Herberts Velss Velss - KAD GULOŠAIS MOSTAS

Hovards atvēra vēl vienas durvis, un viņi atradās pirmajā no blakus istabām, no kurām vienā valdošā bija baltā, otrā — zaļā krāsa.

— Kas tā bija par Padomi? — jautāja Grehems. — Par ko viņi sprieda? Kāds viņiem sakars ar mani?

Hovards rūpīgi aiztaisīja durvis, smagi nopūtās un kaut ko noteica pie sevis. Viņš pārgāja pāri istabai, pagriezās un vēlreiz nopūtās.

— Uh! — viņš atviegloti izdvesa.

Grehems stāvēja un skatījās uz viņu.

— Jums jāsaprot, — Hovards beidzot ierunājās, vairīdamies skatīties Grehemam acīs, — ka mūsu sociālā iekārta ir ļoti sarežģīta. Vienkārša izskaidro­šana, kaili fakti var sniegt jums maldinošu priekš­statu. Lieta ir tā, ka vairāku iemeslu dēļ jūsu pieti­cīgais īpašums, ko jūsu brālēns Vormings ir palieli­nājis un atstājis jums, ir kļuvis paprāvs. Tādējādi — to jums būs grūti saprast — jūs esat kļuvis par pa­saules mērogā nozīmīgu personību.

Hovards apklusa.

— Un tad? — jautāja Grehems.

— Pie mums sākušies lieli nemieri.

— Ak tā?

— Jau nonācis tiktāl, ka ir nepieciešams ieslēgt jūs te.

— Apcietināt mani? — iesaucās Grehems.

— Varbūt pareizāk — uz kādu laiku izolēt jūs.

— Savādi gan! — sacīja Grehems.

— Jums ne matiņš nenokritīs no galvas!

— Ne matiņš!

— Bet jums jāpaliek te.

— Vispirms es tomēr gribētu zināt, kas un kā.

— Katrā ziņā.

— Labi, tad stāstiet. Kas man varētu draudēt?

— Pašreiz nav laika stāstīt.

— Kāpēc ne?

— Tas ir pārāk garš stāsts, ser.

— Tieši tāpēc būtu jāsāk tūlīt. Jūs teicāt, ka es esot svarīga persona. Kas tie bija par kliedzieniem, ko es dzirdēju? Kāpēc ļaudis kliedz un ir tik sa­traukti, uzzinājuši, ka esmu atmodies? Kas ir tie baltie cilvēki Padomes zālē?

— Visam savs laiks, ser, — atteica Hovards. — Ti­kai bez steigas, bez steigas. Tagad tādi juku laiki, ka

galva griežas. Jūsu atmoda . . . neviens nebija gaidī­jis, ka jūs atmodīsieties. Padome apspriežas.

— Kāda Padome?

— Tā, kuru jūs nupat redzējāt.

Grehems īdzīgi sakustējās.

— Nav tiesa, — viņš teica. — Jums jāizstāsta man, kas tur notiek.

— Jums jāpagaida. Jums jāpagaida.

Grehems apsēdās.

— Ja jau esmu gaidījis tik ilgi, lai atgrieztos dzīvē, — viņš sacīja, — pagaidīšu vēl drusku.

— Tā jau ir labāk, — sacīja Hovards. — Jā, tā ir daudz labāk. Bet tagad es atstāšu jūs vienu. Uz kādu laiku. Man jāpiedalās Padomes sēdē . .. Atvai­nojiet!

Viņš piegāja pie durvīm, kas bija nedzirdami atvē­rušās, mazliet pastāvēja, tad nozuda.

Grehems paraustīja durvis, taču veltīgi, jo tās ne­saprotamā kārtā bija cieši noslēgtas, griezās atpakaļ, apmeta līkumu pa istabu un apsēdās. Viņš sēdēja, sakrustojis rokas, saraucis uzacis, kodīdams nagus un pūlēdamies sakārtot kaleidoskopiski ņirbošos pirmās atdzimšanas stundas iespaidus: milzīgos mehānismus, nebeidzamās istabu un eju virknes, cīniņu un mutu­ļojošo nemieru uz dīvainajiem ceļiem, mazo nesim­pātisko cilvēku grupiņu kolosālā Atlanta piekājē, Hovarda noslēpumaino izturēšanos. Viņam radās no­jauta par vēsturē vēl nepieredzētu mantojumu, kam varbūt jau nodarīts kas slikts. Ko lai iesāk? Un šo nomaļo istabu klusums tik daiļrunīgi liecināja par apcietinājumu!

Grehemam ienāca prātā, ka šī spilgto iespaidu virkne nav nekas vairāk kā sapnis. Viņš mēģināja aizvērt acis, bet arī šis pārbaudītais līdzeklis neglāba

Tad viņš sāka pētīt mazās istabas, kurās atradās.

Ieraudzījis sevi garā, ovālā spogulī, viņš pārsteigts apstājās. Viņš bija krāšņā purpura un gaiši zilā tērpā, ar smaili apgrieztu, iesirmu bārdiņu, ar sir­mām šķipsnām kādreiz tumšajos matos, kas krita pār pieri neierastā, bet diezgan patīkamā sakārtojumā. Viņam varēja dot četrdesmit piecus gadus. Sākumā Grehems neattapa, ka tas ir viņš pats. Tad viņš rūgti iesmējās.

