Herberts Velss Velss: KAD GULOŠAIS MOSTAS

— Jā, — atbildēja vīrs ar linu krāsas bārdu.

— Kas ir šis cilvēks? — Grehems jautāja, norādī­dams uz arkas pusi.

Purpura drānās ģērbtais cilvēks apjucis paplūkāja savu mazo bārdiņu un klusi sacīja:

— Tas ir Hovards, jūsu galvenais aizbildnis. Re­dziet, ser, to grūti paskaidrot. Padome iecel aiz­bildni un viņa palīgus. Lai ļaudis nomierinātos, pa­rasti šajā zālē ielaiž publiku. Pirmo reizi mēs esam aizslēguši durvis. Bet, starp citu, lai viņš pats pa­skaidro jums to.

— Cik savādi! — teica Grehems. — Aizbildnis? Padome?

Tad, pagriezis muguru pret nupat atnākušo, viņš pusbalsī jautāja:

— Kāpēc šis cilvēks tik cieši raugās manī? Vai viņš ir hipnotizētājs?

— Kas viņš par hipnotizētāju! Viņš ir kapilloto- mists.

— Kapillotomists?

— Jā, viens no galvenajiem. Gadā viņš nopelna pusgrosu lauvu.

Tas nu izklausījās gaužām aplami. Grehems netika gudrs.

— Pusgrosu lauvu? — viņš jautāja.

— Vai tad jums nav bijis lauvu? Laikam gan nav bijis. Jums toreiz bija vecās mārciņas, vai ne? Lauvas ir mūsu naudas vienības.

— Bet jūs vēl teicāt. . . pusgrosu?

— Teicu, ser. Seši duči. Pa šo laiku ir izmainīju­šies pat sīkumi. Jūs dzīvojāt decimālās sistēmas, arābu sistēmas laikmetā — desmiti, simti, tūkstoši. Mums desmitnieku vietā ir ducis. Desmit un vienpa­dsmit mēs apzīmējam ar vienzīmes ciparu, divpa­dsmit jeb duci — ar divzīmju, divpadsmit duču kopā sastāda grosu, lielo simtu, divpadsmit grosu — do- candu, bet docandu docands — miriādi. Vienkārši, vai ne?

— Laikam gan, — piekrita Grehems. — Bet kap ,.. ko tas nozīmē?

Vīrietis ar linu krāsas bārdu palūkojās pār plecu.

— Te būs jūsu drēbes, — viņš teica.

Grehems apcirtās un ieraudzīja turpat blakus smai­došo drēbnieku, kam pār roku bija pārmests pilnīgi gatavs apģērbs. īsi apcirptais zēns ar vienu pirkstu stūma sarežģīto mašīnu uz liftu. Grehems pārsteigts skatījās uz gatavo kārtu.

— Vai tiešām … — viņš sāka.

— Tikko šūts, — atbildēja drēbnieks.

Viņš nolika apģērbu Grehemam pie kājām, piegāja pie gultas, kurā Grehems vēl nesen bija atdusējies, novilka no tās caurspīdīgo matraci un pacēla spoguli. Šajā brīdī spalgi noskanēja zvans, kas aicināja resno. Vīrietis ar linu krāsas bārdu piesteidzās viņam klāt un tad izgāja caur arku.

Drēbniekam piepalīdzot, Grehems uzvilka tumšu purpura apakšveļu, zeķes un vesti. Resnais iznāca no sava stūra un devās pretī vīrietim ar linu krāsas bārdu, kurš atgriezās no balkona. Viņi sāka pusbalsī sarunāties, pie tam viņu sejās neapšaubāmi jautās satraukums. Purpura apakšveļai virsū tika uzvilkts gaiši zils apģērbs, kas Grehemam lieliski piestāvēja. Grehems ieraudzīja sevi spogulī bālu, neskuvušos un izspūrušu, taču viņš vismaz nebija vairs kails.

— Man jānoskujas, — viņš sacīja, pētīdams sevi spogulī.

— Tūlīt, — atteica Hovards.

Jaunais cilvēks novērsa caururbjošo skatienu. Viņš aizvēra un atkal atvēra acis un, izstiepis sausnējo roku, tuvojās Grehemam. Apstājies viņš gausi novē- cināja roku un aplaida acis apkārt.

— Krēslu! — Hovards uzsauca, un vīrietis ar linu krāsas bārdu vienā acumirklī pasniedza Grehemam krēslu.

— Sēdieties, lūdzu, — sacīja Hovards.

Grehems vilcinājās, pamanījis dīvainā jaunekļa

rokā pazibam bārdas nazi.

— Vai jūs nesaprotat, ser? — pieklājīgi apjautā­jās vīrietis ar linu krāsas bārdu. — Viņš apgriezīs jums matus.

— Ak tā! — atviegloti iesaucās Grehems. — Bet jūs taču nosaucāt viņu par .. .

— Par kapillotomistu. Pareizi! Tas ir viens 110 la­bākajiem māksliniekiem pasaulē.

