Mihājs GERGEJS: PIECPADSMITAIS KOSMOSA LIKUMS

— Jā.

— Mierīgi bāziet roku iekšā, nav ne no kā jābaidās, visas atveres ir hermētiski noslēgtas, pirmais aparāts jau atrodas zem jūsu atmosfēras spiediena. Tas ir pilnīgi sterils. Ņemiet ārā!

Jans Alstens diezgan uzmanīgi pasniedzās pāri pavil­jona zemajām margām un paņēma metāliski zilganu aparātiņu, tik lielu kā sērkociņu kastīte, un sāka to ziņkāri apskatīt.

— Tas ir jūsējā mikrofona, skaļruņa, patafona, mag­netofona un radio apvienojums. Abos galos ^tverams. Tai galā, kas apzīmēts ar vienu punktu, glabājas spēlēja­mās plates. Uzmanīgi uzspiediet. Redziet, jau padeva pirmo plati. Ja pacelsiet pie acīm, varēsiet izlasīt, ko tā satur. Divdesmit kosmosa likumi angļu valodā, jo mums ir pieredze, ka uz Zemes vairums cilvēku līdzās savai dzimtajai valodai zina arī angļu valodu. Arī jūs to runājat lieliski.

— Par laimi, es bērnībā pa vasarām dzīvoju pie radiem Anglijā.

— Tagad uzlieciet plāksnīti uz tās virsmas, kas iezīmēta ar vienu punktu. Divi mazi mirklīši — un jūs dzirdēsiet . . .

Pēc pāris sekundēm patiesi no mazās kārbiņas atskanēja pazīstamā sintētiskā balss, tikai, protams, klusāk.

«Planētas K-2 dēliem skan pirmais kosmosa li­kums . . . Vēl nav pienācīgi noskaidrots, ir tikai daļēji zināmi tās vielas rašanās apstākļi, no kuras sastāv tās bezgala Pasaules universums, kura aizpilda kosmosu . . . Aplami skaidrojumi . . .»

— Piedodiet, ka pārtraucu! — Šķelmis iejaucās. — Jums vēl daudz kas būs jāiemācās. Tagad lēni nostumiet plāksnīti nost no multifona, tad tas automā­tiski izslēgsies. Kad jūs atkal uzspiedīsiet uz gala, kurš iezīmēts ar vienu punktu, tad, tikai viegli pieskaroties, jums saujā iekritīs nākamā plate, tāpat nospēlēsiet to. Tā, ņemiet tik ārā. Līdz prezidija sēdei noklausieties arī šo, tanī ir mūsu priekšlikumi par taktiku un visnepiecie- šamākiem soļiem. Par delegācijas locekļu izraudzīšanu. Un par referātu Pasaules apvienībā. Jūs tur atradīsiet vēl trīs plates, tanīs jūsu un ievēlamo kolēģu informāci­jai ierakstīti mūsu ierašanās iemesli un tagadējās pie­spiedu ierašanās motīvi. Ceru, ka tie būs jums sapro­tami un akceptējami. Lūdzu, katrā ziņā noklausieties visas pirms sēdes, bet pēc sēdes demonstrējiet arī saviem kolēģiem, ja atzīstat to par pareizu. Bet tagad piespiediet ar divi punktiem iezīmēto galu. Jā, tā ir filmu glabātava, taču šīs ir sagatavotas ierakstīšanai. Ja noguldīsiet uz tā sāna, kas iezīmēts ar diviem punktiem, filma uztvers skaņas un sarunas no divdesmit trīsdes­mit metru attāluma, pēc tam varēsiet tās pretējā pusē noklausīties. Ja gribēsiet izdzēst, pietiek novietot filmu ieraksta stāvoklī un sacīt: «Dzēst!». Tāpat arī ar vārdu «rakstīt». Pēc novietošanas ieraksta pozīcijā aparāts ieslēdzams darbam ar vārdu «rakstīt». Vai visu iegaumē­jam, Jan Alsten?

— Ceru, ka nesajaukšu.

— Ja sajauksiet, nekas ļauns nenotiks, ja atskaņotāj- mehānismu veltīgi komandēsiet, tas nereaģēs. Vai platē ir skaņa, jūs varat pārbaudīt mirkli pirms ieraksta vai dzēšanas novietojot to atskaņotāja pusē. Vai ir skaidrāk, profesor?

— Jā, pateicos. Ar jums kopā strādāt ir īsta bauda, jo jūs esat secīgs, saprotams un izpalīdzīgs.

— Citādi jau nebūtu saprātīgas, tas ir, derīgas un auglīgas sadarbības. Vēl tikai piebildīšu, ka šis mazais multifons ir senas, novecojušas tehnikas laiku rekon­struēta piemiņa, to mēs uz «Vairoga» iztaisījām tieši jums, tā, lai Cilvēks var ar to rīkoties. Mēs jau lietojam uz cita principa balstītus, arī pēc izskata pilnīgi atšķirī­gus variantus, tas ir, aparātus. Gan jau redzēsiet. Taču ar tiem mēs jūsu sākotnējās zinātnes un tehnikas vidē nekā nepanāktu. Piemērs: ja jūsu mednieks būtu aizmir­sis mājās patronas, viņam nelīdzētu atrasta atomadata, kādas pie mums lietoja pirms desmittūkstoš gadiem, viņš nezinātu, kas tas ir, kam tas domāts, ko ar to darīt. Un aizmestu kā nederīgu krāmu. Jā. Es atkal veru vaļā izsniedzēju, paņemiet minicentu. Droši! Neuztraucie­ties, ka tas ir lielāks, tas prot daudz vairāk nekā multifons. Droši vien tā nosaukums jums būs sapro­tams . . .

