Herberts Velss Velss: KAD GULOŠAIS MOSTAS

— Jūs nedrīkstat te palikt, — piepeši blakus ieru­nājās Hovards. — Uz karstām pēdām prom no še­jienes!

Grehems neatbildēja. Šķita, ka viņš nekā nedzird. Dārdēdamas skrēja platformas, klaigāja pūlis. Viņš redzēja skaisti ģērbtas sievietes un meitenes ar vējā plīvojošiem matiem un uz krūtīm sakrustotām len­tēm. Tās dūrās acīs vispirms. Tad viņš ievēroja, ka dominējošais tonis šajā apģērbu kaleidoskopā ir gaiši zilais, tā pati krāsa, kādā bija bijis drēbnieka mā­cekļa uzvalks. Tad līdz viņa ausīm atlidoja saucieni:

— Gulošais! Kas noticis ar Gulošo?

Garām skrejošās platformas kļuva aizvien raibākas no bālganajiem cilvēku seju plankumiem. Grehems redzēja, ka rāda ar pirkstiem. Šīs milzu arkādes ne­kustīgā vidusdaļa tieši pretī balkonam bija pieblīvēta ar cilvēkiem zilos apģērbos. Šķita, ka tur notiek tāds kā cīniņš. Ļaudis tika grūsti virsū uz platfor­mām un pret savu gribu vesti projām. Attapušies viņi lēca nost no platformām un drāzās atpakaļ iekšā pūlī.

— Tas ir Gulošais! Tas nudien ir Gulošais! — at­skanēja kliedzieni.

— Tas nav vis Gulošais! — citi kliedza pretī.

Aizvien vairāk seju pagriezās pret Grehemu. Vi­dējā platformā Grehems ievēroja caurumus, tādas kā bedres: acīmredzot tur bija kāpnes, pa kurām cilvēki iekļuva pazemē un izkļuva no tās. Vislielākā drūz­mēšanās notika pie viena no tuvākajiem cauru­miem. Cilvēki drāzās turp no visām pusēm, veikli pārlekdami no vienas platformas uz otru. Tie, kas stāvēja uz augstākām platformām, laiku pa laikam pavērās uz balkonu. Drukni stāvi spilgti sarkanos formas tērpos rosījās gar pašām kāpnēm, mēģinā­dami atturēt pūļa spiedienu. Pūlis ap tiem ātri auga. Košie punkti manāmi izcēlās uz ļaužu masas bālgani zilā fona. Tur norisinājās kaut kāda cīņa.

Grehems skatījās, nelikdamies zinis, ka Hovards kliedz viņam ausī un rausta aiz rokas. Piepeši Ho­vards pazuda un Grehems palika uz balkona viens.

Kliedzieni «Gulošais!» atkārtojās biežāk un biežāk, cilvēki uz tuvākās platformas piecēlās kājās. Tuvākā platforma, kas virzījās uz labo pusi, bija fukša, no pretējās puses nākošā — sētin nosēta ar braucējiem. Neticami ātri Grehema priekšā ielas vidū bija salasī­jies varens pūlis, blīva, viļņojoša masa; atsevišķie kliedzieni saplūda nepārtrauktos daudzbalsīgos auros: «Gulošais! Gulošais!» Pa vidu atskanēja aplausi un gaviles, vietām uzplandīja lakatiņi un bija dzirdami saucieni: «Apturiet ielas!» Bez tam Grehems saklausīja kādu svešu vārdu, it kā «ostrogs». Lēnā­kās platformas drīz vien bija pilnas ar cilvēkiem, kas skrēja pretī kustības virzienam, lai tiktu tuvāk Gre­hemam.

— Apturiet ielas! — viņi sauca. Izveicīgākie no ielas vidusdaļas skrēja uz tuvāko kustīgo joslu, iz­kliegdami kaut ko nesaprotamu, un ieslīpi skrēja atpakaļ uz centrālo platformu. Vienu viņš saprata:

— Tas tiešām ir Gulošais! Tas tiešām ir Gulošais!

Dažas minūtes Grehems stāvēja nekustēdamies.

Tad viņš apjēdza, ka viss šis nemiers ir saistīts ar viņu. Tīkami pārsteigts par tādu popularitāti, viņš paklanījās un sveicinot pamāja ar roku. Troksnis, kas sacēlās pēc tam, pārsteidza viņu vēl vairāk. Spie­šanās pie kāpnēm kļuva vēl mežonīgāka. Balkoni bija aplipuši ar cilvēkiem, daudzi šļūca pa virvēm, citi lidoja pāri laukumam, sēdēdami uz trapecēm. Grehems izdzirdēja aiz muguras balsis, no arkas pu­ses nāca cilvēki. Tad Grehems ieraudzīja savu aiz­bildni Hovardu, kurš, sāpīgi sagrābis viņu aiz rokas, centās atvilkt nost no margām un kaut ko kliedza ausī.

Viņš pagriezās. Hovarda seja bija bāla.

— Atpakaļ! — viņš kliedza. — Viņi tūlīt apstādi­nās ielas. Visa pilsēta sacelsies.

