Mihājs GERGEJS - PIECPADSMITAIS KOSMOSA LIKUMS

Jans Alstens pa to laiku bija noregulējis aparātu un fotografēja. Viņš bija tā aizrāvies, ka par atbildi pateica tikai «mhm». Patlaban viņš mēģināja dabūt ārā fotogrā­fiju. Šķelmis palīdzēja.

— Nospiediet vertikālo elipsi, tad fotogrāfija iekri­tīs jums saujā… Nu, ko jūs teiksiet?

Jans Ālstens, krāsaino fotogrāfiju ieraudzījis, nevi­ļus iesvilpās.

— Par šo pat neticīgais Toms nevarēs sacīt, ka miglains un tāpēc visādi skaidrojams. Pat kolēģa acis ir riekstu brūnas. Un kuģīša panelis redzams. Un tur ir arī mazs televīzijas ekrāns ar mūsu populāro, glīto dik­tori . . . Simtprocentu alibi . . .

— Ņi . . .ņis . . .ņa . . .— Šķelmis knukstēja. — Izbeig­sim cildināt šo senlaicīgo nieciņu, mīļais kolēģi, turpi­nāsim. Fotogrāfiju bāziet kabatā, un jebkura fotolabora­torija pēc tās pagatavos palielinātas kopijas vēlamā skaitā. Aparātā ir vēl četras plates. Ja fotografēsiet nepārtraukti, plates sekos cita citai. Ja pēc uzņēmuma izdarīšanas nenospiedīsiet pogu, aparāts pats mainīs plates. Ja plašu pietrūks, tad pēc kopēšanas tās jāieliek atverē un tās pašas atgriezīsies aparātā, tiks dzēstas un būs izmantojamas no jauna.

— Pasakaini! Neticami! Es brīvajā laikā labprāt fotografēju, man ir trīs aparāti, bet šis ir pasaules mēroga sensācija.

— No pasakas ir tālu, Jan Alsten, drīzāk mēs esam to tuvinājuši jaunākajām konstrukcijām Zemes tehni­kas līmenī, lai būtu ticami . . . gadījumā, ja notiek kontrole. Turpmāk jums droši vien vajadzēs ierasties dažādās svarīgās organizācijās un minicentam jātiek cauri visām kontrolēm. Regulēšanas paneļa kreisajā stūrī jūs redzat plāksnīti, apzīmētu ar loku. Jā gan, tur. Ja tai pieskarsieties, atvērsies durtiņas un jūs izņemsiet ausī ieliekamu klausuli. Lietojiet to, ja negribat, ka mūs dzird arī citi. Durtiņas neveriet ciet, kamēr klausulīte nav ielikta atpakaļ, jo skaņa tiek pārslēgta automātiski.

Jans Alstens izmēģināja visu, viņš tik aizrautīgi nodevās uztraucošajiem atklājumiem kā bērns nezinā­mai rotaļai, un Šķelmis nespēja klusēt.

— Ņa . . .ņus . . .ņi . . . Skaidrs, ka minicents jums patīk.

— Vai patīk? Esmu sajūsmā. Elpa aizraujas.

— Sāku baidīties, vai jums bez sagatavošanās nebūs kaitīgas tās atšķirības, ko jutīsiet uz «Vairoga». Kā redzat, mans lūgums ne par ko nebrīnīties nebija tukša formalitāte. Kaut cik zinot jūsu temperamentu, jūsu neapvaldītās emocijas, mēs jau kopš lēmuma uzņemt sakarus raizējāmies, vai nekaitēsim jums, tikai parādī­dami vien mūsu sasniegto līmeni. Tāpēc beidzot izšķīrā­mies par zinātnieku, par jums.

Alstens uzmanīgi nolika minicentu uz galda un piespieda savu sajūsmā starojošo seju pieņemt nopietnu izteiksmi.

— Ar to pietiek, draugs, lai es būtu pārliecināts, ka jūs nopietni gribat palīdzēt. Un arī varat … Es jums absolūti uzticos. Lūdzu, turpināsim darbu.

Šķelmis savā sēdeklī palocījās uz priekšu, atpakaļ, tikpat lēni pagrozīja galvu pa labi, pa kreisi, divas reizes lokveidīgi to pašūpoja, tad piecēlās un sīkiem solīšiem pakustējās pa šauro kabīni, pacēla labo, tad kreiso kāju, pāris reižu izstaipījās.

— Es parādos jums, lai mēs arī šādā ziņā iepazītos,— Šķelmis sacīja.— Agrāk mūsu augums vidēji bija līdzīgs jūsējam, bet tagad tikai simt divi centimetri. Man ir simt pieci. Svars divdesmit astoņi kilogrami. Jums, kā redzu, būs trīsreiz vairāk.

Jans paskatījās uz sevi un pasmaidīja.

— Diemžēl, draugs, bet ko lai daru, ja mana māte tik garšīgi gatavo!

— Kā jums šķiet, vai arī es kļūtu pamatīgāks, ja pārtiktu no Klāras kundzes uztura? Ņi . . .ņis . . .ņu . . .

Bet būsim nopietni, draugs, vai ne? Mūs gaida grūts darbs.

