Herberts Velss Velss - KAD GULOŠAIS MOSTAS

Uz aparāta plakanās virsmas parādījās maza, krā­saina aina ar kustīgiem stāviem. Tie ne tikvien kus­tējās, bet arī sarunājās tīrās, smalkās balsīs. Radās tāds iespaids, kā apgriežot binokli un skatoties caur lielajiem stikliem un klausoties, ausi pie garas cauru­les piespiedušam. Grehemu uzreiz ieinteresēja notie­košais. Vīrietis staigāja šurpu turpu un kaut ko dus­mīgi klāstīja izskatīgai, bet untumainai sievietei. Abi bija skaistos tērpos, kas Grehemam likās bezgala dīvaini.

— Es strādāju, — teica vīrietis, — bet ko tu da­rīji?

— A! — iesaucās Grehems. Viņš aizmirsa visu uz pasaules un atsēdās. Nepilnu piecu minūšu laikā viņš dzirdēja minam savu vārdu, dzirdēja frāzi «kad Gu­lošais mostas», kas tika izsmējīgi lietota kā sakām­vārds attiecībā uz to, kā nekad nebūs. Drīz Grehems bija iepazinis šīs abas darbojošās personas kā savus tuvākos draugus.

Beidzot miniatūrā drāma bija galā, un aparāta četr­stūrainā seja kļuva nedzīva.

Tā bija savāda pasaule, kurā viņam tika ļauts ielū­koties — nekautra, baudkāra, rosīga un viltīga draus­mīgas ekonomiskās cīņas pasaule; dažus mājienus viņš nesaprata, dažas epizodes liecināja par tikumī­bas ideālu pilnīgu pārvēršanos, daži momenti — par apšaubāmu progresu. Zilas krāsas drēbes, kas bija valdījušas pilsētas ielās, acīmredzot valkāja vien­kāršie cilvēki. Grehems nešaubījās, ka sižets ir mūs­dienīgs, un drāmas atbilstība īstenībai nebija nolie­dzama. Traģiskās beigas atstāja uz viņu satriecošu iespaidu. Viņš sēdēja, stīvi blenzdams uz priekšu.

Grehems satrūkās un izberzēja acis. Redzētais bija viņu tā aizrāvis, ka, attapies zaļajā un baltajā istabā, viņš bija pārsteigts ne mazāk kā pirmajā atmodas brīdī.

Viņš piecēlās un bija atkal savā brīnumzemē. Ki- netoskopa drāmas iespaidi gaisa, to vietā atmiņā at­dzima nemieri platajās ielās, mīklainā Padome un viss pēc atmodas pārdzīvotais. Cilvēki bija runājuši par Padomi kā par spēka un varas iemiesojumu. Viņi bija runājuši arī par Gulošo. Sākumā Grehemu ne­pārsteidza tas, ka viņš jau ir tas Gulošais. Viņš cen­tās atcerēties, ko ļaudis bija teikuši. . .

Grehems iegāja guļamistabā un skatījās caur ven­tilatora spārniem. Tiem griežoties, kā ritmiski viļņi istabā ieplūda dobja motora dunoņa, vairāk ne ska­ņas. Kaut gan istabās vēl joprojām valdīja mūžīgā diena, viņš pamanīja, ka debesu josliņa tapusi zila un ka tā nosēta ar zvaigznītēm .. .

Viņš vēlreiz aplūkoja istabas, taču nekādi neva­rēja atvērt cieši aizslēgtās durvis, ne pazvanīt vai kā citādi pasaukt cilvēkus. Spēja brīnīties jau bija no­trulinājusies, bet Grehemu mocīja ziņkāre, zināšanu alkas. Viņš gribēja precīzi noskaidrot savu vietu šajā jaunajā pasaulē. Viņš centās saņemties, lai sa­gaidītu, kamēr kāds nāks viņu apraudzīt. Gribējās uzsūkt zināšanas, ļauties nemiera virpulim, gūt svai­gus iespaidus.

Viņš atgriezās otrā istabā pie aparāta un drīz bija iemanījies nomainīt cilindrus. Te viņam iešāvās prātā, ka šī nelielā ierīce ir palīdzējusi saglabāt va­lodu tā, ka tā ir saprotama arī pēc divsimt gadiem. Uz labu laimi paņemts cilindrs atskaņoja kādu muzi­kālu fantāziju. Sākumā tā bija skaista, vēlāk kļuva pārlieku juteklīga. Grehems pazina mazliet sagrozītu Tanheizera stāstu. Mūzika bija sveša, bet vārdi ska­nēja pārliecinoši, kaut gan pagadījās arī pa nesa­protamai vietai. Tanheizers devās nevis uz Venus- kalnu, bet uz Baudu Pilsētu. Kas bija Baudu Pilsēta? Bez šaubām, sapnis, baudkāra rakstnieka fantāzijas auglis.

Grehems ieklausījās uzmanīgāk. Bet tad stāstam piejaucās sentimentāla piegarša, un tas vairs negāja piē sirds. Jo vairāk Grehems klausījās, jo mazāk vi­ņam patika.