Hovardam nopakaļ pa gaiteni ar zilajām kolonām steidzās vēl citi — rudmatis, vīrietis ar linu krāsas bārdu, kāds garš tēvainis griezīgi sarkanas krāsas tērpā un vesels bars citu sarkanā ģērbtu vīru ar nū­jām rokā, un visu sejās bija lasāms satraukums.

— Vediet viņu prom! — pavēlēja Hovards.

— Kādēļ? — jautāja Grehems. — Es neredzu . . .

— Jums ir jāiet prom no šejienes! — pavēloši teica sarkanā ģērbtais. Viņa skatiens bija stingrs. Grehems nolūkojās visos pēc kārtas, un piepeši vi­ņam kļuva skaidrs, ka tie gatavojas pastrādāt ar viņu vardarbību. Kāds sagrāba viņa roku . ..

Grehemu vilka projām. Pūļa rēkoņa kļuva divtik skaļa, it kā no brīnumainās ielas troksnis būtu iekļu­vis šajā lielajā ēkā un atbalsojies tās sienās. Izbrīnī­jies un apjucis, nespēdams rast sevī spēku pretoties, Grehems juta, ka viņu tā kā ved, tā kā velk garām zilajām kolonām. Negaidot viņš atradās divatā ar Hovardu liftā, kas traucās augšup.

Kopš brīža, kad no viņa bija atvadījies drēbnieks, līdz brīdim, kad viņš attapās liftā, bija pagājušas ne vairāk kā piecas minūtes. Kaut gan Grehemu vēl nospieda mūžgarā miega smagums, negaidītajā ap­jausmā, ka viņš ir dzīvs un atrodas pavisam citā pa­saulē, viss viņam likās brīnumains, gandrīz nereāls, kā nomoda sapnis. Pagaidām viņš bija nomaļš vēro­tājs, pārsteigts skatītājs, pagaidām vēl tikai ar vienu kāju atgriezies dzīvē. Viss, ko viņš bija redzējis, īpaši satrauktais pūlis zem balkona, likās viņam kā teātra izrāde.

— Es nekā nesaprotu, — viņš nočukstēja. — Kas noticis? Visas domas man ir sajukušas. Kāpēc viņi kliedz? Kādas briesmas draud?

— Mums ir savi uztraukumi, — teica Hovards, iz­vairīdamies no Grehema jautājošā skatiena. — Šis ir briesmīgs laiks. Un jūsu atmodai un iziešanai uz balkona tik tiešām ir sakars . . .

Viņš runāja saraustīti un apklusa kā cilvēks, kam pietrūcis elpas.

— Es nekā nesaprotu, — Grehems atkārtoja.

— Vēlāk visu sapratīsiet, — Hovards mierināja un pikti paskatījās uz augšu, it kā lifta gaita viņam šķistu pārāk lēna.

— Nav šaubu, ka, ieskatījies vērīgāk, es visu sa­pratīšu labāk, — apmulsis sacīja Grehems. — Šobrīd tas viss vēl ir tik savādi. Viss liekas iespējams. Viss līdz pēdējam sīkumam. Tik daudz es saprotu, ka jūsu skaitīšanas sistēma atšķiras no mūsējās.

Lifts apstājās, un viņi izgāja šaurā gaitenī ar aug­stām sienām, gar kurām aizlocījās milzums cauruļu un resnu kabeļu.

— Kas tā par lielu celtni! — brīnījās Grehems. ļ— Vai tā ir viena ēka? Kur mēs atrodamies?

— Te ir viens no centriem, kas apgādā pilsētu ar gaismu un tamlīdzīgi.

— Par ko visi uz tās lielās ielas bija tik uztraukti? Kāda ir jūsu pārvaldes sistēma? Vai jums arī ir po­licija?

— Dažādas, — atteica Hovards.

— Dažādas?

— Mums ir četrpadsmit dažādu policiju.

— Nesaprotu.

— Ļoti iespējams. Mūsu sociālā iekārta jums var likties ļoti sarežģīta. Taisnību sakot, es pats to īsti labi nesaprotu. Un vispār neviens to nesaprot. Ar laiku jūs varbūt sapratīsiet. Tagad mums jāiet uz Padomi.

Grehema uzmanību piesaistīja cilvēki, kurus viņi sastapa gaiteņos un zālēs. Brīdi viņš domāja par Hovardu un tā skopajām atbildēm, tad viņu ieintere­sēja kaut kas cits. Puse gaiteņos un zālēs sastapto cilvēku likās ģērbti sarkanos formas tērpos. Gaiši zilo krāsu, kas bija valdījusi uz kustīgajām platfor­mām, te nemanīja. Pretī nākošie visi kā viens svei­cināja viņu un Hovardu.

Viņi iegriezās garā, tālu pārredzamā gaitenī, kur uz zemiem krēsliem sēdēja daudz meiteņu, gluži kā klasē. Skolotāja neredzēja, balss nāca no kāda nepa­rasta. aparāta. Grehems konstatēja, ka meitenes no­raugās viņā un Hovardā ar ziņkāri un izbrīnu. Taču steigā viņš nepaguva tās lāgā apskatīt. Grehems sprieda, ka meitenes pazīst Hovardu un prāto, kas varētu būt viņš, Grehems. Šis Hovards acīmredzot bija svarīga persona, un tomēr viņš bija norīkots ti-/ kai par Grehema aizbildni. Tas bija dīvaini.