Herberts Velss Velss - KAD GULOŠAIS MOSTAS

Grehems sāka apsvērt pašreizējo stāvokli. Velti viņš cīkstējās ar faktiem. Tie veidoja neatšķetināmu samezglojumu. Caur ventilatoru viņš ieraudzīja de­besīs rīta blāzmas sārtumu. No atmiņas dzīlēm izlīda doma, kas nedeva un nedeva miera.

— Man jāguļ, — viņš sev teica.

Miegs būtu brīnumains glābiņš no dvēseles cieša­nām un pieaugošajām miesas sāpēm. Viņš piegāja pie neparastas, mazas gultas, atgūlās un acumirklī iemiga . . .

Grehems bija spiests gribot negribot iepazīties ar savu mājokli, jo ieslodzījums ilga trīs dienas. Šajā laikā istabā neienāca neviens cits, izņemot Hovardu. Viņa pašreizējais stāvoklis bija mīklaināks par at­modu. Viņš, šķiet, bija atgriezies dzīvē tikai tādēļ, lai nokļūtu šīs neizsakāmās vientulības varā. Ho­vards regulāri apmeklēja viņu, atnesdams spēcinošus un barojošus dzērienus un Grehemam nepazīstamus vieglus un gardus ēdienus. Aizejot viņš allaž rūpīgi aizslēdza durvis. Sīkumos Hovards kļuva jo dienas laipnāks, bet par notikumiem aiz šīm skaņu necaur­laidīgajām sienām viņš nebilda ne pušplēsta vārda. Viņš cik vien iespējams pieklājīgi izvairījās no jeb­kādām sarunām par notikumiem ārpasaulē.

Šajās trīs dienās Grehema domām nebija miera.

Viņš salīdzināja visu redzēto ar to faktu, ka viņu cenšas turēt ieslodzītu. Viņš izvirzīja visdažādākos minējumus un pamazām sāka nojaust. Šīs noslēgtī­bas dēļ viņš vēlāk varēja pārdomāt visu patlaban no­tiekošo. Kad beidzot pienāca atbrīvošanas brīdis, Grehems bija tam jau sagatavots . ..

Hovarda izturēšanās stiprināja Grehema apziņu, ka viņš ir nozīmīga persona. Likās, ka laika sprīdī starp durvju atvēršanos un aizvēršanos Hovardam līdzi ienāk kaut kādu svarīgu notikumu vēsmas. Grehema jautājumi kļuva aizvien noteiktāki un pre­cīzāki. Hovards protestēdams atkāpās. Esot sagadī­jies tā, ka Grehema atmoda sakrīt ar šķiru nemie­riem.

— Lai izskaidrotu to, man jāizstāsta jums pusotra grosa gadu vēsture, — iebilda Hovards.

— Tā nu tas ir, — atteica Grehems. — Jums bail, ka es varu kaut ko izdarīt. Es savā ziņā esmu tāds kā šķīrējtiesnesis, vismaz varu būt šķīrējtiesnesis.

— Tā nav. Taču jūsu automātiski pieaugusī bagā­tība — to es varu jums teikt — dod jums lielas tie­sības iejaukties notikumos. Bez tam jums ar saviem astoņpadsmitā gadsimta cilvēka uzskatiem ir zināma ietekme.

— Deviņpadsmitā gadsimta, — Grehems izlaboja.

— Un tomēr jūs esat un paliekat vecās pasaules cilvēks un galīgi neizprotat mūsu valsts iekārtu.

— Vai es esmu tik neaptēsts?

— Nebūt ne.

— Vai es izskatos pēc cilvēka, kurš spēj rīkoties pārsteidzīgi?

— Vispār neviens necerēja, ka jūs varētu rīkoties.

Neviens neticēja jūsu atmodai. Nevienam ir sapņos nerādījās, ka jūs varētu atmosties. Padome ir radī­jusi ap jums antiseptiskus apstākļus. Patiesībā mēs domājām, ka jūs esat miris, ka trūdēšana ir tikai ap­turēta. Bet… nē, tas ir pārāk sarežģīti. Mēs nedrīk­stam tik ātri.. . kamēr jūs neesat pilnīgi atmodies.

— Tas nav tas, — teica Grehems. — Pieņemsim, ka ir tā, kā jūs sakāt. Kāpēc tad mani dienu un nakti nebāž pilnu ar zināšanām un visām šīlaika gudrībām, lai sagatavotu atbildīgajam uzdevumam? Vai es ta­gad esmu gudrāks nekā pirms divām dienām, ja kopš manas atmodas tiešām ir pagājušas divas die­nas?

Hovards saknieba lūpas.

— Es sāku apjaust, ar katru stundu skaidrāk ap­jaušu noslēpumu, kuru jūs glabājat. Vai šī Padome jeb komiteja, jeb kā nu to sauc, cep atskaites par manu īpašumu? Vai tā ir?

— Tāda neuzticība … — Hovards sāka.

