Mihājs GERGEJS: PIECPADSMITAIS KOSMOSA LIKUMS

Sēde ieilga līdz pusnaktij, pēc tam viņi tūlīt pie­slēdzās satelītu ķēdei un ārkārtējā televīzijas pārraidē paziņoja Zemes varasvīriem «Vairoga» un sabiedroto priekšlikumu. Zun-te-lu lūdza, lai sešos no rīta paziņo­jot abu eksperimentu precīzu vietu, ja iespējams, lai tā būtu vakarējā bāze un lai parūpējoties par abu vietu atbrīvošanu no cilvēkiem.

Tūlīt pēc šās pārraides no Zemes sāka plūst apsvei­kumi un ziņojumi Janam Alstenam. Bija daudz tādu, kas ļoti atzinīgi vērtēja zunu augstsirdību. Pienāca ziņas par jaunu Cilvēces sargu apvienību dibināšanu, par nacionālo organizāciju pasākumiem, par sarunām ar valdību. It kā tur lejā būtu gaiša diena, nevis nakts.

Sešos no rīta nekādas atbildes nebija, tātad eksperi­mentu nevarēja sākt, Zeme klusēja. Pjērs sāka skaļi smieties.

— Naivulīši! Cerējāt, ka tās maniakālās žurkas pa nakti nāks pie prāta? . .. Skaidrs, ka tiem nekas cits vairs nelīdzēs kā uguni pie astes!

— Mīļais Pjēr! — komandieris atsaucās.— Ja jūs va­rētu visas tās «žurkas» izdzīt uz viena liela lauka, tad es nemaz nebūtu pretim, ka mūsu ieročzinis pastrādā «ar uguni» … Bet vai to var, atbildiet!

— Pie velna, ja es spētu viņus sadabūt kopā! Taču …

— Eksperimentu atlikt nevaram!— Zun-te-lu turpi­nāja.— Lūdzu, pieslēdzieties satelītiem. Hallo! Labu rītu visiem Zemes iedzīvotājiem! Arī tiem, kuriem vajadzēja dot atbildi uz mūsu šās nakts priekšlikumiem. Lai Zemes varasvīri nedomā, ka ar savu klusēšanu darīs mūs rīcībnespējīgus. Tādus, kādi jūs esat gadu desmi­tiem ilgi. Paziņoju, ka eksperimentu sāksim precīzi pulksten septiņos. Līdz septiņiem aizvāciet visus cilvē­kus no tās bāzes, kas vakar izšāva raķeti uz mums. Ja jūs to nedarīsiet, septiņos viņi saņems šoka starus. Tad dosim pusstundu, lai izvestu nevarīgos. Ja jūs šo iespēju neizmantosiet, tad nevainojiet mūs, tā būs jūsu pašu vaina. Septiņos trīsdesmit notiks bioloģiskais demonstrējums . . . Mūsu izlūki rītausmā izraudzījās vispiemērotāko vietu. Tas būs aplis ar kilometru garu diametru un pieskarsies raķešu bāzei tās ziemeļu pun­ktā. Astoņos mēs iznīcināsim raķešu bāzi . .. Jums jau to ir diezgan, šo vienu varat ziedot . . . Ceram, ka šis demonstrējums jums būs tāda mācība, ko vērts pārdo­māt .. Ne ar klusēšanu, ne ar bezdarbību jūs nepiespie­dīsiet mūs atteikties no šā eksperimenta. Mūsu apņē­mība pamatojas uz jūsu līdzšinējo uzvešanos. Mums šķiet, ka šie divi demonstrējumi, kas izkliedēs visas šaubas, ir vajadzīgi pirmām kārtām Zemes Saprātīgajām būtnēm. Lūdzu, uzskatiet to par lielmēroga zinātnisku eksperimentu. Mēs zinām, ka abas eksperimenta vietas dos darbu jūsu zinātniekiem mēnešiem un gadiem ilgi. Viņiem būs iespējas paveikt daudz zinātnisku atklā­jumu. Tādu, pie kādiem viņi bez mūsu palīdzības nonāktu tikai pēc daudziem desmitiem gadu. Es beidzu. Sāciet gatavoties!

Pēc šiem notikumiem bija grūti konstatēt, tieši kuri ir vainīgi, kuri ir atbildīgi par vairāku tūkstošu cilvēku nāvi. Tāpēc ka norādītajās vietās netika darīts nekas, it kā šo paziņojumu uzskatītu par tukšu pļāpāšanu. Ra­ķešu bāzes vadība gan laika trūkuma dēļ lūdza Kara ministrijas norādījumus pa videofonu, nevis rakstiski, tā pārkāpjot instrukciju. Evakuācijas pavēli nesaņēma, tātad bāzes personāls gaidīja. Kā jau mēdz gaidīt drošu nāvi.

«Vairodziņi», kas riņķoja virs bāzes, visu novēroja un īsu brītiņu pirms eksperimenta mazliet attālinājās.

Septiņos trīsdesmit iedarbojās Zun-lu-mo milzīgie staru ģeneratori, un dažu minūšu laikā raķešu bāzes ziemeļu stūris dega vienā milzīgā liesmā, augi, dzīv­nieki, tur palikušie cilvēki pārvērtās pelnos. Sarkanīgi melnais dūmu stabs cēlās arvien augstāk, un no tā bira lejup plēksnes, kas visu apvidu nosedza ar krēslu.

