Herberts Velss Velss: KAD GULOŠAIS MOSTAS

— Redzu, — teica Grehems, skatīdamies uz pie- sārtušajām sejām, kas griezās dejas mutulī, un vēl joprojām nevarēdams aizmirst sārtās, nevarīgās ra- dībiņas. — Un tās ir … mātes?

— Pa lielākajai daļai.

— Jo vairāk es redzu, jo sarežģītākas man šķiet jūsu problēmas. Tas, piemēram, man ir jaunums, tā­pat kā vēstis no Parīzes.

Pēc brīža viņš turpināja:

— Tās ir mātes. Kādreiz es, cerams, apgūšu mo­dernos uzskatus. Man ir veci aizspriedumi, kas bal­stās uz savu laiku nodzīvojušām vajadzībām. Mūsu laikos sievietes ne vien dzemdēja bērnus, bet arī rū­pējās par tiem, ziedoja sevi tiem, audzināja tos: par savu tikumisko un prāta audzināšanu bērns bija pa­teicību parādā mātei. Vai arī neieguva neko. Tiesa, jāpiebilst, ka tādus bērnus varēja saskaitīt uz pirk­stiem. Šodien acīmredzot nav nekādas vajadzības pēc mātes gādības, bērni izaug kā tauriņi. Tas ir labi, taču toreiz bija ideāls — nopietna, pacietīga sieviete, klusa un mierīga mājsaimniece, māte. Mī­lestība pret viņu bija kaut kas līdzīgs dievināša­nai …

Viņš apklusa, tad atkārtoja:

— Kaut kas līdzīgs dievināšanai.

— Ideāli mainās, — piezīmēja Asano, — atka­rībā no tā, kā mainās vajadzības.

Grehems it kā pamodās no neilgām pārdomām, un Asano atkārtoja teikto. Grehems atgriezās īste­nībā.

— Es redzu, ka tas tiešām ir prātīgi. Atturība, mērenība, nosvērtība un pašaizliedzība bija nepie­ciešamas barbarisma laikmetā, kad dzīve ik uz soļa bija briesmu pilna. Drosme bija cilvēka nodeva ne­uzvarētai dabai. Bet tagad cilvēks ir pakļāvis dabu saviem praktiskajiem nolūkiem, politiku nosaka va­dītāji ar melnās policijas palīdzību un ļaudis līk­smojas.

Grehems atkal paskatījās uz dejotājiem.

— Līksmojas … — viņš atkārtoja.

— Arī viņiem gadās grūti brīži, — domīgi noteica mazais pavadonis.

— Viņi visi izskatās jauni. Es laikam esmu te vis­vecākais. Savā laikā es biju cilvēks vidējos gados.

— Viņi ir jauni. Mūsu pilsētās šīs šķiras pārstāvju vidū vecu cilvēku ir maz.

— Kāpēc?

— Veciem cilvēkiem mūsdienās nav sevišķi salda dzīve, ja viņi nespēj algot mīļākās un kalpones. Pie mums pastāv tā saucamā eitanāzija.

— A, eitanctzSja! — teica Grehems. — Vieglā nāve?

— Jā, vieglā nāve. Tas ir pēdējais iepriecinājums. Eitanāzijas Sabiedrība to veic lieliski. Cilvēks ie­maksā zināmu summu — tas ir diezgan dārgi —, do­das uz kādu Baudu Pilsētu un atgriežas no turienes izsūkts un slims, pagalam slims.

— Es vēl daudz ko neizprotu, — teica Grehems. — Bet visā tajā ir sava loģika. Mūsu stingro tikumu un bargo ierobežojumu bruņas bija briesmu un ne­drošības sekas. Bet stoiķi un puritāņi jau manā laikā bija retums. Agrāk cilvēks vairījās no ciešanām, ta­gad alkst baudu. Tā ir tā starpība. Civilizācija ir novērsusi ciešanas un briesmas, vismaz pārtikušiem ļaudīm. Bet tagad nozīme ir tikai pārtikušiem ļau­dīm. Es esmu nogulējis divsimt gadu.

Atspiedušies pret margām, viņi kādu brīdi vēroja dejas sarežģītās figūras. Skats bija patiešām lielisks.

— Dieva vārds, — pēkšņi sacīja Grehems, — la­bāk es kā ievainots sargkareivis nosalstu sniegā nekā kļūstu par vienu no šiem izkrāsotajiem muļ­ķiem!

— Sniegā jūs varbūt domātu savādāk, — atteica Asano.

— Es neesmu pietiekami civilizēts, — sacīja Gre­hems, neklausīdamies viņā. — Tā ir mana nelaime. Es esmu akmens laikmeta mežonis. Šo cilvēku dusmu, baiļu un neapmierinātības avots ir izsīcis un sauss, šis laikmets padarījis viņus bezrūpīgus un jautrus. Jums jāsamierinās ar manu deviņpadsmitā gadsimta cilvēka sašutumu un nepatiku. Šie ļaudis, jūs teicāt, esot privileģēti strādnieki, un, kamēr viņi dejo, citi Parīzē cīnās un mirst, lai viņi varētu dejot.

