Mihājs GERGEJS: PIECPADSMITAIS KOSMOSA LIKUMS

Komandieris Zun-te-lu atbildi deva īsas televīzijas pārraides veidā. Adresāts bija Francijas kosmonautikas pārvalde, bet «Vairoga» padome atzina, ka ir svarīgi informēt visus Zemes Saprātīgos. Dažos teikumos viņš izsacīja prieku par Francijas soli, ko atzina par vienīgo iespējamo ceļu. Kaut gan runa ir tikai par zinātniska eksperimenta saskaņošanu, tomēr šī ir pirmā oficiālā vienošanās starp K-2 ekspedīciju un autoritatīvu ze­miešu valsti. Saprātīgu būtņu attiecībās nevar būt tādi šķēršļi, ko nevar kopīgiem spēkiem pārvarēt.

Tomēr Francijas piemērs palika tikai vienas valsts iniciatīva. Nakts pagāja klusu.

Pareizāk sakot, «Vairogs» mieru nodrošināja tikai viesiem, pirmām kārtām Janam Alstenam, kurš gulēja no pusnakts līdz sešiem rītā. Marijai un Lefevram pietika ar četrām piecām stundām. Iepriekšējā dienā viņiem bija bijis pārlieku daudz uztraukuma, bija nepie­ciešama ilgāka atpūta.

Turpretim «Vairoga» personāla pāris atpūtas stun­das nebija saucamas par mierīgām. Sākot ar pusnakti, nācās novērot jaunu parādību. Arvien retāk ieplūda informācija no novērotajām telefona stacijām un ēkām, pret rītu šie mēnešiem ilgi pētītie informācijas avoti bija pilnīgi apsīkuši. It kā būtu atvienoti.

Arī radio un televīzijas programmās nebija nekādu ziņu par zunu ekspedīciju, nedz arī tādu materiālu, kas palīdzētu «Vairogam» orientēties.

Alstens no rīta jutās stipri labāk, sieva un draugs to redzēja jau no viņa pirmās kustības. Viņš izdarīja dažus vieglus vingrojumus, pirmais aizgāja uz vannas istabu, noskuvās, gāja zem dušas.

— Kā no jauna piedzimis! — viņš sacīja, atgriezies uz nakti paplašinātajā, ar viegli kustināmu sienu pārda­lītajā istabā.— Ieteicu dušu arī jums! Kā šķiet, viņiem arī duša ir dziedinoša . . .

Aizgāja Marija, tad uz īsu brītiņu Pjērs, un zuni, it kā tikai gaidījuši viņa atgriešanos, tūlīt sapulcējās telpā aiz caurspīdīgās sienas. Laikam bija visa padome ar Zun-te-lu priekšgalā. Viņi sasveicinājās, pa to laiku pie Ālstena gluži nemanīta ieradās ārste un rūpīgi viņu izmeklēja. Kamēr Zun-tan-to strādāja, valdīja pilnīgs klusums, beidzot viņa paziņoja savējiem:

— Veseļošanās rit labāk, nekā bija gaidīts. Mums, ārstiem, tie ir sevišķi svētki. Uzzināt, ka mūsu medicīna tā iedarbojas arī uz Zemes Saprātīgajiem. Te veidojas lieliski pamati jaunai zinātnei. Ja runājam par profesora veselības stāvokli . . . Šodien viņš var piedalīties ap­spriedēs, rit, ja vajadzīgs, varēšu atļaut doties ceļā . . .

— Apsveicu, dakter! — komandieris sacīja.— Arī jūs, profesor Alsten. Man jāsaka, mēs visi bijām ļoti noraizējušies par jums, un jūsu drīzā izveseļošanās mums dara lielu prieku. Vai jūs varat apstiprināt ārstes vārdus?

— Pat papildināt varu, — atsaucās Alstens.— 2ēl, ka profesors Hristofers nav kopā ār mums, viņš varētu nodot zemiešu kolēģiem Zun-tan-to meistarību!

— Arī par to parunāsim vēlāk, Jan, — atbildēja Zun-te-mi.— Kad Zemes Saprātīgie būs sapratuši mūsu draudzīgos nolūkus . . . Un izrādīs vēlēšanos atsacīties no sava neprāta . . . Toties šorīt viņi ir mums meistarīgi sagādājuši jaunus pārsteigumus. Par to mēs gribētu apspriesties jau pirms brokastīm. Ja jūs neesat, Pjēra vārdiem izsakoties, izsalkuši kā vilki . . .

— Turpini, draugs! — Alstens lūdza.— Kas ir noti­cis?

Komandieris iepazīstināja zemiešus ar jaunumiem, tad teica:

— Pirms es runāju par mūsu novērojumiem, mani interesē j ūsu domas .. .

Jans Ālstens iekārtojās atzveltnī.

— Manuprāt, to var uzreiz atrisināt,— viņš sacīja. — Pēc jūsu informācijas un rīcības viņi būs apjautuši, kur jūs ņemat ziņas. Tātad būs pārtraukta svarīgu jautājumu apspriešana pa telefonu un radio, viņi būs atgriezušies pie sentēvu paņēmiena — tikai personiski vai rakstiski.

