Mihājs GERGEJS: PIECPADSMITAIS KOSMOSA LIKUMS

Drošības dēļ Pasaules organizācijas sekretariātam viņu ierašanās tika pieteikta īsu brītiņu pirms nolaiša­nās helikopteru piestātnē. Tiem, kas perināja ļaunu pret zuniem un Janu Alstenu, nebija grūti pēc savāktās informācijas un jaunākajām ziņām noteikt aptuvenu Ālstena ierašanās laiku. Tikai tāpēc tieši mirkli pēc nolaišanās, kad Jans Alstens grasījās kāpt ārā un lidaparāts uz īsu brīdi bija kļuvis redzams, negaidīti virs viņiem parādījies helikopters ar lielgabala šāviņu zalvi sadragāja aparātu dranckās, Jana Ālstena un Zun-te-mi ķermeņi bija saplosīti gabalos. Pat zunu medicīnai nebija pa spēkam viņus glābt.

Traģiskais notikums kaut cik ietekmēja Kongresa diskusiju, taču ne tik ļoti, lai mudinātu delegātus uz nepieciešamām izmaiņām uzskatos un metodēs.

Par Jana Ālstena priekšlikumiem, zunu ekspedīcijas prasībām, ultimātu, bruņotu iejaukšanos sākās gara diskusija, kas varēja kļūt bezgalīga.

«Vairoga» padome pēc vēl nedzirdēti dedzīgas ap­spriedes paziņoja Zemei savu lēmumu.

Jans Ālstens un Zun-te-mi bija darījuši visvairāk cilvēces glābšanas labā, neprātīgā slepkavība bija aplie­cinājusi Ālstena tēžu pareizību. Zuni atzīst, ka zemiešu sabiedrībā vēl arvien pārāk stipri darbojas inerces spēks un tāpēc paies ilgāks laiks, kamēr Zemes Saprātī­gie spēs apjēgt zunu un Jana Ālstena priekšlikumus. Zuni negrib pazemoties līdz zemiešu metodēm, jo tad būtu katru dienu jānoņemas ar cilvēku nogalināšanu.

Viņi uztic Zemes likteņa virzīšanu Zemes Saprātīga­jiem. Taču K-2 ekspedīcijas uzraudzībā. «Vairogs» pār­vietojas uz tālāku orbītu, no kurienes ari turpmāk visu paturēs acis. Ar prettriecienu atbildēs katram kodollādi­ņam, kā arī vietēja rakstura izmēģinājumiem. To kos­moskuģi, ko zemieši pēc diviem gadiem taisās palaist Kosmosā, iznīcinās dažas dienas pirms paredzētā starta. Kamēr Zemes iemītnieki nebūs tikuši vaļā no sabiedris­kās bīstamības, zuni nevienu viņu kuģi nelaidīs ārpus Saules sistēmas.

Jana Ālstena darbu iespēju robežās turpināja Marija, kurai palīdzēja Flora, draudzīga kā īstā māsa. Marija daudz darīja, lai no jauna izdotu profesora grāmatas, lai izplatītu viņa tēzes. Arī viņa pati savus pārdzīvojumus iemūžināja grāmatā, protams, tā bija gluži citāda nekā Pjēra Lefevra publicētā. Nebija daudz tādu, kas spēja ticēt, ka to var sieviete. Varbūt Alstens pats nebūtu izdarījis vairāk savu tēžu popularizēšanā un metodikas izstrādāšanā. Cilvēces sargu Pasaules apvienības dalīb­nieki, gan profesora piemiņu godinādami, gan Marijas personiskos nopelnus atzīdami, pēc pāris mēnešiem viņu ievēlēja par apvienības goda prezidenti.

Budapešta-Siģliģeta, 1980-1981

Mihājs Cergejs PIECPADSMITAIS KOSMOSA LIKUMS Zinātniski fantastisks romāns

Mākslinieciskais redaktors M. Adumāns Tehniskā redaktore V Plaudc Korektore Z. Goba Nodota salikšanai 19.04.90. Parakstīta iespiešanai 20.12.90 Formāts 84 X 108/32. Tipogrāfijas papīrs M- 2. Baņņikova garnitūra. Augstspiedums. 6,0 uzsk. iespiedi.; 10,08 uzsk. krāsu nov.ļ 11,61 izdevn. 1. Metiens "50 000 eks Pašūt.

Nif 5l3-5a. Līgumcena. Izdevniecība «Sprīdītis», 226800 Rīgā, Aldaru Ielā 2/4. Izdevn. Nv 18/ 18/J-2932. Izdevums sagatavots dialoga sis­tēmā DIS, piedaloties Nozares koplietošanas skaitļošanas centram. Programmētāja M. Osipova. Iespiesta tipogrāfijā «Rota», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

Gergejs M.

Ge 660 Piecpadsmitais kosmosa likums. Zinātniski

fantastisks romāns./ No ungāru vai. tulk. E. Sakse; Māksi. E. Zariņš.— R.: Sprīdītis.— 184 lpp.

Oļegs ātri devās atpakaļ, taču noliktava bija tukša. Neviens tur nebija iekšā gājis. Nu ko, iesim un modināsim. Turklāt, lai gan Oļegs par to pats sev neatzinās, viņam gribējās abiem parādīties kosmonauta ietērpā, gribējās teikt: «Jūs nogulē- siet visu pasaulē. Bet mums laiks lidot uz zvaig­znēm . . .»