Asano viegli pasmaidīja un teica:

— Par to mirst arī Londonā.

Iestājās klusums.

— Kur viņi gul? — jautāja Grehems.

— Augšā un apakšā ir īstas migas.

— Un kur viņi strādā? Maz prieka no tādas dzī­ves.

— Šonakt jūs reti kādu redzēsiet strādājam. Puse strādnieku vai nu slaistās, vai ir apbruņoti. Pārējie svin svētkus. Bet, ja vēlaties, aiziesim apskatīt darba vietas.

Kādu laiku noraudzījies uz dejotājiem, Grehems pagriezās pret pavadoni.

— Es gribu redzēt strādniekus. Pietiekami daudz esmu te jau redzējis.

Asano veda viņu pa galeriju pāri deju zālei uz eju, no kurienes vilka svaigāks, vēsāks gaiss. Asano paskatījās uz šo eju, apstājās un smaidot uzrunāja Grehemu:

— Ser, te jūs beidzot ieraudzīsiet kaut ko pazīs­tamu. Bez tam… Nē, neteikšu jums neko vairāk. Iesim!

Viņi gāja tālāk pa slēgtu aukstu gaiteni. Pēc solu dipoņas Grehems uzminēja, ka tas ir tilts. Viņi no­nāca apaļā stikla galerijā, bet pēc tam — apaļā istabā, kas Grehemam šķita pazīstama, kaut gan viņš nevarēja, atcerēties, kad būtu te bijis. Te stā­vēja pieslienamās kāpnes, un viņi nokļuva augstā, tumšā un saltā telpā ar citām, gandrīz vertikālām, kāpnēm. Grehems vēl nevarēja atcerēties.

Pašā augšā, ieraudzījis pazīstamus metāla režģus, viņš saprata. Viņš atradās Svētā Pāvila katedrāles kupolā. Pati katedrāle slēpās tumsas dzelmē, ne- \pardaudz izsliedama pār pilsētu kupolu, kas eļļaini spī­dēja tālu uguņu gaismā.

Cauri režģiem viņš palūkojās uz vēju izslaucīta­jām ziemeļu debesīm un ieraudzīja tos pašus pazīsta­mos zvaigznājus. Rietumos mirdzēja Kapella, Vega vēl tikai ausa, un septiņi spožie Lielo Greizo Ratu punkti joprojām cēli griezās ap polu.

Šīs zvaigznes viņš redzēja no mākoņiem tīrajās debesīs. Rietumos un dienvidos tās aizsedza lielās, apaļās, darbojošos vējdzinēju ēnas, tā ka pazuda pat apgaismotais Padomes nams. Dienvidrietumos aiz vadu ornamenta un gaismas zibšņiem kā bāls spoks slējās Orions. Zvani un sirēnas kaukoņa aero­dromā liecināja, ka aeroplāni ir gatavi pacelties gaisā. Kādu brīdi Grehems skatījās uz aerodroma ugunīm, tad atkal pievērsās zvaigznēm. Viņš ilgi klusēja, līdz beidzot, tumsā smaidot, sacīja:

— Tas ir visdīvainākais. Es atkal stāvu uz Svētā Pāvila kupola un raugos pazīstamajās mēmajās zvaigznēs!

Tālāk Asano pa labirintiem veda Grehemu uz darījumu un tirdzniecības kvartāliem, kur tika lai­mēts un zaudēts. Grehems ieraudzīja daudz augstu zāļu, kuras ieskāva galeriju rinda pēc galeriju rin­das ar tūkstošiem kantoru, veselu tiltu, ietvju, gaisa sliežu, trapeču un kabeļu mudžekli. Te spēcīgāk nekā jebkur citur pulsēja drudžaini strauja dzīve. Visur ņirbēja kliedzošas reklāmas, galva reiba no gais­mas un krāsām. Pļāpu Mašīnas pildīja gaisu ar ne­nogurstošu tarkšķēšanu rupjā žargonā: «Turi acis vaļā un nepaej garām!», «Netūļājies, grāb zeltu!», «Hei, klausieties!».

Visur drūzmējās satraukti ļaudis, kas taisīja ma­hinācijas. Grehemam paskaidroja, ka pašreiz te esot samērā tukšs, ka pēdējo dienu politiskie ne­mieri samazinājuši komercdarījumu skaitu līdz ne­pieredzētam minimumam. Kādā lielā zālē bija izvie­toti gari ruletes galdi, pie katra, acis nenolaižot, klusi stāvēja laužu pulciņš; citā zālē vārījās kā pie Bābeles mūriem — sievietes ar bālām sejām un vīrieši ar pietvīkušiem kakliem pirka un pārdeva kāda fiktīva pasākuma akcijas; ik pēc piecām minū­tēm šis pasākums ienesa desmit procentu dividen­des un ar loterijas riteņa palīdzību dzēsa dalu savu akciju.