Mihājs GERGEJS - PIECPADSMITAIS KOSMOSA LIKUMS

Atgriezies mājās, Jans tik tikko spēja atbildēt uz sieviešu jautājumiem. Cik spēdams viņš apmierināja sieviešu ziņkāri, taču atzina, ka prātīgāk būs pagaidām neatklāt jaunā drauga būtību. Ar to patiesi var pagaidīt. Atbildēdams Marijai un mammai, viņš ar vienu ausi klausījās nebeidzamās televīzijas ziņas par Onijā izcēlu­šos paniku, par Rietumu Savienības rītdienas ārkārtējo sēdi, par gaidāmajiem Austrumu līguma politiskā kolek­tīva lēmumiem, savāca portfelī nepieciešamos papīrus un piezvanīja universitātes sekretāram. Jā gan, sēde notiek, viņu katrā ziņā gaida. Sapulcējušos ļoti interesē Cilvēces sargu apvienības pēcpusdienas sēde, un par to kaut ko vērtīgu var uzzināt vienīgi no viņa . . . Labi, viņš jau iet, lūdz piedot nokavēšanos, neatliekamas darīšanas. Protams, viņi saprot, viņi gaida. Kad Alstens jau gribēja iet, ieskanējās videofons. Ālstens atļāva, lai iet mamma, ap šo laiku tik un tā visvairāk zvana viņas draudzenes.

— Hallo, lūdzu,— mamma sacīja, tad, gluži nobālusi, iesaucās: — Atkal tas esat jūs? Jan, nāc!

— Profesoriņ, vai jūs mūs neņemat par pilnu?

Jans Alstens zināja gan, tomēr jautāja:

— Ar ko es runāju? Kāpēc jūs nerādāties videoek- rānā?

— Ak vai, profesoriņ, cik jums ir slikta dzirdes atmiņa! Es esmu Teroristu tresta direktors. Vēl ne stunda nav apkārt, kopš runājām, nevar būt, ka esat aizmirsis!

— Nē.

— Kāpēc tad jūs nenokārtojāt, lai atceļ pēcpusdie­nas sēdi?

33

— Es jau teicu, ka ar jums par to nerunāšu.

2-S13

— Vai tas ir jusu pēdējais vārds?

— Jā.

— Jūs to drausmīgi nožēlosiet! Pareizāk sakot, nožē­lotu. Nu labi, ja esat tāds muļķis, tad vainojiet pats sevi!

Jans beidza sarunu, nomierināja sievietes, pārbau­dīja, vai mājas drošības sistēma kārtībā. Noteica nevienu svešu iekšā nelaist un apsolījās vairākas reizes piezvanīt.

Universitātē, kur viņam pirms desmit gadiem — drīz pēc pirmajiem panākumiem cilvēces nevarības un agre­sivitātes mijiedarbības pētījumos un pēc Nobela prēmi­jas saņemšanas — bija uzticēta socioloģijas katedras vadība, ar viņu patiesi rēķinājās. Tikko viņš ieradās, tūdaļ viņam deva vārdu un klausījās tiešām uzmanīgi un ārkārtīgi godbijīgi, to viņš lasīja sev pievērstajās sejās. Visi bija raduši no viņa dzirdēt skaidrus un liela morāla spēka piesātinātus vārdus, taču tik kategoriski, tik apsūdzoši viņš vēl nekad nebija runājis par cilvēku cilti, kas jau gadu tūkstošiem ir pašnāvnieciski postī­jusi savas eksistences iespējas, bet pēdējos gadsimtos jau amoka skrējienā joņo uz iznīcību, kā arī par atsevišķu tautu un visas cilvēces likteni atbildīgu — va­došu organizāciju baismo un bieži vien dēkaino poli­tiku. Viņš aicināja izprast gaidāmo un nekavējoties rīkoties, viņaprāt, iniciatīva jāpārņem domātspējīgiem cilvēkiem un organizācijām, kam ir iespējas rīkoties un kam ir potenciāla vara. Ne vien Cilvēces sargu apvienī­bai, bet arī universitātēm un citām augstskolām.

Siem vārdiem sekoja šai auditorijā tiešām neparasti ilgi un jūsmīgi aplausi, un, kad rektors, sapulces vadītājs, pajautāja, ko īsti Alstens domājot, viņš īsi atbildēja. Būtība ir tāda: tūlīt jāgriežas ar aicinājumu pie savas zemes augstskolām, pie visām ārzemju univer­sitātēm un jāiesniedz kopīgs memorands Pasaules orga­nizācijai, kas nule sanāk uz sēdi. Šai brīdī iespaidīgi rīkoties var tikai visu zemju apvienība.

Tikko viņš bija beidzis, zālē ienāca kāds sekretariāta darbinieks, tuvojās Alstenam un iečukstēja viņam ausī:

— Zvanīja policijas kapteinis Van Hāgens. Lūdz jūs tūlīt ierasties pie viņa.

Alstens jau zināja, ko policija grib. Drīz vien viņš sēdēja iepretim civilā ģērbtam policijas virsniekam.