Jans Ālstens ievēroja, ka Šķelmja mīmika ir daudz nabadzīgāka nekā cilvēka, sejā tik tikko atspoguļojās visai dažādu noskaņojumu maiņas. Viņam bija nopietna seja, gandrīz tik stinga kā maska, bet, kad viņš klikšķi­nāja, periskopiem līdzīgās acis bieži mirkšķinājās, šaurā mute moži vārstījās, stingrā sejas āda viegli viļņojās.

— Man šķiet dīvaini, ka mūsu fantastiskā tikšanās ir man likusi tiktāl aizmirsties,— Jans Ālstens sacīja. — Man taču nebūtu brīv domāt neko citu kā vien par to, kas mani šodien sagaida.

— Mūs sagaida, mans draugs. Nu jau mūs, kopš esam noskaidrojuši . . . Kaut gan svinīgs līgums nav noslēgts. Vai ne, mīļo Jān Alsten? Ņi . . .ņus . . .ņas. Kā jūs mēdzat tādos gadījumos izteikties? . . . «Esmu neiz­sakāmi laimīgs.» Tu pareizi saproti, mēs kaut ko tādu vairs tikpat kā nejūtam, mēs esam jau tālu aizgājuši no sākotnējā psihes laikmeta. Tomēr šobrīd pat man šķiet, ka jūtu to patīkamo stāvokli, par kuru esmu guvis ziņas tikai no mūsu senlaiku daiļliteratūras un speciālās literatūras. Un pēdējos mēnešos studējis pēc Zemes televīzijas filmām. Hmm . . .hm . . .hmm. Savāds brī­dis … Ja par to pastāstīšu kolēģiem, viņi atkal sacīs, ka šīs Zemes pasakas man ir kaitīgas. Vai arī, ka mūsu tikšanās laikā traks cilvēks ir bijis spēcīgāks un piegrie­zis mani cilvēkiem . . .

Jans Alstens bija aizkustināts.

— Saprotu, draugs, arī pats jūtos tā, kaut gan neesmu sentimentāla pusaudze. Ko Zemes vēsturei nozīmē šis brīdis! 2ēl, ka nevaru to iemūžināt nākama­jām audzēm.

— Ņi . . . ņus … ņa . . . Nebaidies, ir iemūžināts. Taču tu neesi pamanījis, ka mēs gluži neviļus esam pārgājuši uz jums raksturīgo īpaši draudzīgo uzrunu «tu».

Alstens sirsnīgi smējās.

— Neesmu pamanījis, taču tas nāca no sirds un es par to vēl vairāk priecājos. Ja tu neapvainojies.

— Es, vai? Ņi .. .ņa . . .ņas . . . Man par to ir liels prieks, jo šis fakts arī apliecina manas hipotēzes. Skaidrāk sakot, to, ka iespējamas draudzīgas zunu un cilvēku attiecības. Tātad mēs pat iedomāties nedrīkstam par visas cilvēku cilts pilnīgu iznīcināšanu tieši tāpat kā par citu Kosmosa saprātīgu, bet Visumam bīstamu būtņu iznīcināšanu.

— Vai arī par to tikāt domājuši? — Ālstens uztrau­cās.

— Ja noklausīsies ierakstus līdz galam, tad sapratīsi arī tos, kuri bija nonākuši līdz šai bezcerīgajai atziņai. Pat K-2 Lielajā apspriedē dienām ilgi turpinājās disku­sija par šo variantu. Un vēl šodien tas nav pilnīgi noraidīts. Sī ir viskritiskākā diena manā mūžā . . .

Jans Alstens atkal aizsmēķēja.

— Tev, mīļais draugs, trīc rokas,— Šķelmis sacīja. — Žēl, ka mans stāstījums ir tevi tā satraucis. Taču mēs esam zinātnieki, un mums jāskatās faktiem acīs . . .

— Tas, kas mums draud, ir šausmīgi!

— Arī tas ir šausmīgi, cik tālu cilvēks ir nonācis. Cik bīstamu situāciju radījusi šī pat dzīvnieciskuma laikmetā apbrīnojamā un apskaužami vērtīgā Būtne.

— Zemes ļaudis tavu vārdu pieminēs īpašās aizlūg­šanās!— Jans Ālstens visā pilnībā juta mirkļa svinī­gumu.— Kāda laime, ka uz pirmo tikšanos atsūtīja tevi, kam tik uzticama dvēsele, tu mūs tik filozofiski izproti! Tā es par visu ziņošu attiecīgām organizācijām.

— Ņi . . .ņu . . .ņes . . . Nē, draugs Jan, to nedari, jo cilvēki elku un dievu radīšanā ir tikpat centīgi, cik rosīgi savu ciltsbrāļu mocīšanā un slepkavošanā, kā arī jūtīgi grēku nožēlā. Un es itin nemaz negribētu ierindo­ties starp Zemes dieviem. Nerunāsim par to, turpināsim darbu. Tātad, ja tu uzklausi manu priekšlikumu. Iero­dies universitātes sēdē, ja iespējams, rosini viņus uz kategorisku nostāju. Taču no šās organizācijas mēs neko daudz nevaram gaidīt . . . Par Akadēmiju mūsu uzskati ir tādi paši. Akadēmiju vari pat izlaist, lai paspētu sagatavoties . . .