Mihājs GERGEJS: PIECPADSMITAIS KOSMOSA LIKUMS

Oļegs iegāja radionodalījumā, jo Vecais viņam bija teicis, kur jāmeklē instrukcijas un rokasgrāma­tas sakaru jomā, tās kuras ir jāapgūst, pirms nomirs Vecais un Sergejevs, tikai tie var viņam, Oļegam, palīdzēt, kā arī citiem, kas atnāks pēc Oļega.

Radionodalījums bija krēslains. Oļegs tikai pēc krietna brīža sameklēja kasti ar instrukcijām. Viņš izņēma rokasgrāmatas, to bija daudz, un viņš netika gudrs, kura vajadzīgāka. Taču Oļegs zināja, ka viņš drīzāk izmetīs mātes kurpes nekā šīs grāmatas. Viņš labprāt paņemtu līdzi kaut kādas detaļas, instrumentus, kas varētu noderēt, taču saprata, ka to nāksies atlikt līdz nākamajai reizei, kad viņš sapratīs šo paneļu un ekrānu jēgu.

Bet tad Oļega uzmanību saistīja vāja mirgo­šana tā paneļa stūrī, kas bija pa pusei aizsegts ar operatora krēslu. Oļegs uzmanīgi kā pie plēsīga zvēra piegāja pie šīs vietas.

Uz paneļa vienmērīgi mirguļoja zaļa uguntiņa.

Oļegs mēģināja palūkoties aiz paneļa, lai sa­prastu, kāpēc tā notiek, taču tas viņam neizdevās.

Viņš apsēdās operatora krēslā un sāka spiest pogas, kas atradās paneļa priekšā. Arī tagad nekas nenotika. Uguntiņa joprojām spīdēja. Ko tas nozīmē? Kāpēc tā spīd? Kurš to atstājis iedegtu? Kādēļ tā vajadzīga? Oļega roka pieskā­rās rokturim, kas viegli padevās un paslīdēja pa labi. Un tad no plānā tīkliņa blakus uguntiņai atskanēja klusa cilvēka balss:

— Runā Zeme . . . Runā Zeme . . .— Pēc tam atskanēja pīkstieni mirguļojošās uguntiņas taktī, un šajos pīkstienos bija kāda nesaprotama jēga. Pēc minūtes balss atkārtoja:— Runā Zeme . . . Runā Zeme . . .

Oļegs zaudēja laika izjūtu. Viņš atkal un atkal gaidīja, kad atskanēs balss, kurai viņš nevarēja atbildēt, bet kura viņu saistīja ar nākotni, ar to brīdi, kad viņš mācēs atbildēt.

Īstenībā viņu atsauca rokaspulksteņa zvaniņš — pulksteni savā kajītē atrada Diks un atdeva viņam. Tas zvanīja ik pēc piecpadsmit minūtēm. Iespē­jams, ka tā vajag.

Oļegs piecēlās un teica Zemes balsij:

— Uz redzēšanos.

Un gāja uz kuģa izeju, vilkdams līdzi ķīpu ar rokasgrāmatām, kurās nesaprata ne vārda.

Diks un Marjana jau gaidīja viņu lejā.

— Grasījos iet tevi meklēt,— teica Diks.— Vai tu gribi te uz visiem laikiem palikt?

— Es jau paliktu,— teica Oļegs.— Es dzirdēju, kā runā Zeme.

— Kur?— iesaucās Marjana.

— Radionodalījumā.

— Tu tai pateici, ka mēs esam te?

— Viņi nedzird. Tas ir kaut kāds automāts. Sakari taču ir traucēti. Vai tad tu esi aizmirsusi?

— Bet iespējams, ka tagad tie ir atkal kārtībā.

— Nē,— teica Oļegs,— taču noteikti būs kār­tībā.

— Tu to panāksi?

— Re,— teica Oļegs,— tās ir grāmatas. Un es tās izstudēšu.

Diks skeptiski nosmīkņāja.

— Dik, Dikiņ,— lūdzās Marjana,— es tikai aiz­skriešu uz turieni un paklausīšos balsi. Tas būs ātri. Iesim kopā, labi?

— Bet kurš stieps visu šo te?— Diks dusmīgi pavaicāja, raudzīdamies uz maisu ar grāmatām. — Vai tu zini, cik daudz sniega ir pārējā?

Viņš jau atkal jutās kā varonis. No siksnas apakšas bija izspraucies blāstera spals. Taču arba- letu viņš, protams, nebija pametis.

— Aizstiepšu,— teica Oļegs un nometa maisu sniegā.— Ejam, Marjana. Tu paklausīsies balsi. It sevišķi tāpēc, ka es, protams, esmu aizmirsis pašu galveno. Vai hospitālī ir neliels mikroskops?

— Jā,— teica Marjana,— pat vairāki.

— Labi,— teica Diks,— tad es iešu jums līdzi.

Viņi trijatā iejūdzās ragavās un vispirms vilka tās augšup pa stāvo ieplakas nogāzi, pēc tam pa plakankalni, pēc tam lejā. Sniga sniegs, un iet nācās ļoti grūti. Taču auksts nebija. Un bija daudz ēdiena. Tukšās bundžas viņi neizmeta.

Ceturtajā dienā, kad viņi sāka laisties lejup pa aizu, kurā tecēja strauts, viņi pēkšņi izdzirdēja pazīstamu blēšanu.

Kaza gulēja pie paša ūdens zem klints pārkares.

— Viņa mūs gaidīja!— iekliedzās Marjana.

Kaza bija tik izdilusi, ka, likās, tā tūdaļ nomirs.

Trīs pūkaini kazlēni ņēmās ap viņas vēderu, cenzdamies aizsniegties līdz pupiem.

Marjana ātri atmeta sānis ragavu pārvalku un sāka maisos meklēt kazai barību.

— Skaties, nenoindē viņu,— Oļegs teica. Kaza viņam šķita ļoti skaista. Viņš priecājās, ka tā atradusies, gandrīz tāpat Marjana. Un pat Diks nedusmojās, viņš bija taisnīgs cilvēks.

— Prātīgi darīji, ka no manis aizbēgi,— viņš teica.— Es tevi noteikti būtu nogalinājis. Bet tagad mēs tevi iejūgsim.

Tiesa, iejūgt kazu neizdevās. Piepūtusi snuķi, viņa gaudoja tā, ka drebēja klintis, turklāt arī kazlēni, kā izrādījās, bija klaigājoši radījumi un pārdzīvoja mātes dēļ.

Tā viņi arī devās tālāk: Diks ar Oļegu vilka ragavas, Marjana balstīja tās no mugurpuses, lai neapgāztos, bet pēdējā gāja kaza un gaudoja — viņai mūžīgi gribējās ēst. Pat tad, kad viņi nokāpa līdz mežam, kur bija sēnes un saknītes, viņa tik un tā pieprasīja iebiezinātu pienu, lai gan, tāpat kā ceļotāji, vēl nezināja, ka šo balto masu sauc par iebiezinātu pienu.

[1] holds — platības mers Ungārijā, kas vienāds ar 0,4316 ha. (Tulk. piez.)