Herberts Velss Velss: KAD GULOŠAIS MOSTAS

Grehemam ausis džinkstēja no šī kliedziena. Vi­ņam nebija nekādu noteiktu plānu. Viņš gribēja uzrunāt pūli no kāda paaugstinājuma, izrēķināties ar Ostrogu. Viņā virda dusmas, muskuli saspringa no uztraukuma, pirksti savilkās dūrēs, lūpas bija sakniebtās.

Tikt uz Padomes namu pāri drupām bija neiespē­jami, bet Asano izveda Grehemu caur galveno pasta pārvaldi. Pārvalde bija atvērta, bet zilās formās ģērbtie pastnieki vai nu negribīgi strādāja, vai stā­vēja zem galeriju arkām, nolūkodamies uz ļaužu pārpilnajām ielām.

— Katrs savā postenī! Katrs savā postenī!

Te Grehems, paklausot Asano padomam, pateica, kas viņš ir.

Uz Padomes namu viņi pārbrauca ar trosē paka- rinātu kabīnīti. Neilgajā laikā pēc padomnieku kapi­tulācijas drupas bija pārveidojušās. No pārplīsuša­jām caurulēm plūstošās jūras ūdens kaskādes bija iegrožotas un savaldītas, pāri galvām stiepās uz viegliem stabiem balstīts pagaidu ūdensvads. Kā mežģines debesis aizsedza atjaunotie kabeļi un vadi, kas bija nepieciešami Padomes namam, un pa kreisi no baltās ēkas, kur pilnā sparā strādāja celtņi un būvmašīnas, auga jauns korpuss.

Kustīgie ceļi arī bija atjaunoti, kaut gan pagai­dām vēl atradās zem klajas debess. Šos ceļus Gre­hems bija redzējis no mazā balkoniņa pēc atmodas, pirms nepilnām deviņām dienām, un zāle, kur viņš bija gulējis letarģiskajā miegā, bija pārvērtusies bezveidīgu akmens šķembu kaudzē.

Jau bija liela diena un spoži spīdēja saule. Ātrie ceļi nesa ārā no zilas elektriskās gaismas piespīdē- tām alām milzumu laužu, kas saplūda kopā drupās. Gaiss vibrēja no kliedzieniem, un visi spiedās tuvāk centrālajai ēkai. Grehems šajā nekārtīgajā masā to­mēr pamanīja dažas disciplinētības iezīmes. Un šajā haosā bija dzirdams aicinājums:

— Visi savos posteņos! Katrs savā postenī!

Kabelis noveda viņus kādā telpā, un Grehems uz­reiz pazina Atlanta zāles vestibilu virs galerijas, pa kuru viņš stundu pēc savas atmodas bija gājis ar Hovardu, lai pa»rādītos vairs neesošajai Padomei. Tagad te atradās tikai divi kabeļa dežuranti. Viņi bija bezgala pārsteigti, ieraugot, ka cilvēks, kas iz­kāpj no kabīnes, ir Gulošais.

— Kur ir Ostrogs? — Grehems noprasīja. — Man uz karstām pēdām jāsatiek Ostrogs. Viņš ir pievīlis mani. Esmu atgriezies, lai atņemtu viņam varu.

Negaidīdams Asano, Grehems šķērsoja telpu, stūrī mazliet pakapies, atrāva aizkaru un atradās aci pret aci ar nerimtīgi strādājošo titānu.

Zāle bija tukša. Tā izskatījās stipri savādāk nekā tajā dienā, kad Grehems bija redzējis to pirmo reizi. Sacelšanās laikā zāle bija pamatīgi cietusi. Pa labi no milzīgās statujas sienas augšējā dala bija sa­grauta gandrīz divsimt pēdu garumā, un caurums bija aizpildīts ar tādu pašu stiklveida masu, kādu Grehems ieraudzīja pamodies. Tas apslāpēja, taču nebūt neapklusināja pilnīgi pūla šalkoņu ārpusē. Izklausījās, ka visu laiku tiek atkārtots viens vārds: «Posteņos! Posteņos! Posteņos!» Stiklam cauri rēgo­jās sijas un metāla sastatņu balsti, kas tika gan pa­celti, gan nolaisti atkarībā no tā, kā vajadzēja dau­dzajiem strādniekiem. Uz šī zaļganā fona izcēlās būvmašīna, kas laiski snaikstīja tievas, sarkanas metāla rokas. Uz mašīnas stāvēja strādnieki un no­skatījās uz pūli. Grehems uz brīdi piestāja, un Asano panāca viņu.

— Ostrogs ir tur, valdes kancelejā, — Asano teica. Mazā cilvēciņa seja bija kjuvusi zilganbāla, un viņš pētījoši palūkojās uz Grehemu.

Viņi nebija paguvuši noiet ne desmit soļus, kad panelis sienā pa kreisi no Atlanta pacēlās un no tu­rienes Linkolna un divu melnā un dzeltenā ģērbtu nēģeru pavadībā iznāca Ostrogs. Likās, ka viņi do­das uz pretējo stūri, kur bija pacēlies otrs panelis.

