Mihājs GERGEJS - PIECPADSMITAIS KOSMOSA LIKUMS

— Piekrītu.

— Tātad vissvarīgākais forums būs Cilvēces sargu apvienība . . . Pirms tam katrā ziņā noklausies līdz galam visus ierakstus, tie tevi pagaidām pietiekami informēs. Ja jutīsi, ka vajadzīgs, pirms pēcpusdienas sēdes vēl varam satikties. Līdz tam es kopā ar trim kolēģiem turpināšu izlūkošanu. Tad atgriezīsimies uz «Vairoga», lai aši konsultētos.

— Tātad uz Zemes, labāk sakot, Zemes tuvumā, atrodas vēl trīs «Vairodziņi»? — Alstens pārsteigts jau­tāja. — Un ja nu viņu tikšanās nav bijusi tik veiksmīga kā mūsējā? Ja viņi ir likvidācijas piekritēji?

— K-2 Lielā padome pirmo tiešo tikšanos ar cilvēku ir uzticējusi vienīgi man. Manu vārdu zina arī mūsu dzimtenē . . .

— Tam es ticu! — Jans Ālstens sacīja ar tādu pārlie­cību, it kā arī viņam tur būtu savi nopelni

— Vai būtu vēl kas precizējams? — Šķelmis jautāja.

— Tātad neziņot policijai par Pasaules teroristu tresta draudiem pa telefonu?

— Ar to tu, draugs, panāktu tikai tik daudz, ka apvienības sēdes tiktu aizliegtas. Un šīs sēdes ir svarīgs posms mūsu jau sāktajā akcijā. Domāju, ka man ir izdevies tev to ieskaidrot.

— Labi, es neko tādu nedarīšu. Ja vien viņi paši nesāks zvanīt policijai, valdībai . . .

— Vai viņi var tā torpedēt arī prezidija sēdi?

— Jā.

— Par to nebiju iedomājies, pateicos. Tu, draugs, labāk pazīsti cilvēkus. Ja arī tā notiktu, tev jānotur kopā pēc iespējas vairāk prezidija locekļu, vari viņus aicināt … uz savu dzīvokli. No atentāta tev nav jābai­dās, mēs garantējam pilnīgu drošību. Mēs neesam cilvēki, pardon, mēs nekad neapgalvojam to, ko nezi­nām un kas pārsniedz mūsu iespējas . . .

— Labi.— Jans Ālstens piecēlās un iebāza kabatā multifonu. Kad viņš paņēma rokā minicentu, Šķelmis sacīja:

— Neaizmirsīsim vēl kaut ko. Minicentu vienmēr turi uztveršanas stāvoklī.

— Vai baterijas neizsīks?

— Tās ir praktiski mūžīgas.

Jans Ālstens gribēja atvadīties, bet neatrada va­jadzīgo veidu. Šai mirklī viņš atcerējās, ko bija teikusi sieva.

— Saki, draugs, Marija ieminējās, ka tu esot jautājis, vai viņai ir analīzes.

— Tā es jautāju gan.

— Kāpēc?

— Mēs gribam palīdzēt ikvienam, kam vajadzīgs, kur nu vēl draugiem. Miļo Jan, pie mums tas ir pats par sevi saprotams.

Jans Alstens aizlika roku sejai priekšā. Tas izskatī­jās nīgri, taču viņam lika maskēties vēl nekad neizjusts aizkustinājums, par ko bija kauns.

— Ak, mīļais draugs, ja visas Saprātīgās būtnes pasaulē būtu tādas kā jūs. Cik tālu mēs būtu tikuši!

— Un arī daudz citu jums līdzīgu. Piekrītu. Saku, ka mēģināsim Marijas kundzei palīdzēt.

— No viņas jau pirms daudziem gadiem ir atteiku­šies mācīti ārsti.

— Atļauj tev atgādināt milzīgo attālumu, kas mūs šķir, pirmīt jau minēju piemēru ar mednieku. Arī par dzīvu organismu mēs zinām daudz vairāk, starpība ir tāda pati kā starp jūsu medību trīsstobreni, atomadatu un mūsdienīgajiem staru ieročiem. Uz «Vairoga» mums ir maza klīnika ar tiešām labiem ārstiem. Tātad ja jums tik daudz nozīmē Marijas izveseļošanās, lai viņa atkal varētu staigāt, esmu to secinājis pēc jūsu izturēšanās . .

— Marijas izveseļošanās mums nozīmē visu! Lūdzu, palīdzi, draugs, ja vari! Palīdzi!

Šķelmis atbildēja pēc ilgāka brīža, pēc tam kad, sēdeklī uz priekšu paliecies, bija pētījis Alstenu.

— Sapratu, draugs. Tad, lūdzu, ej iekšā, savāc un atnes tos papīrus! Visus . . . Un pa vienam eksemplāram no tavām grāmatām . . .

— Bet kā tu sapratīsi rakstu zīmes, vārdus?

— Mums bija diezgan laika apgūt šo māku. Manā vietā to darīs mazi, viszinīgi robotiņi. Ej, es tevi gaidu . . .

