Herberts Velss Velss: KAD GULOŠAIS MOSTAS

Tad sekoja patumšs gaitenis, kur tādā augstumā, ka bija saredzamas gājēju pēdas un potītes, ne vai­rāk, pie griestiem karājās ietve. Tālāk nāca galerija^ ar retiem garāmgājējiem, kas apgriezās, lai ar izbrī­nītiem skatieniem pavadītu Grehemu un viņa sar­kanā ģērbto ceļa biedru.

Spēcinošo līdzekļu iedarbība izbeidzās. Ātrā iešana sāka viņu nogurdināt. Grehems lūdza, lai Hovards iet lēnāk. Drīz viņi brauca liftā ar logu uz platu ielu, taču logs bija ciet un viņš bija pārāk augstu, lai sa­redzētu platformas apakšā. Viņš redzēja tikai cil­vēkus, kas slīdēja pa trosēm un staigāja pa nedro­šiem tiltiem.

Pēc tam viņi galvu reibinošā augstumā šķērsoja ielu pa stikla tiltu, kas bija tik caurspīdīgs, ka viņam tirpas skrēja pār kauliem. Pat tilta grīda bija no stikla. Atcerējies klintis starp Ņūkveju un Boskāslu (tas bija sen sen, bet viņam šķita, ka nesen), Gre­hems lēsa, ka atrodas apmēram četrsimt pēdu virs kustīgajām ielām. Viņš apstājās un paskatījās uz zilajām un sarkanajām sīkbūtnēm, kas drūzmējās un žestikulēja zem niecīgā balkoniņa, uz kura viņš ne­sen bija stāvējis. Viegla dūmaka un lielu bumbu izstarotā gaisma traucē]a saskatīt vairāk. Nelielā šūpulim līdzīgā kastē sēdošs cilvēks ātri, kā krizdams slīdēja pa virvi virs šaurā tilta. Grehems nevijus ap­stājās, lai noskatītos, kā dīvainais pasažieris pazūd lejā, tad atkal pievērsās ņirbošajam pūlim.

Pa vienu no ātrākajām ielām skrēja bariņš sarkanu stāvu. Tuvojoties balkonam, tie izklīda uz visām pu­sēm un pārvietojās uz lēnākajām joslām. Šķita, ka šie sarkanā ģērbtie cilvēki ir apbruņoti ar nūjām vai rundziņām un ka tie vicina tās un kaujas. Kā vaja atbalss līdz Grehemam nonāca nikni kliedzieni, spie­dzieni un vaimanas.

— Ejiet! — pavēlēja Hovards, uzlikdams viņam takas uz pleciem.

Pa virvi nošlūca vēl viens cilvēks. Gribēdams uz­zināt, no kurienes tas gadījies, Grehems palūkojās augšup un caur stikla griestiem un kabeļu un siju pinumu ieraudzīja kaut ko ritmiski kustamies līdzīgi vējdzirnavu spārniem, bet virs tiem — tālas, bezkrā­sainas debesis. Hovards vilka Grehemu tālāk, un viņš attapās šaurā ejā, kas bija rotāta ar ģeometriskiem rakstiem.

— Es gribu vēl paskatīties! — iesaucās Grehems pretodamies.

— Nē, nē, — atteica Hovards, nelaizdams vaļā viņa roku. — Šurp, jums jānāk šurp.

Divi sarkanā ģērbti viri, kas viņiem sekoja, lai­kam bija gatavi palīdzēt Hovardam ar spēku.

Gaiteņa galā parādījās nēģeri melni dzeltenos for­mas tērpos, kas atgādināja lapsenes; viens no nēģe­riem steidza atdarīt slīdošu aizvirtni, ko Grehems bija noturējis par durvīm, un veda viņus tālāk. Gre­hems atradās galerijā, kas nokarājās pār plašu istabu. Pavadonis melni dzeltenajā formā pagājās uz priekšu, atdarīja vēl vienu aizvirtni un palika gai­doši stāvam.

Šī istaba atgādināja vestibilu. Tajā bija daudz laužu, bet pretējā pusē — plata un impozanta izeja uz kāpnēm; izeja bija aizsegta ar smagām portjerām, aiz kurām varēja samanīt vēl plašāku telpu. Abās pusēs izejai kā sastinguši stāvēja baltie cilvēki sar­kanos un nēģeri melni dzeltenos tērpos.

Ejot cauri galerijai, Grehems dzirdēja lejā čukstus:

«Gulošais!» un apbrīnas murdoņu un juta, ka uz viņu skatās. Izgājuši cauri vēl vienam mazam gai- tenītim galerijas sienā, viņi atradās ar dzelzs treli­ņiem ierobežotā metāla galerijā, kas apjoza pa portjeru spraugu jau redzēto lielo zāli. Viņš iegāja no stūra, tādējādi uzreiz aptverdams zāles milzīgos izmērus. Nēģeris lapsenes formas tērpā stāvēja kā labi izdresēts kalps un aizvēra divviru durvis aiz viņiem.

