Mihājs GERGEJS: PIECPADSMITAIS KOSMOSA LIKUMS

— Manuprāt, tas ir pārāks par Bordo sarkanvīnu,— Alstens atsaucās.

Lefevrs uzspēlēti nicīgi atmeta ar roku.

161

— Ko tu saproti no Bordo sarkanvīna! Tu taču apmierinies ar mozelieti, kaut gan varētu izvēlēties no mūsu vīniem!… Es nogaršošu to, jums par prieku, mazais sargeņģelīt! — Pjērs, baudu tēlodams, izdzēra

6 513

piedāvāto, tad cēla pie lūpām un noskūpstīja Zun-tan-to roku, ietērptu plānā aizsargplēvē. — Patei­cos, mazā burve! Klāras kundzei ir taisnība, jūs esat īsts eņģelis.

Zun-tan-to, mazliet samulsusi, atkāpās divus mazus solīšus un vēroja vīrieti, kas pat sēdus bija milzīgi liels.

— Pjēr, jūs ar saviem komplimentiem būtu mani apmulsinājis, ja mēs pazītu … ja mēs spētu sistemā­tiski izjust šādus jūtu pārdzīvojumus . . .— viņa runāja nesakarīgāk nekā parasti.— Tā es to saprotu… un vērtēju . . . Paldies . . .— Viņa šķelmīgi pakniksēja. — Atzīstu, ka man vēl no jums daudz jāmācās mūsu paredzamā, iespējamā eksperimenta dēļ. No jums, Pjēr . . . Varbūt Marija varētu palīdzēt . . .

Zun-tan-to ieteica Alstenam pēc pusdienām gulēt, bet pati ietērpa Mariju un Pjēru pēc viņu auguma gatavotos, piegulošos, vieglos skafandros un nodeva Zun-lu-mo rīcībā, kurš izvadāja viesus pa «Vairoga» telpām. Tā bija nogurdinoša ekskursija, jo pa pusotra metra augstajām telpām pat Marija varēja iet tikai salīkusi. Tāpēc veiklais, mazais ieročzinis viņus šad tad apsēdināja un tad izrādīja, kas rādāms. Pēdējais palika «Vairoga» smadzeņu centrs, pat zemiešu vērtējumā liela kompjūteru zāle, un pašās beigās ieroču kameras ar dīvaina izskata aparātiem. Zuniem bija pamats apgal­vot, ka Zemes Saprātīgajiem viņu līmenis nav ap­jēdzams, ierīču vairākuma nozīmi viņi saprata, taču to darbības pamatprincipus un darbības mehānismu ne­spēja apjēgt. It īpaši pie ieročiem. Zun-lu-mo nebija iedomīgs, nepārspīlēja savu ieroču spēku, neslēpa neko. Izstāstīja visu, kas viņam šķita nepieciešams, lai viesi ko saprastu, atbildēja uz jautājumiem, un tomēr ar to nepietika.

Sis pieredzes apgūšanas maršruts arī tā bija nogurdi­nošs un — vārda pilnā nozīmē — satriecošs. Pjērs guva bagātīgu materiālu savai nākamajai reportāžai. Zun-lu-mo nekur neliedza fotografēt, un kopā ar ilustrā­cijām Pjēra raksti joprojām radīs sensāciju tur lejā, «Parisien Soir» tirāža jau bija piecas reizes palielināju­sies un droši vien palielināsies vēl.

Atgriezušies mazajā palātā, viņi Alstenu atrada guļam ciešā miegā, viņš nemodās pat no viņu sarunām. Pjērs pajautāja pa savu minicentu, vai var runāt ar

Zun-te-mi. Zun-te-mi atsaucās pats, atvainojās, ka pame­tis viņus uz tik ilgu laiku, taču viņam jāgatavojoties padomes vakara sēdei, kas būšot ļoti svarīga Miera akcijai. Zun-te-mi sacīja «jā», kad Pjērs jautāja, vai var savai avīzei sūtīt sīku reportāžu par visu «Vairogā» redzēto. Tūlīt arī tika dots savienojums, un Pjērs ķērās pie darba. Lasīdams galvenos datus no savām piezīmēm, viņš iepazīstināja lasītājus ar fantastisko kosmoskuģi, kādu cilvēki vēl pat sapnī nevarētu uzcelt. Seit viss ir reāls, visi sapņi ir īstenojušies un darbojas. Kad vajadzēja, viņš pārraidīja arī attēlus. Visilgāk Pjērs, ne jau bez nolūka, pakavējās pie Zun-lu-mo ieročiem.

Kamēr Pjērs pārraidīja savu reportāžu, viņi telpā bija tikai trijatā. Aiz caurredzamās šķērssienas dežurēja nenogurdināmā kolēģe Zun-tan-to, vērodama gan slim­nieku, gan aparātus, kas kontrolēja Jana Ālstena stā­vokli. Marija apsēdās ērtā krēslā līdzās vīra gultai un nenovērsa acu no gulošā. Viņa pārvarēja savu vēlmi pieskarties viņam vismaz ar pirkstiem, just viņa pulsu, taču baidījās Janu uzmodināt.