šoreiz viņš taisnā ceļā šķērsoja angāru, atpakaļ­ceļš bija daudz īsāks nekā vakar, viņš jau bija pieradis pie kuģa. Priekšā parādījās spilgta gaisma — lūka uz āru bija atvērta. Viņi to aizmir­suši aizvērt. Lai gan šeit tas nav svarīgi, tādā augstumā diez vai mīt zvēri, ko viņi te darīs?

Oļegs aizmiedza acis un minūti tā stāvēja, līdz acis pierada pie dienas gaismas. Saule bija augstu, nakts jau sen garām. Oļegs atvēra acis un pārbijās.

Viņš neieraudzīja nekādas Dika un Marjanas pēdas — sniegs pa nakti bija vakardienas pēdas nolīdzinājis un nogludinājis — nepalika neviena tumša plankuma.

— Hei!!—Oļegs uzsauca ne sevišķi skaļi. Klu­sums bija tāds, ka bija bail to iztraucēt.

Un tūdaļ Oļegs pamanīja, ka metrus divdesmit no kuģa sāk kustēties kaut kas balts.

Tur bija neliels nolaidens sniega paugurs. Un balts zvērs, kas krāsas ziņā gandrīz pilnīgi sa­plūda ar sniegu, kādu Oļegs agrāk nekad nebija redzējis — ķirzakai līdzīgs, tikai spalvains, met­rus četrus garš — uzmanīgi, it kā baidīdamies, ka medījums aizmuks, rakās šajā paugurā. Oļegs kā apmāts lūkojās uz zvēru un gaidīja, kas būs tālāk, viņš nesaistīja savā prātā balto pauguru ar Dika un Marjanas naktsmītni. Pat tad, kad zvēra ķepas bija atkašņājušas sniegu un tur parādījās telts pārsega melnais plankums, viņš vēl stāvēja nekus­tīgi.

Taču šajā brīdī pamodās Diks, viņš pa miegam padzirdēja, ka virs viņiem grozās zvērs, un viņa deguns sajuta šī zvēra svešo un bīstamo smaku, Un Diks, izvilcis nazi, gribēja izlēkt no telts, taču sapinās segās. Oļegam likās, ka sniega kupena pēkšņi ir atdzīvojusies, no tās uzšāvās augšup sniega virpulis, bet zvērs, nemaz no šī sprādziena nenobijies, bet, tieši otrādi, pārlieci­nājies par to, ka, atkašņādams medījumu, nav kļūdījies, saķēra ar nagainajām ķepām ādu mur- skuli, rūkdams un priecādamies par laupījumu, centās to piespiest pie zemes, noslāpēt.

Oļegs, meža iemītnieks, taustījās pie siksnas pēc naža un gatavojās lēcienam, bet skatiens jau centās uzminēt šī zvēra vārīgo vietu, kurā va­jadzētu ietriekt nazi, taču Oļegs, kuģa iemītnieks un mehāniķa dēls, izvilka nevis nazi, bet blāsteru, tomēr nešāva no augšas un tāluma, bet nolēca sniegā un metās pie zvēra, žņaudzīdams rokā ieroci. Zvērs, ieraudzījis viņu, pacēla purnu un ierēcās, baidīdams Oļegu, laikam uzskatīdams viņu par konkurentu, bet Oļegs apstājās un, jau bez bailēm trāpīt Dikam, ietrieca atieztajā purnā blāstera lādiņu.

* * *

Kamēr Diks ar Marjanu, paēduši un apgājuši apkārt kuģim, stiepa uz izeju to, ko vajadzēja paņemt līdzi, Oļegs uzrāpās pašā augšā, navigāci­jas sektorā. Viņš sauca Diku sev līdzi, taču tas negāja — viņam bija diezgan ar laupījumu. Ne­gāja arī Marjana — Oļegs viņai parādīja, kur atrodas hospitālis, un viņa atlasīja zāles un instru­mentus, par kuriem viņai bija stāstījusi Egli. Bet vajadzēja steigties, jo atkal sāka snigt un kļuva manāmi aukstāks. Vēl viena diena, un tad no kalniem ārā netiks—snigs daudzas dienas, un temperatūra nokritīs līdz piecdesmit grādiem. Tā nu Oļegs nokļuva navigācijas sektorā viens.

Viņš dažas minūtes pastāvēja svinīgā aparātu ielenkumā, bojā gājušā kuģī, kura radīšana bija neaptverams miljoniem prātu un tūkstošiem cilvē­ces civilizācijas gadu darba rezultāts. Taču Oļegs nejuta nedz šausmas, nedz bezcerību. Viņš zināja, ka tagad ciemats vismaz viņam, Oļegam, no visuma centra pārvērtīsies par pagaidu patvē­rumu tiem gadiem, kamēr kuģis nekļūs par īsta­jām mājām, kamēr viņi to neizpratīs tiktāl, lai ar tā palīdzību rastu iespēju paziņot par sevi Zemei. Un tāpēc vajag, vecajie jau tūkstošiem reižu par to sprieduši, atjaunot avārijas sakaru sistēmu.