— Tie žurkas tur kaut ko tādu brūvē! — iesaucās Lefevrs.— Tātad viņi pat netaisās sākt sarunas. Un tad pēc tradicionālās cilvēku loģikas paliek tikai viena iespēja: tie riebekļi gatavojas uzbrukt. Ārprātīgie ne­lieši! Tie . . .— Lefevram aizrāvās balss.

— Lai jums, Pjēr, nevajadzētu likt lietā visus lamu­vārdus, tagad rezumēsim, mēs sapratām arī jūs,— Zun-te-lu sacīja. — Taču te nepietiek ne ar mūsu, ne jūsu atziņām un uzskatu sakritību. Ko jūs, mīļā Marij, varētu sacīt?

Ālstena kundze mulsi paraudzījās uz vīru, tad uz pārēj iem.

— Ziniet, pie mums vēl tagad nav pieņemts nopiet­nās apspriedēs uzklausīt sieviešu domas,— viņa atbil­dēja. — Tas gan neattiecas uz pašu mājām… taču neesmu radusi publiski uzstāties. Bet ja nu jautā . . . Jūs Saprātīgo būtņu sarežģīto psihi pazīstat daudz labāk nekā mēs. Taču neaizmirsīsim dažus tik svarīgus fakto­rus kā pašpārliecinātība, pašapmierinātība. Un liekulība, iedomība, patmīlība. Jūsu pārākums ir tik acīm redzami nesasniedzams, ka, varu sacīt, jūs pat nenojaušat, ko jūt daudzi zemiešu varenie. Neaizmirsīsim, vairākums viņu nav ne zinātnieki, ne augstu izglītoti cilvēki, tie ir politiķi un karavīri ar ikdienišķu praktisku darbību un ikdienišķām zināšanām. No mana vira tēzēm jūs zināt, ka viņi tomēr var būt augstos posteņos un izlemt valstu un cilvēku eksistenci. Pēc dažu mēnešu pētījumiem ari jūs esat dramatiskās pretrunas uz Zemes rezumējuši tāpat.

Kad viņa apklusa, Zun-te-lu, mazliet nogaidījis, sa­cīja:

— Paldies, Marij. Jūsu pirmā replika nebija pama­tota. Lūdzu, turpiniet! Es jūtu, ka vēl neesat beigusi.

Marija pietvīka no šiem uzslavas vārdiem, tad izslē­jās un pārlaida skatienu savējiem un arī neparastajiem diskusijas partneriem.

— Man patiesi vēl ir ko teikt,— viņa turpināja.— Ja mēs pazīstam manis minētās cilvēku rakstura īpašības, tad nav jābrīnās, ka atsaucoties uz jūsu pārākumu, uz jūsu rotaļīgi viegli rīkotajām akcijām, kuras tur lejā dēvē par spēka demonstrāciju, par pašmērķīgu spēka izrādīšanu, kā jūs būsiet dzirdējuši . . .

— Bieži to dzirdam, Marij, taču jūs zināt, ka šai gadījumā runa nav par to, — Zun-te-mi sacīja.

— Es jūs saprotu, tomēr mums jārēķinās ar fak­tiem,— Marija turpināja.— Pareizāk sakot: mūsu lē­mumā būtu ieteicams izsvērt visus reālos elementus … Sai gadījumā, ja pareizi saprotu, tas nozīmē, ka var gaidīt zemiešu varasvīru jaunu rīcību.

— Vai viņi zaudēs galvu un sāks apšaudīt «Vai­rogu»?— Pjērs bija sašutis.

Marija mierīgi klausījās, kā francūzis rēc, un māja ar galvu.

— Jā, Pjēr, tas ir iespējams. Mēs taču pazīstam cilvēku.

— Pie velna, Marij, neesiet jel tāds eņģelis! — Le­fevrs ārdījās.— Es nevaru ticēt, ka jūs jūtat līdzi tiem pustrakajiem.

— Nē, Pjēr,— Ālstena kundze joprojām vēsā balsī atbildēja.— Es tikai uzskaitīju visus reālos faktorus, ko nedrīkst atstāt bez uzmanības. Mana sapratne nav piekrišana. Man jautāja, un es nevarēju sacīt citādi.

Jans Alstens aizkustināts lūkojās uz savu sievu, it kā viņas negaidītā uzstāšanās būtu viņu pārsteigusi. Viņš sāka tik garšīgi smieties, ka pat asaras izsprāga.

— Pjēr, Pjēr, nu tu dabūji! — viņš sacīja.— Atzīsti, ka tavu slaveno marseliešu temperamentu vajadzēs iegrožot.

Pjērs skraidīja šurpu turpu, mētāja garās, stiprās rokas, žestikulēja. Tad apstājās Ālstena priekšā un iespieda abas rokas sānos.

— Jūs jau nu mani nemācīsiet! Jums dzīslās piens, nevis asinis! Ja jums uzticēs pasauli .. .