Grehems mudīgi apsēdās. Vīrietis ar linu krāsas bārdu aizgāja. Kapillotomists pienāca klāt, apskatīja Grehema ausis, pataustīja pakausi, aplūkoja viņu no visām pusēm. Hovardam jau sāka zust pacietība. Tad, naski darbodamies ar saviem rīkiem, kapillotomists viens divi noskuva Grehemam bārdu, apcirpa ūsas un apgrieza matus. Visu to viņš darīja, nerunādams ne vārda, aizrautīgi kā iedvesmas pārņemts dzej­nieks. Kad viņš bija beidzis, Grehemam iedeva kurpes,

Piepeši skaļa balss — šķita, ka no aparāta telpas stūrī, — uzkliedza:

— Ātrāk, ātrāk! Visa pilsēta jau zina. Neviens vairs nestrādā. Neviens vairs nestrādā. Nav ko ka­vēties, nāciet!

— Šie vārdi sabiedēja Hovardu. Grehems noprata, ka viņš ir neziņā, ko lai iesāk. Beidzot viņš devās uz stūri, kur atradās aparāts un stikla bumba. Pa to laiku no balkona puses plūstošā apslāpētā dunoņa pieņēmās spēkā un, te tuvodamās, te attālinādamās, grandīja kā pērkons. Grehems vairs nevarēja izturēt. Viņš pameta skatienu uz resno un ļāvās iekšējam dzenulim. Pāris lēcienos viņš bija lejā pa kāpnēm, ārā gaitenī un pēc brīža jau uz balkona, kur nesen bija stāvējuši trīs svešie.

Grehems piegāja pie balkona margām un palūko­jās lejup. Viņam parādoties, atskanēja pārsteiguma saucieni un milzīgais pūlis saviļņojās.

Pirmajā mirklī laukums izskatījās pēc grandiozas celtnes, kas izpletusies uz visām pusēm. Laukuma vidū augstu gaisā kopā sagāja gigantiskas spāres un pret debesīm slējās caurspīdīga materiāla jumts. Aukstā, baltā gaisma, ko izstaroja lielas bumbas, no­māca vājos saules starus, kas lauzās iekšā caur spā­rēm un vadiem. Šur un tur pāri bezdibenim kā zir­nekļa tīkli aizstīdza tilti, kas čumēja un mudžēja no gājējiem, un gaisu caurauda tievi kabeļi. Atgāzis galvu, viņš ieraudzīja ēkas augšējo daļu nokarāja­mies pār balkonu, bet pretējā fasāde bija pelēcīga, drūma, izraibināta ar prāvām arkām, apaļiem cauru­miem, balkoniem, kolonām, torņveida izciļņiem, ne­skaitāmiem platiem un augstiem logiem un sarež­ģītiem arhitektūras rotājumiem. Šķērsām pāri fasādei horizontāli un slīpi stiepās uzraksti svešā valodā. Zem paša jumta vietumis bija piestiprinātas izturīgas virves, kas sniedzās līdz apaļiem caurumiem pretējā sienā. Piepeši Grehema uzmanību piesaistīja sīka zili ģērbta figūriņa. Tā parādījās laukuma otrā pusē aug­stu gaisā pie kādas virves nostiprinājuma vietas, tu­rēdamās pie neskaitāmām auklām, kas atzarojās no resnās virves nelielas mūra dzegas priekšā. Piepeši Grehemam nokņudēja sirds, ieraugot, ka cilvēks zi- benīgi/nošļūc pa virvi un pazūd apaļajā caurumā vir­ves otrā galā.

Iznākot uz balkona, Grehems vispirms bija paska­tījies uz augšu un viņa uzmanība bija pievērsta tur un pretī notiekošajam. Tad viņš ieraudzīja ielu. Īste­nībā tā nebija iela, kādu bija pazinis Grehems, jo deviņpadsmitajā gadsimtā par ielu sauca nekustīgu nomīdītas zemes joslu, pa kuru kā urgas starp šau­riem trotuāriem tecēja ekipāžu rindas. Šī iela bija ap trīssimt pēdu plata un kustējās, kustējās visa, izņemot vidējo, zemāko daļu. Sākumā viņš apmulsa, tad saprata.

Zem balkona šis neparastais ceļš joņoja uz labo pusi, kā deviņpadsmitā gadsimta ātrvilciens — bez­galīga platforma ar nelielām atstarpēm, kas deva tai iespēju izlocīties līdzi ielai. Uz platformas bija sē­dekļi un nelieli kioskiņi, taču tie drāzās garām pārāk strauji, lai tos varētu sīkāk apskatīt. Aiz tuvākās, visātrākās platformas rēgojās virkne citu, kas virzī­jās uz to pašu pusi. Katra platforma kustējās manāmi lēnāk par iepriekšējo, tā ka bija iespējams pāriet no vienas platformas uz otru un tādējādi no visātrākās platformas nokļūt līdz nekustīgajam ielas vidum. Aiz tā bija līdzīgu platformu sērija, kas kustējās uz kreiso pusi.. Milzums ļaužu sēdēja uz divām vispla­tākajām un visātrākajām platformām vai ari pārkāpa no vienas joslas uz otru.