Herberts Velss Velss: KAD GULOŠAIS MOSTAS

Ostrogs paskatījās uz to pašu pusi. Viņš kaut ko uzsauca Linkolnam, bet tas nekustējās. Ciļņos virs Atlanta ietriecās lode. Dubultstikis caurumā sašķīda, izveidojušās spraugas malas kļuva tumšas, ieliecās.

izpletās, un Padomes telpā ieplūda āra gaisa šalts. Tai līdzi ielauzās kliedzieni no drupām: «Glābiet Valdnieku!», «Ko viņi dara ar Valdnieku?», «Vald­nieks ir nodots!».

Tad Grehems, manīdams, ka Ostroga uzmanība ir novērsta un viņa tvēriens kļuvis vaļīgāks, atbrīvoja rokas un uzrāvās ceļos. Mirkli vēlāk Ostrogs bija nogāzts uz muguras un Grehems bija sagrābis viņu aiz rīkles. Ostroga roka tvarstīja viņa zīda ap­kakli.

Bet pie viņiem no estrādes jau steidzas cilvēki, kuru nodomu Grehems uzreiz neizprata. Pazibēja cilvēks, kas skrēja pie vestibila priekškara, tad Ostrogs izslīdēja Grehemam 110 rokām, bet atnā­kušie metās viņam virsū. Viņi sagrāba to, Grehe­mam par lielu brīnumu paklausīdami Ostroga pavē­lēm.

Viņu vilka vairākus jardus, iekams viņš atskārta, ka tie nav draugi un ka viņu stiepj pie sienā atvēr­tām durvīm. Grehems atspērās, krita zemē un skali sauca palīgā. Šoreiz viņa kliedzieni nepalika bez atbildes.

Rokas, kuras turēja viņu aiz apkakles, atspringa, un cauruma apakšējā stūrī, kliegdami un ieročus vicinādami, parādījās vairāki stāvi. Viņi pa cau­rumu ielēca gaišajā galerijā, kas veda uz Klusa­jām Istabām. Viņi paskrēja Grehemam tik tuvu garām, ka viņš varēja saskatīt ieročus tiem rokās. Ostrogs kaut ko sauca cilvēkiem, kas turēja Gre­hemu, un viņš no visa spēka pretojās, neļaujot vilkt sevi uz caurumu.

— Viņi nevar nokāpt lejā! — elsodams kliedza Ostrogs. — Viņi neuzdrošināsies šaut. Viss kārtībā. Mēs viņu izglābsim no tiem!

Grehemam šķita, ka šī apkaunojošā cīņa velkas diezgan ilgi. Viņa apģērbs bija saplēsts, viena roka samīta. Viņš dzirdēja savu piekritēju kliedzienus un pat šāvienus. Viņš juta, ka spēki izsīkst un ka pre­toties ir bezjēdzīgi. Palīdzība kā nenāca, tā nenāca, un melnais caurums neatvairāmi tuvojās kā plati atvāzta rīkle.

Pēkšņi žņaugi atlaidās, un Grehems piecēlās. Viņš redzēja attālināmies Ostroga sirmo galvu un manīja, ka viņu vairs netur. Viņš pagriezās un sadūrās ar melnā ģērbtu cilvēku. Pavisam tuvu nosprakšķēja zaļais ierocis, sejā iesitās kodīgu dūmu strūkla, un nozibēja tērauda asmenis. Milzīgā istaba sāka griez­ties ap viņu.

Dažus jardus no viņa gaiši zilā ģērbts cilvēks no­dūra vienu no dzeltenajiem policistiem. Tad kāds viņu atkal saķēra.

Tagad Grehemu rāva uz visām pasēm. Ļaudis viņam laikam kaut ko kliedza. Viņš centās, bet ne­varēja saprast. Kāds apķēra Grehema kājas un ar varu pacēla viņu. Beidzot viņš saprata un vairs ne­pretojās. Viņu pacēla uz pleciem un nesa. Atskanēja ļaužu tūkstošu kliedzieni.

Viņš redzēja, ka zilā un melnā ģērbti ļaudis vajā ostrogiešus un šauj. Pacelts uz pleciem, viņš redzēja visu zāles dalu Atlanta priekšā un saprata, ka viņu nes uz paaugstinājumu zāles vidū. No zāles otras malas pretī jau skrēja ļaudis. Visi skatījās uz Gre­hemu un klaigāja.

Viņš drīz ievēroja, ka ap viņu ir it kā miesas­sargi. Visaktīvākie deva pavēles. Netālu kāds dzel­tenā ģērbies melnūsains vīrs, kurš bija redzēts starp Grehema apsveicējiem teātrī, skaļā balsī izrīkoja ci­tus. Zāle bija jau tik pārpildīta, ka ābolam nebūtu

kur nokrist, mazā metāla galerija aurojošu ļaužu pilna, priekškars zāles galā norauts, un arī vestibilā drūzmējās ļaudis. Apdullinošajā troksnī Grehemam blakus stāvošais cilvēks tikko sadzirdēja viņa jau­tājumu:

— Kur palicis Ostrogs?