Ālstens modās bez parastās pārejas, it kā pēc Zun-tan-to programmas. Kad ārste parādījās otrā pusē, pēc tam burvīgi līganā gaitā ietipināja pa virpuļdurvīm, Ālstena plaksti atvērās, viņš pašu pirmo ieraudzīja savu sievu, pasmaidīja, izstiepa roku un piekļāva Ma­riju sev klāt.

— Cik labi esmu atpūties! — viņš sacīja spēkpilnā vesela cilvēka balsī un cēlās augšā. Pretim atradās apmierināti smaidoša zunu sieviete.— Vai es vēl esmu slims? Vai nevarētu ķerties pie darba? Apskaužu Pjēru, ka viņš ir līdz ausīm darbā!

— Ak, Pjēram taču darbaspējas ka bifelim . . .— Zun- tan-to atbildēja.— Tā mēdz sacīt tur lejā. Bet jūs, Jan, esat slims. Šodien un rīt jūs vēl esat slims. Kā būs parīt, to vēl redzēsim. Apsolos netēlot sīkumainu ārstu. Pie mums tā nav pieņemts. Tātad jūs jūtat, ka miegs ir atspirdzinājis?

Ālstens atkal aptaustīja savu krūšukurvi, brūču vietas, izdarīja dažas roku un kāju kustības, lai pārbau­dītu pašsajūtu.

6*

— Nekā neparasta nejūtu,— viņš sacīja.— Negribu pārspīlēt, taču man šķiet, ka jūtos spēcīgāks. Gan fiziski, gan garīgi. Droši vien tas ir to brīnumzāļu dēļ!

163

Zun-tan-to pa šo laiku skaitīja Alstenam pulsu, izklausīja sirdi, plaušas, pārbaudīia brūču vietas, ilgi pētīja viņa seju un acis.

— Ja jūs, Jan, tā jūtat, tad man jāsaka: jūs esat pareizi noteicis iemeslu. Sādu reakciju mēs gaidījām. Jūs taču to neuzskatīsiet par iedomību?

Vakara sēdē ar monitoru un ekrānu palīdzību pieda­lījās arī Ālsteni. «Vairoga» padomes sēde notika kādā nomaļā zālē, vispirms tur klausījās Zun-te-mi rezumē­jumu. Noskaņa bija diezgan drūma. Pjērs vairākas reizes ar starpsaucieniem izteica savus uzskatus. Pats galvenais: pēcpusdienā, kad bija aizritējušas Zemei atvēlētās pārdomu stundas, nekādas ziņas nepienāca. Taču «Vairogam» bija milzum daudz (fiksētas) informā­cijas, ka lejā fantastiskā tempā un arvien plašākā apjomā risinās apspriedes dažādos līmeņos, dažādos sastāvos. Raksturīgākos ierakstus Zun-te-mi atskaņoja. Interesanti un cerīgi bija, ka arvien pieaug to valstu skaits, kuras nosoda Onijas sasteigto kara pieteikumu un mudina vienoties ar zuniem. Kaut arī pirmie opo­nenti bija no mazāku un nabadzīgāku zemju vidus, Zun-te-mi tomēr uzstājīgi pievērsa padomes uzmanību šim faktam.

Sēdes laikā tika saņemts Francijas jautājums: vai var nākamajā rītā piecos četrdesmit palaist kosmoskuģi, lai nomainītu apkalpi kosmiskajā stacijā, kas riņķo ap Zemi, kā tas ieplānots kosmiskajā programmā jau pirms vairākām nedēļām. Lai izvairītos no liktenīgiem pārpra­tumiem, viņi uzrāda starta laiku, vietu, viņu kosmos­kuģa trajektoriju, ziņas par saslēgšanos ar kosmisko staciju. Vai pietiek ar šādu informāciju, vai «Vairogs» ņems to vērā?

— Ievērības cienīga notikumu gaita, — sacīja Zun-te-lu. — Domāju, ka mums nevar būt nekādu iebil­dumu .. .

— Es arī piekrītu, — piebilda Zun-lu-mo. — Tomēr savā atbildē paziņosim: ja šis kosmoskuģis novirzīsies no dotās trajektorijas un varbūt tuvosies mums, tad mēs bez taujāšanas pārvērtīsim pīšļos šo skārda kārbu … Un arī bāzi …

— Pie velna! — Lefevrs iesaucās.— Tad reiz tur lejā iemācīsies, kas ir godīga spēle!

— Vai mūsu atbildē varam vēstīt arī jūsu domas, Pjēr?— Zun-te-lu jautāja.— Būtu pareizi, ja vēstījums nepārprotami paustu par zunu un Zemes Saprātīgo pārstāvju savienību . . .

— Protams, tur var būt arī mans vārds,— Jans Āl­stens sacīja.— Kaut gan es tikpat kā jau redzu, kā trakos augstie vīri! Viņi sacīs: lūk, kur tie zinātnieki bāž savus degunus!

— Vecajiem militāristiem un politiķiem ir laiks saprast, ka tagad par cilvēces likteni ir atbildīgs ik­viens!— Pjērs iesaucās.— Ikviens — atbilstoši savām zināšanām, spējām un postenim!