Raķešu bāzē sākās panika. Komandiera pavēles neviens vairs neuzklausīja, cilvēki no dziļām pazemes tilpnēm ar liftiem plūda augšup, bēga gan kājām, gan braukšus, lai nokļūtu tālāk no šās nāvei nolemtās elles.

Pulkvedis par notikušo ziņoja Kara ministrijai, no kurienes saņēma pavēli izšaut uz «Vairogu» otru raķeti pēc tiem pašiem vakardienas parametriem. Tas nebija iespējams, jo apkalpes vairs nebija.

«Vairogs» kopš paša pirmā eksperimenta mirkļa visu to pārraidīja uz Zemi, tā ka skatītāju miljardi (visi, kam vien bija aparāts, sēdēja pie televizora) varēja aplūkot iznīcināto mežu, sākumā iztālēm, vēlāk, kad «Vairodziņi» nolaidās zemāk, palielinātu šo stindzinošo iznīcības attēlu virkni. Varēja noklausīties raķešu bāzes un Kara ministrijas sarunas, pulkveža nevarīgos lāstus un vēl spēcīgāko atribūtiku.

Zun-te-lu pārtrauca šo citkārt uzjautrinošo pulkveža sniegumu.

— Pulkvedi, līdz astoņiem ir vēl divpadsmit minū­tes,— viņš sacīja.— Lūdzu, sekojiet saviem kareivjiem, neskrieniet nāvē bez jēgas… Atkārtoju, vienpadsmit minūtes. Beidzu…— Laikam bija noticis kaut kas ārkārtīgs, jo komandieris noklausījās kādu ziņojumu, tad turpināja.— Ļoti žēl… Skaidrs, ka uz Zemes ir pārāk daudz nesaprātīgu, traku Saprātīgo būtņu. Mūsu automātiskā aizsardzības centrāle ziņo, ka no citas atombāzes pret mums esot izšauta otra raķete. Tātad — dodu vārdu mūsu ieročzinim Zun-lu-mo. Viņš atbildēs. Un tagad pārraidām attēlu sēriju, kas fiksēta kopš raķetes izšaušanas.

Vispirms bija redzams tikai tālīns gaismas zibsnis, pēc mirkļa melns punkts, kas auga un tuvojas. Pēc apmēram trim minūtēm tas pārvērtās balti nokaitētā uguns lodē. Un vēl pēc brītiņa no Zemes uzmutuļoja sēnes veida atommākonis. Sēņu grupa. ,

Pirmajai detonācijai sekoja nākamās, jo zunu pretsi­tiena vēl neizzinātā īpašība bija tāda, ka uzsprāga visi bāzē glabātie atomlādiņi. Novads vēl brīdi viļņojās un mutuļoja kā briesmīgā zemestrīcē. Bruka kalni, aizgruva ielejas, veidojās aizas, sagrautās zemes virskārtu sedza tikai bieza, cieta, stiklaina, metāliski spīdoša garoza. Tur nevarēja būt nevienas dzīvas šūnas. (To apstipri­nāja zinātnieki, kas krietni vēlāk uzdrošinājās tur ierasties, nodrošinājušies ar aizsargiekārtām.)

Sis atommākonis, kāds nebija redzēts uz Zemes vēl neviena kodolizmēģinājuma gadījumā, vairākas dienas peldēja pāri kontinentam, līdz lēni pacēlās augšup un aizslīdēja pār okeānu.

Zunu prettrieciens bija radījis šausmas. Ne vien tā apvida un Zemes iedzīvotājos, bet arī Augstajos varas­vīros. Notikumi sāka ritēt straujāk. Divas dienas pēc šās Sadursmes I starp zuniem un zemiešiem Pasaules organizācijas kongress rīkoja sēdi, lai apspriestu profe­sora Ālstena priekšlikumus.

Jans Ālstens jau bija tiktāl izveseļojies, to pēc izmeklēšanas apstiprināja Zun-tan-to un Marija. Jans Ālstens pats lūdza iespēju piedalīties Pasaules organi­zācijas sēdē, un «Vairoga» padome šo lūgumu pieņēma ar prieku.

Tās dienas rītā «Vairodziņš-222» nogādāja Mariju un Pjēru mājās. Lefevrs domāja, ka Ālstens viens pats pietiekami labi pārstāvēs savu viedokli, bet viņš ķersies pie sava lielā darba, lai vispirms pārņemtu savās rokās Cilvēces sargu organizāciju Eiropā un steidzīgi sastā­dītu sensacionālu reportāžu grāmatu, izmantojot uz «Vairoga» iegūtos uzņēmumus, kā ari pats pasteidzi­nātu tās izdošanu.

Jans Ālstens kādu stundu pakavējās pie savas ģimenes, nevienu svešu viņi nelaida iekšā, kaut gan uz ielas jau sāka drūzmēties sensāciju kāri korespondenti. Pa telefonu viņš atbildēja vienīgi Florai, kura nule bija atgriezusies no Malorkas salas, pārtraukusi savu vasa­ras atpūtu. Tad Jans atvadījās no tuviniekiem, sacīdams, ka pēc dienas vai divām būšot atkal mājās. Mājinieki viņu pavadīja dārzā līdz «Vairodziņam-222» un pamāja Zun-te-mi, kurš aizstāja lidaparāta vadītāju.