja spēkā pieaugošas revolu­cionārās himnas skaņas. Ļaudis pašķīrās, un viņš ieraudzīja uz kāpnēm dzīvu straumi.

— Valdnieks nāk! — ļaudis kliedza. — Vald­nieks nāk!

Spiešanās apkārt kļuva vēl mežonīgāka. Viņš cen­tās izlauzies tuvāk ieejai centrālajā tunelī.

— Valdnieks nāk! . .. Valdnieks, Gulošais! … Dievs un pavēlnieks! — auroja pūlis.

Piepeši parādījās revolucionārās gvardes melnie formas tērpi, un šāvējs pirmo un pēdējo reizi mūžā ieraudzīja tuvumā Grehemu. Tas bija garš, melnīg­snējs cilvēks plīvojošā, melnā mantijā, ar bālu, enerģisku seju un sasprindzinātu skatienu, cilvēks, kurš ne ko redzēja, ne dzirdēja un gāja, nogrimis savās domās …

Šāvējam uz laiku laikiem palika prātā Grehema seja, kurā nebija ne asins lāsītes. Pēc mirkļa viņš jau bija garām un pazudis pūlī. Kāds noraudājies pusaudzis uzgrūdās virsū šāvējam un, izmisīgi spiezdamies tuvāk kāpnēm, brēca:

— Atbrīvojiet ceļu, nejēgas!

Skarbs zvans deva pūlim signālu atbrīvot skrej­ceļu.

Grehems piegāja pie vienplākšņa un nostājās tā pieliektā spārna ēnā. Apkārtējie gribēja viņu pava­dīt, bet viņš ar rokas mājienu tos atturēja. Viņš mēģināja atcerēties, kā jāiedarbina mašīna. Zvans skanēja aizvien skaļāk un skaļāk, un pūlis sāka steigšus atkāpties. Cilvēks dzeltenā palīdzēja Gre­hemam iekāpt mašīnā. Viņš iesvempās aeronauta sēdeklī un ar gudru ziņu rūpīgi piesprādzējās. Bet kas tad tas? Cilvēks dzeltenā rādīja viņam uz di­viem maziem lidaparātiem, kas pacēlās gaisā pilsē­tas dienvidu daļā. Nebija nekādu šaubu, ka tie lido pretī ienaidnieka aeroplāniem.

Visgrūtākais bija pacelties gaisā. Viņam kaut ko sauca, kaut ko jautāja, viņu brīdināja. Viņš gribēja domāt tikai par mašīnu, visos sīkumos atcerēties savus nesenos vingrinājumus. Viņš atmeta ar roku un ieraudzīja, ka cilvēks dzeltenā izslīd caur vien­plākšņa ribām, iejūk pūlī un tas, paklausot viņa žestam, atkāpjas aiz spārnu līnijas.

Brīdi viņš sēdēja nekustēdamies, aplūkodams svi­ras, ratu, kas iedarbināja motoru, un visu sarežģīto mehānismu, par kuru viņš zināja gaužām maz. Acīs iekrita līmeņrādis ar gaisa pūslīti tieši pretī, viņš kaut ko atcerējās un vairākas sekundes noņēmās, lai dabūtu mašīnu uz priekšu, līdz pūslītis apstājās caurulītes centrā. Viņš pamanīja, ka pūlis ir apklu­sis, acīmredzot vēroja viņu. Stienī viņam virs gal­vas ietriecās lode. Kas šāva? Vai ceļš bija brīvs? Viņš piecēlās, lai paskatītos, un atkal apsēdās!

Pēc mirkļa propelleris jau griezās un lidaparāts slīdēja pa sliedēm. Grehems satvēra stūri un padeva mašīnu atpakaļ, lai paceltu priekšgalu. Pūlis ieklie­dzās. Grehems juta mašīnu drebam, un kliedzienus ātri nomainīja klusums. Vējš svilpa gar stiklu, un zeme sāka ļoti ātri attālināties.