— Oho! — Grehems pārtrauca. — Pieminiet manus vārdus: slikti klāsies tiem, kas mani te ieslodzījuši, slikti! Es esmu dzīvs. Varat nešaubīties, ka esmu dzīvs. Pulss man ar katru dienu kļūst stiprāks, prāts skaidrāks un rosīgāks. Es vairs nevēlos miera. Esmu atgriezies dzīvē un gribu dzīvot.. . Dzīvot!

Hovardam kaut kas iešāvās prātā. Viņš pienāca tu­vāk Grehemam un konfidenciālā tonī ierunājās:

— Padome ieslēdza jūs te jūsu paša labā. Jums nav miera. Gluži dabiski — tik enerģisks cilvēks! Jums te ir apnicis. Bet mēs esam gatavi apmierināt katru jūsu vēlēšanos, katru vismazāko vēlēšanos . .. Droši vien jums tādas ir. Varbūt jūs ilgojaties pēc sabiedrības?

Viņš daudznozīmīgi apklusa.

— Jā, — Grehems domīgi atbildēja, — tieši pēc sabiedrības.

Ak tā! Mēs tiešām esam izturējušies pret jums nevērīgi.

— Pēc cilvēkiem, kas piepilda jūsu ielas.

— Diemžēl .. . bet… —• sacīja Hovards.

Grehems sāka staigāt pa istabu. Hovards stāvēja

pie durvīm un vēroja viņu. Hovarda mājieni Grehe­mam nebija īsti skaidri. Sabiedrība? Pieņemsim, ka viņš atsauktos priekšlikumam un pieprasītu sabied­rību. Bet vai no sarunas ar otru viņam rastos kaut aptuvens priekšstats par sīvo cīņu, kas bija iedegu­sies viņa atmodas brīdī? Viņš iegrima domās un sa­prata mājienu. Viņš apsviedās pret Hovardu.

— Ko jūs saprotat ar vārdu «sabiedrība»?

Hovards pacēla acis un paraustīja plecus.

— Cilvēciskas būtnes, — viņš paskaidroja, un pār stingo seju pārslīdēja smaids. — Mums varbūt ir brīvāki uzskati nekā jūsu laikā. Piemēram, ja vīrie­tis vēlas izklaidēties un meklē sievietes sabiedrību, mēs tur nesaskatām nekā pelama. Mēs esam atbrī­vojušies no tādiem aizspriedumiem. Mūsu pilsētā ir šķira, nepieciešama šķira, neviena nenicināta, dis­krēta . . .

Grehems klausījās pamiris.

— Tas jums īsinās laiku, — teica Hovards. — Par to man vajadzēja padomāt agrāk, bet pilsētā risinā­jās tādi notikumi . . .

Viņš norādīja uz ielu.

Grehems bija neziņā. Uz mirkli viņa priekšā no­stājās valdzinošs sievietes tēls, ko bija radījusi iztēle. Tad viņš iedegās dusmās.

— Nē! — viņš iesaucās un sāka skraidīt pa istabu. — Viss, ko jūs sakāt, viss, ko jūs darāt, pār­liecina mani, ka man ir sakars ar lieliem notiku­miem. Es negribu īsināt laiku, kā jūs izteicāties. Iekāre un juteklība ir nāve! Izsūkšana! Pirms iemig­šanas es daudz tiku lauzījis galvu par šo bēdīgo pa­tiesību. Es negribu sākt no gala. Tur ir pilsēta, laužu masas, bet es sēžu te kā trusītis maisā.

Dusmās Grehemam aizcirtās elpa, un viņš pakra­tīja gaisā dūres. Tad viņš sašutuma lēkmē izplūda arhaiskos lāstos. Viņa žesti kļuva draudoši.

— Es nezinu, pie kādas partijas jūs piederat. Es atrodos tumsā, un jūs turat mani tumsā. Taču vienu es zinu: jūs esat ieslodzījuši mani ļaunā nolūkā. Ļaunā nolūkā. Es brīdinu, brīdinu jūs par iespēja­mām sekām. Kad es tikšu pie varas …

Viņš attapās, ka tādi draudi var būt bīstami viņam pašam, un aprāvās. Hovards joprojām stāvēja un ziņkāri vēroja.

— Es darīšu to zināmu Padomei, — viņš teica.

Grehems gandrīz vai gribēja mesties Hovardam

virsū, lai nosistu vai nožņaugtu viņu. Tas laikam bija lasāms viņa sejā, jo Hovards laidās lapās. Vienā mirklī klusās durvis aizcirtās, un deviņpa­dsmitā gadsimta cilvēks bija viens.

Kādu laiku Grehems stāvēja kā sālsstabs, pacēlis dūres. Tad rokas bezspēcīgi nolaidās.

— Cik muļķīgi es izturējos! — viņš nopukojās un, ļaudams vaļu dusmām, sāka staigāt pa istabu un murmināt lāstus. Ilgi, ilgi viņš nespēja rimties, lādēja savu likteni, pats savu ģeķību un neliešus, kas bija viņu ieslodzījuši. Viņš nespēja rāmā garā apsvērt situāciju. Viņš kļuva nikns, jo baidījās par nākotni.