Jans Ālstens īsti zinātniskā aizrautībā grozīja rokā mazam fotoaparātam līdzīgu mehānismu. Tad pacēla acis.

— Nosaukums varētu nozīmēt mazu centru, bet izskatās pēc fotoaparāta.

— Lieliski, Jan Alsten! Atbilde liecina, ka esat uztvēris būtisko. Ne tikai izskatās pēc fotoaparāta, bet arī prot visu to pašu, ko jūsu miniaparāti. Turklāt tas ir miniatūrs radio un televīzijas raidītājs un uztvērējs. Ar izņemamiem un ieliekamiem vārdnīcu blokiem . . . Pro­tams, arī šis ir gatavots tieši jūsu vajadzībām, uz mūsu tālu aizgājušās tehnikas bāzes . . .

— Tātad ar šā palīdzību jūs varat ar mani sarunāties?

— Ne vien es, bet arī ikviens mans kolēģis no «Vairoga». Mēs tādus pagatavojām vairākus.

— Un arī es varu izsaukt jūs? Vai kādu no jums, ja vajadzēs? Vai varu lūgt palīdzību?

— Dabiski, profesor. Aplūkojiet aparāta mugurpusi, tā saucamo paneli. Uz vienas podziņas jūs redzat izsaukuma zīmi. Pieskarieties tai, un minicents spēj raidīt un uztvert.

— Un kā es zināšu, ka jūs mani meklējat?

— Minicents ir noregulēts uz mūsu viļņiem, tātad jūs dzirdēsiet pārtrauktu signālu, ja izsaukšu es vai «Vairogs».

— Aha, sapratu . . . Un jūs sacījāt, ka arī radio . . .

— Jā, ja jūs pieskarsieties ar viļņotu līniju iezīmēta­jai pogai. Lai izslēgtu, atkal jāpieskaras tai. Un neaiz­mirstiet, ar mums runādams, pieskarties pogai, uz kuras ir stari, jo tad mēs jūs redzēsim. Savukārt arī jūs mūs, ja mēs gribēsim parādīties. Tā, nekas vairs nav miglā tīts. Man negribētos, ka kritiskā brīdī rastos sajukums. Tūlīt izmēģināsim. Es izslēdzu «Vairodziņa» ārējo raidī­tāju, pārslēdzos uz minicentu. Vai jūs mani dzirdat?

— Cik skaidri! Brīnišķīgi! Apbrīnojami! Vai jūs mani dzirdat!

— Jā. Turpināsim tāpat, lai jūs vismaz pierodat pie minicenta skaņas. Jūs jautājāt, kā tas darbojas kā radio. Ja aizskarsiet ar viļņotu līniju apzīmēto pogu, tad tas uztvers tuvāko spēcīgāko raidstaciju. Un, ja pagrozīsiet to garāko, izvirzīto slēdzi, tad sadzirdēsiet citas stacijas, taču varēsiet pārslēgties arī uz televīziju, ja vienlaikus nospiedīsiet pogu ar saules disku. Pamēģiniet! Vis­pirms atvienojiet mani, nospiediet izsaucējzlmi. Tā, tagad pieskarieties viļņotajai līnijai.

«… lasījām mūsu valdības oficiālo paziņojumu. Tas tika publicēts pirms īsa brītiņa.»

— Nospiediet arī televīzijas slēdzi,— pa lielo raidī­tāju rīkoja Šķelmis.— Redzēsiet to pašu, jo televīzija arī ziņo . . .

— Kā jūs zināt? — Alstens jautāja.

— Te iekšā es visu laiku skatos jūsu televīziju. Es jau teicu, nebrīnieties ne par ko. Diemžēl jums par televizora ekrānu kalpos fotoaparāta lēca, mums nebija laika atrast labāku risinājumu. Tāpēc ka bija svarīgi minicentu nomaskēt. Ikvienām svešām acīm tas ir tikai parasts fotoaparāts . . .

Jans Alstens vēl nespēja aptvert minicenta visvare­nību, tāpēc vispirms pamāja, tad sacīja:

— Mhm … es gribu teikt — pilnīgi maldinošs. Varu nēsāt kaklā pakārtu.

— Es jau gribēju jums sacīt, ielieciet atbilstošā ādas somiņā un vienmēr nesājiet līdzi. Pat naktī. Jums tas būs vajadzīgs.

— Un patiesi ar to var fotografēt?

— Kā ar labākajiem japāņu brīnumaparātiem. Arī krāsu un trīsdimensiju uzņēmumus. Ja nospiedīsiet to horizontāli elipsoīdo pogu, tad būs fotoaparāts. Pretējā pusē mazliet izvirzītajam objektīvam ir meklēšanas lēca. Jā, tā pati . . . Ielūkosieties tanī, nostādīsiet pret ob­jektu un atkal nospiedīsiet to elipsoīdo. Nu tad . . . Paskatīsimies pirmo uzņēmumu. Uzņemiet mani. Var­būt jums būs vajadzīgs pierādījums, ja delegācija šaubīsies par mūsu eksistenci, tad atsaucieties uz mani. Protams, jums būs jāprasa mana piekrišana. Vai atzīs­tam, ka pienācis īstais brīdis. Es taču nebūšu jūs apvainojis ar šādu noteikumu, vai ne?