Mūzika pat kļuva viņam pretīga. Tajā nebija ne iztēles, ne idealizācijas — tikai fotogrāfiska realitāte. Viņam jau pietika divdesmit otrā gadsimta Venus- kalna. Viņš aizmirsa, kāda loma šī skaņdarba parau­gam bija bijusi deviņpadsmitā gadsimta mākslā, un ļāva vaļu savai atpalikuša cilvēka neapmierinātībai.

Viņš piecēlās sapīcis un tāds kā nokaunējies, kaut gan klausījās šo skaņdarbu vientulībā. Viņš pagrūda aparātu, lai apklusinātu mūziku. Kaut kas nosprak- šķēja. Izlēca violeta dzirkstele, viņa rokai cauri iz­skrēja strāva, un aparāts apklusa. Kad Grehems otrā dienā mēģināja izņemt ārā Tanheizera cilindrus un to vietā ielikt citus, izrādījās, ka aparāts ir sabo­jāts . . .

Dažādu domu plosīts, Grehems staigāja krustām šķērsām pa istabu. Tas, ko bija parādījuši cilindri, un paša acīm redzētais mulsināja viņu. Šķita pārstei­dzoši neticami, ka savā trīsdesmit gadu garajā mūžā viņš ne reizi nav mēģinājis iztēloties nākotni.

«Mēs paši bijām šīs nākotnes veidotāji,» Grehems domāja, «bet diezin vai kāds no mums papūlējās pa­domāt, kāda būs šī nākotne. Un te nu tā ir! Ko viņi sasnieguši? Kas ir izdarīts? Kā es ieiešu šinī pa­saulē?» Gigantiskās ielas un namus viņš jau bija re­dzējis, ļaužu pūļus arī. Bet sadursmes pilsētas ielās? Un valdošo šķiru izvirtību?

Grehems atcerējās Belami, kura sociālās utopijas varonis bija tik dīvaini pravietojis to, ko viņš piedzī­voja pašreiz. Bet notiekošais nebija ne utopija, ne sociālisms. Viņš bija redzējis pietiekami daudz, lai saprastu, ka vecvecā pretruna starp greznību, iz­šķērdību un netiklību, no vienas puses, un kliedzošu nabadzību, no otras puses, ir kļuvusi vēl asāka. Viņš pietiekami labi zināja dzīves svarīgākos faktorus, lai novērtētu stāvokli. Gigantiskus apmērus bija sasnie­gušas ne tikai pilsētas celtnes un ļaužu masas gigan­tiskajās ielās: galējo robežu bija sasniegušas arī ie­lās dzirdamās balsis, Hovarda satraukums un vispā­rējās neapmierinātības atmosfēra. Kas tā par valsti? Laikam taču Anglija, bet cik neangliska tā likās.

Viņš centās stādīties priekšā pārējo pasauli, taču visu klāja mīklains plīvurs.

Grehems klīda pa istabām, aplūkodams visu kā krātiņā ieslodzīts zvērs. Viņu bija pārņēmis stiprs nogurums un drudžains satraukums, kas neļāva ie­migt. Viņš ilgi stāvēja zem ventilatora, ieklausīda­mies, vai nedzirdēs sacelšanās atbalsis, jo bija pār­liecināts, ka pilsēta vēl nav rimusi.

Tad Grehems sāka sarunāties pats ar sevi.

— Divsimt trīs gadi! — viņš atkārtoja, muļķīgi smiedamies. — Tātad es esmu divsimt trīs gadus vecs! Visvecākais iedzīvotājs! Droši vien viņi nav noraidījuši mana laika paražu un pieturas pie ve­cākā tiesību likuma. Manas prasības ir neapstrīda­mas. Es atceros Bulgārijas slaktiņu, it kā tas būtu no­ticis vakar. Godājams vecums! Ha, ha!

Viņš bija pārsteigts, izdzirdot savus smieklus, un iesmējās vēl skaļāk. Tad viņš atskārta, ka ir izturē­jies muļķīgi.

— Rāmāk! — viņš sev sacīja. — Rāmāk!

Viņš palēnināja soļus.

— Šī jaunā pasaule … Es to nesaprotu. Kāpēc? Visu laiku šis «kāpēc»! Cilvēki, jādomā, prot lidot un daudz ko citu. Pagaidiet, ļaujiet atcerēties, kā tas sākās.

Grehems bija pārsteigts, ka trīsdesmit gadu garā mūža atmiņas ir tik stipri izbālējušas. Viņš atcerē­jās pa epizodei, lielākoties nenozīmīgus momentus. Vislabāk saglabājušās bija bērnības atmiņas: viņam nāca prātā mācību grāmatas un aritmētikas stundas. Tad Grehemam atausa atmiņā mūža zīmīgākie noti­kumi, sen mirusī sieva, viņas maģiskā ietekme, viņa sāncenši, draugi un nodevēji, dažādi pārsteidzīgi lēmumi, pēdējie bēdu gadi, šaubu uzplūdi un visbei­dzot sasprindzinātais darbs. Drīz jo drīz visa šī ag­rākā dzīve nostājās viņa priekšā, varbūt mazlietiņ apsūbējusi kā ārā atstāts metāls, kas tomēr nav sa­maitāts tā, lai nebūtu derīgs uzspodrināšanai. Atmi­ņas tikai uzplēsa rētas. Vai bija vērts spodrināt me­tālu? Brīnums izrāvis viņu no agrākās nepanesamās dzīves .. .