Tuk, tuk, tuk! Tuk, tuk, tuk! Grehems cēlās aiz­vien augstāk. Viņš pabrīnījās, ka nejūt nekādu sa­traukumu un rīkojas tik aukstasinīgi. Viņš parāva vienplākšņa priekšgalu mazliet augstāk, atvēra vārstuli kreisajā spārnā un, apmetis līkumu, pacē­lās vēl augstāk. Viņš mierīgi paskatījās uz leju, tad uz augšu. Laizdamies lejup, viņam ceļu asā leņķī šķērsoja kāds no Ostroga vienplākšņiem. Tā sīciņie aeronauti lūkojās uz Grehemu. Kas viņiem bija pa­domā? Grehema domas sāka darboties enerģiskāk. Viens no aeronautiem pacēla ieroci, citādi nevarēja būt, ka gatavojās šaut. Kādu rīcību tie gaidīja no viņa? Piepeši viņš saprata to taktiku un izlēma, īslaicīgā apātija izgaisa. Viņš atvēra vēl divus vār­stuļus kreisajā spārnā, aprakstīja loku un, aizvēris vārstuļus, metās virsū ienaidniekam, slēpdamies no tā šāvieniem aiz lidaparāta priekšējās daļas un vēj­stikla. Tas pagriezās sāņus, it kā dotu ceļu. Gre­hems pacēlās augstāk.

Tuk, tuk, tuk! … Pauze. Tuk, tuk, tuk! … Gre­hems sakoda zobus, viņa seju izķēmoja grimase. Brīkš! Viņš bija uztriecies virsū ienaidnieka lidapa­rātam! Viņš bija no augšas skāris tā tuvāko spārnu. Likās, ka tas no trieciena kļūst platāks, tad tas no­zuda skatienam.

Grehems juta, ka viņa vienplākšņa priekšgals no­sveras uz leju, viņa rokas satvēra sviras, cenšoties izlīdzināt mašīnu. Grehems juta, ka tas viņam ir izdevies, un mirkli šķita, ka viņš guļ uz muguras. Mašīna svaidījās tā, it kā dejotu uz vietas. No visa spēka sagrābis sviras, Grehems ar pārcilvēcisku pie­pūli beidzot piespieda mašīnu lidot uz priekšu. Vien­plāksnis cēlāk augstāk, bet ne vairs tik stāvus. At­vilcis elpu, Grehems atkal iegūlās svirās. Apkārt kaucii vējš. Vēl neliela piepūle, un vienplāksnis izlīdzināja gaitu. Tagad varēja uzelpot. Grehems pirmo reizi palūkojās, kas noticis ar viņa pretinie­kiem. Uzgrieza muguru svirām un skatījās. Viņam šķita, ka ienaidnieki ir iznīcināti. Tad Grehems ieraudzīja starp diviem aerodromiem austrumos aizu, un tajā kaut kas ātri krita gluži kā sešu pensu monēta.

Sākumā viņš nesaprata, bet tad viņu pārņēma ne­valdāms prieks. Viņš pilnā balsī iegavilējās un sāka celties aizvien augstāk debesīs. Tuk, tuk, tuk! … Pauze. Tuk, tuk, tuk! … «Bet kur otrs?» Grehemam pazibēja prātā. «Viņi arī…» Viņš paskatījās apkārt, baidīdamies, vai otra mašīna nav pacēlusies virs viņa, bet drīz pamanīja, ka tā nolaidusies Norvu- das aerodromā. Viņi bija sagatavojušies šaut. Riskēt un sadragātiem gāzties no divtūkstoš pēdu augstuma šolaiku cilvēkiem acīmredzot pietrūka drosmes …

Grehems aplieca vēl pāris lokus, tad, strauji sa­mazinājis augstumu, lidoja uz austrumu aerodromu. Tuk, tuk, tuk … Tuk, tuk, tuk … Krēsla ātri kļuva dziļāka, dūmi, kas biezi un melni bija cēlušies pār Strīthemas aerodromu, bija pārvērtušies par liesmu stabu, un kustīgo ceļu vijumi, caurspīdīgie jumti, kupoli un aizas starp ēkām maigi laistījās elektris­ka jā gaismā, kas pamazām pieveica dienas gaismu. Trīs nozīmīgākie aerodromi, kas atradās Ostroga piekritēju rokās, — Vimbldonas parku bija padarī­jusi nelietojamu apšaude no Rohemptonas, un Strīt- hema liesmoja kā lāpa — bija iedeguši signālugunis aeroplāniem. Laizdamies pāri Rohemptonai, Grehems redzēja apakšā melnu laužu masu. Viņu sasniedza līksmi kliedzieni, un gaisā spindza lodes, kas nāca no Vimbldonas parka. Pacēlies augstāk, Grehems li­doja pāri Serejas pakalniem. Uzpūta dienvidrietumu vējš, un Grehems, kā bija mācīts, pacēla rietumu spārnu, lai sasniegtu retināta gaisa slāņus. Tuk, tuk, tuk …