—• Ostrog! — Grehems uzsauca, un, izdzirdējuši viņa balsi, visi četri pārsteigti atskatījās.

Ostrogs kaut ko pateica Linkolnam un pienāca klāt Grehemam.

Grehems ierunājās pirmais. Viņa balss bija asa un pavēloša.

— Ko es dzirdu? — viņš jautāja. — Jūs aicinot šurp nēģerus, lai turētu paklausībā tautu?

— Tas ir nepieciešams, — atbildēja Ostrogs. — Pēc revolūcijas viņi izlaižas ar katru dienu vai­rāk un vairāk. Es pārāk zemu novērtēju …

— Tātad šī velna policija ir jau ceļā?

— Jādomā gan. Jūs taču redzējāt, kas notiek pil­sētā?

— Nav nekāds brīnums! Bet jūs taču man apso­lījāt … Jūs esat uzņēmies pārāk daudz, Ostrog.

Ostrogs neko neatbildēja, bet pienāca tuvāk.

— Šie melnie nedrīkst parādīties Londonā, — teica Grehems. — Es esmu Valdnieks, un es to ne­pieļaušu.

Ostrogs paskatījās uz Linkolnu, kurš ar abiem pavadoņiem pienāca klāt.

— Kādēļ ne? — jautāja Ostrogs.

— Baltajiem pašiem jābūt noteicējiem. Bez tam . ..

— Melnie ir tikai rīks.

— Tas nav svarīgi. Es esmu Valdnieks un gribu rīkoties pats. Un es jums saku, ka melnā policija nedrīkst te ierasties.

— Tauta …

— Es ticu tautai.

— Tādēļ, ka jūs esat anahronisms. Jūs esat pa­gātnes cilvēks, nejaušība. Varbūt jums pieder pa­saule vārda pēc, bet Valdnieks jūs nespējat būt. Jūs pārāk maz zināt, lai būtu Valdnieks.

Ostrogs paskatījās uz Linkolnu.

— Tagad es zinu, ko jūs domājat un ko esat no­lēmis darīt. Kamēr nav par vēlu, brīdinu jūs. Jūs sapņojat par cilvēku vienlīdzību, par sociālistisku iekārtu! Jūsos ir dzīvi šie novazātie deviņpadsmitā gadsimta sapņi, un jūs gribat vadīt jauno gadsimtu, kuru jūs nesaprotat!

— Paklausieties! — teica Grehems. — Jūs dzir­dat — tas skan kā bangas. Nevis balsis, bet viena balss. Vai jūs to saprotat?

— Mēs viņiem to iemācījām, — atbildēja Ostrogs.

— Varbūt. Bet vai jūs varat iemācīt viņiem aiz­mirst to? Taču gana runāts! Melnā policija nedrīkst te ierasties!

Brīdi klusējis, Ostrogs ielūkojās Grehemam acīs.

— Un tomēr tā ieradīsies! — viņš paziņoja.

— Es aizliedzu!

— Tā jau ir izsaukta.

— Es to nevēlos.

— Nē! — atcirta Ostrogs. — Diemžēl, man jārī­kojas tāpat, kā rīkojās Padome… Jūsu pašu labā jūs nedrīkstat nostāties dumpinieku pusē. Un tagad,

kad jūs esat še… Jūs darījāt ļoti labi atgriezda­mies.

Linkoins uzlika Grehemam roku uz pleca. Piepeši Grehems atskārta, cik aušīgi rīkojies, atgriezdamies Padomes namā. Viņš pagriezās pret aizkaru, kas at­dalīja zāli no vestibila. Asano aizturēja viņu. Lin­koins sagrāba Grehemu aiz drēbēm.

Grehems pagriezās un iesita Linkolnam pa seju, bet nēģeris tūlīt sagrāba viņu aiz apkakles un pie­durknes. Ar stirkšķi pārplīstot piedurknei, Grehems izrāvās, bet otrs nēģeris aizlika viņam priekšā kāju. Viņš smagi nolikās uz grīdas un lūkojās zāles aug­stajos griestos.

Tad viņš iekliedzās, apvēlās, sakampa viena pa­vadoņa kāju, nogāza viņu zemē un pielēca kājās.

Grehemam pieskrēja klāt Linkoins, bet, saņēmis belzienu pa žokli, saļima. Grehems grīļodamies pa­spēra divus soļus. Tad Ostrogs sagrāba viņu aiz rīk­les un nogāza augšpēdu zemē. Grehema rokas bija piespiestas pie grīdas. Velti izmēģinājies tikt vaļā, viņš palika guļam un skatījās uz smagi elsojošo Ostrogu.

— Jūs… esat… apcietināts… — izdvesa Os­trogs. — Jūs … rīkojāties muļķīgi… nākdams atpakaļ.

Grehems pagrieza galvu un pa zaļgano logu zāles sienā ieraudzīja, ka strādnieki pie ceļamkrāniem satraukti kaut ko skaidro pūlim lejā. Tātad viņi ir redzējuši!