Jans Alstens nebūtu ticējis, ka četrdesmit trīs gadu vecumā varēs tā skriet. Skriedams viņš būtu redzējis mirdzošas tālās jaunības atmiņu ainas, ja katra nervu stīdziņa nebūtu aizņemta ar fantastiskajiem notiku­miem, ar neticamajām nākotnes izredzēm. Tā viņš iedrāzās mājā un līdz nāvei pārbiedēja abas sievietes.

— Ak Jēzus, Jan! — iespiedzās Klāra.— Vai tas bries­monis dzenas tev pakaļ? Vai mums jābēg?

Nu Alstens atgriezās no savādās pasaules, kurā bija uzturējies pēdējo stundas ceturksni. Viņš aprāvās, sa­stapa mātes un Marijas tramīgo skatienu un sāka skaļi smieties.

— Nē, mamma! Nedusmojieties, ka jūs tā nobiedēju, bet mans draugs grib palīdzēt Marijai . . . Kur tie papīri.' . . . Labi ātri, viņš gaida!

Mamma tomēr viņam neticēja, viņa nāca klāt, galvu grozīdama un pētīgi skatīdamās.

— Vai ir droši, dēls, ka nekas ļauns nenotiks? Vai tas briesmonis tev neko nedarīja?

— Briesmonis? Ja tu iepazītos ar viņu, tad saprastu manu tagadējo uzvešanos.

— Tad varbūt. Jo es, dēliņ, ticu tikai pašas divām acīm! — Viņa pacēla un rādīja divus pirkstus. — Un tu vari sacīt ko sacīdams, manuprāt, tavs jaunais draugs var būt tikai galīgi iedomīgs un vieglprātīgs tips. Pat man viņš teica, ka darīšot kaut ko manā labā.

— Ja tā teica, tad tici viņam,— Jans Alstens atbil­dēja.— Savā mūžā neesmu saticis brīnišķīgāku Būtni!

Marija iedeva veselu žūksni papīru un rentgenuzņē- mumu, viņa no sava hromniķelī mirdzošā stumjam- krēsla ar šaubām, taču arī ar cerībām raudzījās uz vīru, kurš viņas mūžā bija pirmais un jau līdz autokatastrofai pirms deviņiem gadiem sievas mīlestības izauklētā pārliecība lika domāt, ka arī pēdējais . . .

— Klau, Marij,— mamma sacīja.— Vai tev neliekas, ka ar Janu tomēr ir kaut kas noticis? Kā viņš uzvedas; es arvien vairāk baiļojos.

— Es viņam ticu, mamma, — Marija klusu atbil­dēja.— Mīļais, ej, ja draugs tevi gaida. Ej un saki viņam, ka es nešaubos. Arī tad, ja viņa labās gribas būtu par maz, lai es atlabtu. Taču tu zini, cik daudz spēka mums dod, ja atkal varam ticēt cilvēkiem!

— Jā, Marij, es zinu. Tas mums var nozīmēt visu! — Alstens sacīja un, apsviedies uz papēža, pui­ciski izmetās pa vaļējām verandas durvīm.

Alstens atdeva Šķelmim Marijas analīzes un savas grāmatas un noskatījās apbrīnojamo manevru, kas nori­sinājās pāris mirkļos, to cilvēka acīm gandrīz neuztve­ramo, drīzāk žilbinošo skatu, kad «Vairodziņš» vienā ieskrējienā uzlidoja un nozuda augstumā. Pavisam bez trokšņa jaunais draugs nozuda ar tādu vien švīkstienu, kādu dzirdam, ja gar ausīm zemā lidojumā aiztrauc ašspārne bezdelīga.

Alstens, galvu atmetis, velti pūlējās acīm sekot mazajam kuģītim, gaisā tas vairs nebija saskatāms, ne ziņas, ne miņas. Ja viņam kabatā neglabātos Šķelmja diapozitīvi, multifons un minicents, viņš varētu iedomā­ties, ka viss ir bijis tikai izdoma, slimīga vīzija. Taču viņš skaidri atcerējās sarunu, vienošanos un juta, ka

šodien patiesi ir sācies jauns laikmets cilvēces vēsturē. Jauns, pirmām kārtām, nevis vakarējās traģiskās atom- šantāžas dēļ, jo cilvēce pēc tūkstoš deviņi simti četrdes­mit piektā gada jau bija pārdzīvojusi vairākas nejaušas atomkatastrofas un simtiem tādu, kas izcēlušās teh­nisku kļūdu un cilvēku aplamību dēļ, taču, par laimi, vienmēr vēl laikā tika atsaukta atomkara trauksme. Planētas K-2 iejaukšanās iezīmē jaunā laikmeta sākumu. Un to šai mirklī zina viņš vienīgais no sešiem miljar­diem Zemes iedzīvotāju, un viņam, K-2 sabiedrotajam uz Zemes, jāķeras pie darba, nekļūdoties ne soli, lai panākumi būtu pilnīgi un nesagraujami.