Salīdzinājumā ar visām citām līdz šim redzētajām telpām šī Grehemam šķita neparasti grezna. Attālā­kajā stūri uz pjedestāla, apgaismota spožāk par vi­siem pārējiem priekšmetiem, slējās balta, gigantiska nenogurdināmā Atlanta statuja, kas turēja uz saviem nolīkušajiem pleciem zemeslodi. Šī statuja pirmā piesaistīja Grehema uzmanību — tik milzīga un iz­teiksmīga, tik balta un vienkārša. Zālē nebija nekā cita, izņemot šo statuju un estrādi pašā zāles vidū. Estrāde šajā telpā gandrīz pazuda; tā izskatījās pēc metāla sloksnītes, ja uz tās ap galdu stāvošie sep­tiņi cilvēki neuzsvērtu zāles izmērus. Visiem septi­ņiem mugurā bija baltas mantijas, un, tikko piecēlu­šies no savām vietām, viņi stingri uzlūkoja Grehemu. Galda galā laistījās kaut kādi aparāti.

Hovards veda viņu cauri visai galerijai, līdz viņi nonāca pie zemes smaguma saliektā giganta. Te abi apstājās. Abi sarkanā ģērbtie vīri, kas bija sekojuši viņiem, nostājās Grehemam katrs savā pusē.

— Jums kādu laiciņu jāuzkavējas tepat, — nočuk­stēja Hovards un, nenogaidījis atbildi, aizsteidzās tālāk pa galeriju.

— Bet kāpēc . ..— Grehems iesāka un sakustējās, it kā gribētu doties Hovardam līdzi, bet viņam priekšā aizstājās viens no sarkanā ģērbtajiem.

— Jums jāgaida tepat, ser, — tas sacīja.

— Kāpēc?

.— Tāda ir pavēle, šer.

— Kas to devis?

— Tā mums pavēlēts, ser.

Tā bija aizkaitināta cilvēka atbilde.

— Kas šī par istabu? — Grehems jautāja. — Kas tie par cilvēkiem?

— Tie ir Padomes locekli, ser.

— Kādas Padomes?

— Mūsu Padomes.

— Oho! — Grehems izsaucās un, šoreiz velti iz­gaidījies atbildi no otra sarga, piegāja pie margām un paskatījās uz baltā ģērbtajiem cilvēkiem, kas stā­vēja, lūkodamies viņā un sačukstēdamies.

Padome? Grehems ievēroja, ka tagad viņu ir as­toņi, kaut gan nebija pamanījis, no kurienes gadījies jaunpienākušais. Viņi ir nedomāja sveicināt; viņi skatījās uz Grehemu tā, kā deviņpadsmitajā gadsimtā ziņkāro pūlītis būtu skatījies uz augstu debesīs pacē­lušos gaisa balonu. Kas tā bija par Padomi, šī niecīgā ļaužu saujiņa dižā, baltā Atlanta pakājē, nošķīrusies no jebkurām nevēlamām ausīm šajā iespaidīgajā zālē? Un kāpēc viņš ir atvests šurp, kāpēc tiek tā aplūkots un paklusām aprunāts? Parādījās Hovards, kas pa spodro grīdu ātri devās uz estrādi. Piegājis tuvāk, viņš palocījās un parādīja kaut kādus īpatnus žestus. Laikam to prasīja etiķete. Tad viņš uzkāpa uz estrādes un apstājās pie aparāta galda galā.

Grehems vēroja nedzirdamo sarunu. Viens no baltā ģērbtajiem paskatījās uz viņa pusi. Grehems velti sasprindzināja dzirdi. Tie, kas sarunājās, sāka žesti­kulēt aizvien sparīgāk. Viņš pavērsa skatienu uz savu pavadoņu vienaldzīgajām sejām .. . Kad viņš paskatījās atkal, Hovards bija izstiepis rokas un pu­rināja galvu, it kā protestētu. Viens no baltā ģērbta­jiem pārtrauca viņu, uzbliezdams ar dūri pa galdu.

Grehemam šķita, ka saruna velkas bezgala ilgi. Viņš paskatījās uz nekustīgo milzi, pie kura kājām bija notikusi Padomes sēde, tad uz zāles sienām. Tās rotāja pseidojapāņu stilā darināti panno, daudzi no tiem bija loti skaisti. Šie tumša metāla ietvaros iestrādātie panno bija izvietoti starp galeriju metāla kariatīdēm un interjera gareniskajām līnijām. Šie panno vēl vairāk izcēla zāles centrā novietotās baltās statujas varenumu. Atkal pievērsies Padomei, Gre­hems ieraudzīja Hovardu kāpjam lejā. Kad viņš nāca tuvāk, Grehems redzēja, ka viņš ir piesarcis un pūš vien, un sejas panti liecina par satraukumu.

— Nāciet šurp, — viņš īsi sacīja, un abi klusē­dami iegāja pa mazām durvīm, kas atvērās, viņiem tuvojoties. Abās pusēs šīm durvīm stāvēja divi vīri sarkanos tērpos. Kāpdams pāri slieksnim, Grehems pameta acis atpakaļ un redzēja visu baltā ģērbto Padomi stāvam turpat un noraugāmies viņam nopa­kaļ. Tad durvis smagi aizkrita, un pirmo reizi pēc atmodas viņu apņēma klusums. Nebija dzirdami pat soļi.