Jautātais pāri galvām norādīja uz zāles zemāka­jiem caurumiem pretējā pusē. Paneļi bija vaļā, un zilā ģērbušies apbruņoti vīri ar platām jostām ap vidu nozuda istabās un gaiteņos otrpus paneļiem. Grehe­mam izklausījās, it kā šautu. Viņu nesa pāri lielajai zālei uz caurumu blakus izlauzumam.

Viņš ievēroja, ka daži cenšas ievērot disciplīnu, attur pūli un lauž ceļu. Izkļuvis no zāles, viņš ierau­dzīja savā priekšā jaunu, neapdarinātu sienu un virs tās zilas debesis. Grehemu nolaida zemē; kāds saņēma viņu aiz rokas un veda. Līdzās nāca ūsai­nis dzeltenajā apģērbā. Viņu veda pa šaurām ak­mens kāpnēm, pāri galvai slējās sarkani krāni, svi­ras un milzīgas būvmašīnas daļas.

Tad Grehems bija kāpņu augšgalā. Tālāk viņš soļoja pa šauru galeriju ar margām, un piepeši viņa priekšā pavērās drupu amfiteātris.

— Valdnieks ir ar mums. Valdnieks! Valdnieks!

Gaviles aizdrāzās pāri galvu jūrai kā bangas, at­sitās pret drupu klintīm un vēlās atpakaļ kā atbalss:

— Valdnieks ir mūsu pusē!

Grehems pamanīja, ka viņš stāv uz mazas metāla pagaidu platformas, kas veido daļu no milzīgā topošā Padomes - nama sastatnēm. Cik tālu vien sniedza ska­tiens, drupās kustējās ļaužu masas; šur un tur plī­voja revolucionāro biedrību melnie karogi, kas lie­cināja par zināmu organizētību šajā haosā. Stāvās

kāpnes, sienas un sastatnes, pa kurām viņu atbrīvo­tāji bija nokļuvuši līdz caurumam Atlanta zālē, bija sētin nosētas ar ļaudīm, un pie kolonām un izciļņiem karājās mazas, melnas, enerģiskas figūriņas, kas centās aizraut līdzi blīvo masu. Aizmugurē vairāki vīri pašā sastatņu augšā pūlējās nostiprināt milzīgu, melnu karogu. Pa caurumu sienā Grehems varēja redzēt satraukto pūli Atlanta zālē. Tālie aerodromi dienvidos neparasti dzidrajā gaisā bija pavisam labi saskatāmi. No centrālā skrejceļa pacēlās vientuļš vienplāksnis, varbūt lai sagaidītu šurp lidojošos aeroplānus.

— Kas noticis ar Ostrogu? — Grehems jautāja un šajā brīdī ieraudzīja, ka visu skatieni pievērsti Padomes nama jumtam. Arī viņš paraudzījās turp. Sākumā neredzēja neko vairāk kā izrobotu sienas stūri, kas asi iezīmējās pret debesīm. Tad viņš sāka paēnā izšķirt kādu istabu un pārsteigts pazina sava nesenā cietuma zaļo un balto krāsojumu. Dodoties uz pašu drupu malu, šo atklāto istabu ātri šķērsoja mazs, balts stāvs, ko pavadīja divi mazāki, ģērbušies melnā un dzeltenā. Kāds turpat tuvumā iekliedzās: «Ostrogsf» — un Grehems pagriezās, lai pajautātu, bet nepaguva. Kāds viņam blakus satraukti izsaucās un rādīja kaut ko ar tievu pirkstu. Un, rau, no skrejceļa bija pacēlies vienplāksnis un lidoja viņiem tieši virsū. Ātrais lidojums piesaistīja Grehema uz­manību.

Vienplāksnis strauji kļuva aizvien lielāks, līdz, pārlidojis pāri drupu attālākajai malai, parādījās pūlim. Tas nolaidās zemāk, bet pie Padomes nama pacēlās augstāk. Vienplāksnis šķita trausls un caur­spīdīgs, un cauri tā ribām bija redzams pilots. Tad tas nozuda aiz drupu līnijas.

Grehems pievērsa uzmanību Ostrogam. Tas rādīja kaut kādas zīmes, un viņa pavadoņi ar skubu lauza sienu blakus viņam. Vienplāksnis no jauna parādī­jās tālumā, apmeta platu loku un palēnināja gaitu.

Cilvēks dzeltenā iekliedzās:

— Ko viņi vilcinās? Ko cilvēki vēl vilcinās? Kā­dēļ Ostrogs ir atstāts? Kādēļ viņš nav arestēts? Viņi to paņems … vienplāksnis to paņems! Ai!

Kā šī izsauciena atbalss drupās atskanēja klie­dzieni. Pāri bezdibenim līdz Grehemam atnāca zaļo ieroču spraksti, un, palūkojies lejup, viņš ieraudzīja daudz melnos un dzeltenos formas tērpos ģērbtu cilvēku skrienam pa vienu no atklātajām galerijām zem izciļņa, uz kura stāvēja Ostrogs. Skriedami viņi šāva uz neredzamajiem pretiniekiem. Tad parādījās gaiši zilā ģērbti vajātāji. Sīkās cīnītāju figūriņas atstāja dīvainu iespaidu; no tālienes tās izskatījās pēc spēļu zaldātiņiem.