— Profesora kungs, mēs esam uzzinājuši, ka pēdējo divu stundu laikā Teroristu trests jums divas reizes

draudējis. Līdz ar to arī visiem mūsu pilsētā uz sēdi iebraukušajiem Cilvēces sargu apvienības biedriem. Vai tiešām draudēja?

— Jā gan, mans kungs.

— Un kā tad jūs tūlīt neziņojāt par to mums? Kāpēc?

— Nedomāju, ka visi telefonhuligānisma gadījumi jāņem vērā.

— Bet draudēja taču jūs nogalināt, ja neatcelsiet šāsdienas sēdi! Vai tad nesacīja tā?

Jans Ālstens mēģināja mazināt šā gadījuma nozīmi.

— Jūs taču labi zināt, cik daudz nekrietnību mierīgi pilsoņi cieš jau gadiem. Starp citu, arī šādus telefona jokus.

— Taču te nav kāds garlaicības mocīts zeņķis, te ir pasaules mēroga mafija, kas draud ar atombumbu, profe­sora kungs. Es saprotu tā. Tātad, lūdzu, novilciniet sēdi par dažām dienām. Pa to laiku pasaulē, Ūnijā kaut kas noliks.

— Un ja es no jums lūgtu pastiprinātu apsardzi prezidija sēdei?

Policijas virsnieks pārsteigts vērās Alstenā.

— Apsardzi pret atomšantāžu? Nē, profesora kungs. Vienīgā iespēja ir atlikt sēdi.

— Ņi . . . ņas . . .— negaidot atskanēja Šķelmja smiekli, un AI stenam aizrāvās elpa.

— Vai jūs, profesor, ko teicāt?— jautāja apjukušais Van Hāgens.

Ālstens paķēra kabatlakatiņu un sāka šņaukāties.

— Neko, mans kungs, šogad ātri uznāca aukstums, esmu sasaldējies.— Viņš piecēlās. — Vai man jāsaprot tā, ka esat aizliedzis šīsdienas sēdi?

— Saprotiet tā, mans kungs, ka šodien sēde nevar notikt. Un arī tuvākajās dienās ne. Tūlīt došu pavēli slēgt to vietu, jūs, lūdzu, paziņojiet prezidija locekļiem.

— Diemžēl visi, kas var ierasties, ir ceļā, dala jau ir klāt. Jūsu pavēli ņemu vērā.

Viņš tikai ielūkojās akadēmijā, kuras konferenču zālē vajadzēja notikt sēdei, tad piezvanīja uz viesnīcu «Apollo», kur bija apmetušies viņa kolēģi. Alstens sacīja, lai pagaidot, viņš tūlīt būšot tur.

2*

No kāpņu telpas iziedams uz ielas, viņš ieraudzīja piebraucam policijas mašīnas, no tām kāpa ārā unifor­mēti vīri, kas dažos mirkļos izveidoja kordonu ap ieejas durvīm. Alstenam izdevās nepamanītam izkļūt līdz

35

savam elektrorobam ārpus kordona. Vispirms viņš iz­ņēma no kabatas multifonu, lai noliktu plāniņo platīti ar kosmosa likumiem. No minicenta atskanēja Šķelmja balss:

— Tava nojauta, draugs, izrādījās pareiza.

— Tātad tu dzirdēji visu, kas notika pēc mūsu šķiršanās?

— Visu . . . tikai negribēju iejaukties, lai nenostā­dītu tevi neveiklā stāvoklī . . .

— Taču tev tas gandrīz izdevās, turklāt policijā! Labi vēl, ka tu tikai smējies.

— Lieliska ideja tev bija tā sasaldēšanās. Turpmāk es vienmēr nogaidīšu, līdz varēsim mierīgi izrunāties. Tātad sēde notiks pie jums . . .

— Ko citu lai mēs darām? Protams, ja Pasaules teroristu trestam esam kļuvuši tik svarīgi, tas var mēģināt izrēķināties arī tur.

— Mieru, Jan, es jau teicu. Mēs nodrošināsim ta­viem draugiem īpašu apsardzību. Gan redzēsi. Ej un neliec kolēģiem gaidīt.

— Kur tu esi?

— Pavisam tuvu. Virs tevis tik tuvu, ka tu mani redzētu, ja es būtu redzams. Ej droši, es tevi pavadīšu.

Kamēr mašīna uzņēma gaitu, plate sāka klusi, bet saprotami atskaņot:

«K-2 planētas dēlu formulējumā Kosmosa likumi skan tā…

1. likums. Bezgalīgā pasaules universuma Kosmosa vielas rašanās apstākļi vēl nav pilnīgi noskaidroti, tie izzināti tikai daļēji. Aplami skaidrojumi it visur ir noveduši strupceļā. Tātad kosmosa eksistenci pagaidām pieņemam par faktu, par izejas punktu visam. Maldīgu izskaidrojumu gadījumā vienmēr jāatgriežas pie šā nullpunkta.