— Paaicināt tagad veco Vormingu, — viņš iesau­cās, — lai nāk man līdzi paēst pusdienas!

Viņš sāka pārcilāt atmiņā savus paziņas, bet pēk­šņi atskārta, ka tie visi sen sen jau miruši. Šī doma tā satrieca, ka viņš sadrūma un nobālēja.

Atmiņā atausa trokšņainās kustīgās platformas un celtnes uz brīnumainās ielas. Gandrīz vai taustāmi atdzīvojās kliedzošais pūlis un mēmi stāvošie, nai­dīgie Padomes locekli baltos tērpos. Viņš jutās uz­krītoši nožēlojams, melns un maziņš. Un viss ap viņu, visa šī pasaule bija viņam sveša.

Grehems atsāka aplūkot istabas. Ziņkāre guva virs­roku pār nogurumu. Dibenistaba bija augsta, ar ku­polveida griestiem; to vidū bija garens caurums, kurā griezās ritenis ar platiem spārniem, kas acīm­redzot dzina gaisu šahtā.- Istabas klusumu traucēja vienīgi šo spārnu dūkoņa. Spraugās starp spārniem redzēja debesis. Grehems bija pārsteigts, ieraugot zvaigzni.

Tas lika pievērst uzmanību faktam, ka šo istabu spožais apgaismojums ir atkarīgs no daudzajām gar dzegu izvietotajām spuldzītēm. Logu nebija: Grehems atcerējās, ka nebija redzējis logus arī citās istabās un pārejās, pa kurām viņš bija gājis kopā ar Ho­vardu. Vai te kādreiz ir bijuši logi? Ielas pusē viņš gan ievēroja logus, bet vai tie bija domāti gaismai? Bet varbūt visā pilsētā dienu un nakti deg mākslīgā gaisma, tā ka te vispār nav nakts?

Viņu pārsteidza vēl kaut kas: nevienā istabā ne­bija kamīna. Varbūt tagad bija vasara un šīs bija vasaras telpas vai arī visa pilsēta tika apsildīta un atvēsināta vienlaikus? Šie jautājumi ieinteresēja Gre­hemu, un viņš ņēmās aplūkot gludo sienu drapē­jumi], vienkārši konstruēto gultu un asprātīgās ietai­ses guļamistabas uzkopšanai bez mazākās roku pie­pūles. Nekur nebija rotājumu, acis priecēja tikai krāsas un graciozas formas. Istabā atradās daži ērti krēsli, viegls galds, kas klusi pārvietojās uz ritenti­ņiem, uz galda — pudeles ar kaut kādu šķidrumu, glāzes un divi šķīvji ar dzidru, želejai līdzīgu vielu. Nevienas grāmatas, nevienas avīzes, nekādu rak­stāmpiederumu.

«Ir gan pasaule pārvērtusies,» Grehems nodomāja.

Blakus istabā viņš pamanīja rindās sakārtotus du- bultcilindrus, uz kuru baltās virsmas bija zaļi uz­raksti, kas harmonēja ar istabas vispārējo noskaņu. Sienas vidū bija pakarināts mazs, četrstūrains apa­rātiņš ar baltu un gludu priekšējo daļu. Aparātam pretī stāvēja krēsls. Pazibēja doma, ka šie cilindri varētu būt grāmatas vai moderni grāmatu aizstājēji, kaut gan no pirmā acu uzmetiena tas šķita neticami.

Uzraksti uz cilindriem izbrīnīja viņu. Sākumā šķita, ka tie ir krievu valodā. Tad viņš aptvēra, ka tā ir izkropļota angļu valoda: «Qi Man huwdbi Kin», kam vajadzēja nozīmēt: «Cilvēks, kas gribēja būt kara­lis».

«Fonētiskā metode,» Grehems nodomāja. Viņš at­cerējās lasījis stāstu ar tādu pašu nosaukumu, spilgti atcerējās šo vienu no labākajiem stāstiem pasaulē. Taču šis priekšmets nemaz nelīdzinājās grāmatai. Viņš izburtoja uzrakstu uz diviem blakus cilindriem. Ne viņš bija dzirdējis «Tumsas dvēseli», nedz «Nā­kotnes madonnu»: šīs grāmatas droši vien bija tapu­šas vēlāk par Viktorijas laikmetu.

Viņš appētīja vienu no cilindriem, nolika atpakaļ vietā un pievērsās četrstūrainajam aparātam. Viņš pacēla vāku un atrada iekšā ieliktu dubultcilindru, bet aparāta augšdaļā — uz mata tādu pogu kā elek­triskajam zvanam. Viņš piespieda to, kaut kas no­klikšķēja un apklusa, pēc tam atskanēja balsis un mūzika, bet aparāta priekšpusē sakustējās krāsaini attēli. Pēkšņi atskārtis, kas tas varētu būt, Grehems pakāpās atpakaļ un vēroja.