Mihājs GERGEJS: PIECPADSMITAIS KOSMOSA LIKUMS

— Pateicos, Klāras kundze, ka nosaucāt mani par sava dēla draugu . . .— iejaucās Šķelmis. — Centīšos arī jūs pārliecināt, ka patiesi esmu jūsu dēlam palīdzīgs sabiedrotais. Arī jums.

— Jan! Hallo! Jan! Kāpēc mēs neredzam tavu draugu?— Klāra jautāja. — Man nepatīk, ka viņš visu laiku slēpjas.

— Ņi . . . ņu . . . ņas . . . Redzu, ka no visas ģimenes man visgrūtāk būs iekarot Klāras kundzes uzticību, taču es centīšos. Lūdzu, nomierinieties, mēs vēl runāsim. Līdz Jana Ālstena pārnākšanai neko nedariet! Nebūs ilgi.

— Neuztraucieties, mamma, Marij,— Jans sacīja. — Es jums visu paskaidrošu.

— Jan, Jan! — lūdzoši iesaucās Marija.— Saki, mī­ļais,— vai pēdējās konsultācijas slēdziens nav palicis pie tevis .. . Tavs draugs lūdza mani savākt visas diagnozes. Viņš sacīja, ka varēšot man palīdzēt. Ak dievs, Jan, ja tā būtu taisnība!

Jans Ālstens jautājoši palūkojās uz Šķelmi, taču tas izlikās nedzirdam.

— Nu tad … ja viņš lūdza! Jā, mana rakstāmgalda augšējā labajā atvilktnē pie citiem mediķu papīriem. Mieru, Marij! Nu mums jābeidz. — Viņš atkal redzēja niecīgo Šķelmja kustību un saprata, ka tiek atvienots.

— Man ir ārkārtīgs pārdzīvojums vērot, kā māte un sieva jūs mīl,— Šķelmis sacīja.— Pie mums šīs jūtas tādā pakāpē nav zināmas jau gadu tūkstošiem ilgi. Varbūt tāpēc, ka pie mums reti gadās tādas situācijas, kurās tik ļoti jādreb par saviem piederīgajiem. Par tiem . . . kurus mī-lam, tā to saka, vai ne? . . .

— Jā, kolēģi, — Jans Ālstens klusu atbildēja.— Vēl­reiz pateicos.

— Līdzīgā situācijā jūs būtu rīkojies tāpat. Tagad paskatīsimies, ko darīt.

— Vai jūs nopietni ticat, ka es spēšu kaut ko izdarīt?

— Vai tad jūs bezdarbībā gaidīsiet turpmākos noti­kumus?

— Esmu nolēmis ziņot policijai. Un, protams, rūpē­šos par prezidija locekļu un pēcpusdienas sēdes pastip­rinātu drošibu.

— Jan Alsten, cik jūs vēl esat naivs. Pēc vakardie­nas notikumiem. Jūs taču nesaprotat, kas pasaulē notiek.

— Esmu pārliecināts, ka saprotu.

— Man šķiet, ka jūs nepilnīgi novērtējat situāciju. Vai jūs, piemēram, neesat iedomājies, ka Teroristu trests jūs nogalinās, ja neatliksiet sēdi? Pēc mūsu pieņēmuma, kopā ar visu klātesošo prezidiju. Pēc vakar iznīcinātā pusmiljona cilvēku tresta sirdsapziņa pat neietrīsēsies par astoņdesmit vai deviņdesmit dzīvībām. Ja tai cilvēku slakai vispār ir sirdsapziņa.

— Vai jūs patiesi ticat, ka mūs nogalinātu? Es par to šaubos, jo jau vairākus gadu desmitus tik daudziem un tik daudz reižu ir draudēts . . .

— Mūsuprāt, pašreizējais stāvoklis atšķiras no ie­priekšējā. Pēc mūsu domām, jūs — es ar to domāju Zemes valdības un internacionālas organizācijas — vairs nespējat cīnīties ar jauno situāciju, jo arī no jums daudzi ir saistījušies ar Teroristu trestu, tātad jāiejaucas K-2 Saprātīgajām būtnēm, Zemes tuvumā nonākušā «Vairoga» ekspedīcijai. Balstoties uz piecpa­dsmito kosmosa likumu . . .

— Cik es pazīstu mūsu valdības un internacionālās organizācijas, tās korī protestēs pret rupju Zemes suverenitātes aizskaršanu, pret rupju iejaukšanos Ze­mes iekšlietās . . .

— Vai es pareizi saprotu, profesor, ka jūs to sacījāt ar zināmu ironiju?

— Jūsu spējas manī izraisa arvien lielāku apbrīnu, kolēģi, — Jans Alstens atbildēja.— Jūs droši vien zināt par mums daudz ko, piemēram, par mūsu sabiedroto gandrīz pusotra gadu desmita neveiksmīgajām pūlēm, tāpēc sapratīsiet manu sarūgtinājumu.

— Saprotu, Jan Alsten . . . Mēs nemaz netaisāmies paši griezties pie ikgadējā Pasaules organizācijas kon­gresa. Mēs esam jau domājuši par šeit bieži skandināto pašu un sabiedrības apmānam domāto «iejaukšanos», esam domājuši par iespējamo noraidījumu. Taču pašrei­zējais stāvoklis nepieļauj vilcināšanos.

— Ko tad lai dara? Vai arī jūs, tāpat kā mamma, ieteiksiet atlikt šīsdienas sēdi?

— Ja būs zināmi Teroristu tresta draudi, tad to ieteiks ne vien mamma, bet arī policija un valdība. Tomēr sēdei jānotiek, profesor .. .

— Arī tad, ja mūs tur uzspridzinās ar miniatūru atombumbu, kā jūs pirmīt minējāt?

— Ari tad, ja jums šīs briesmas ir reālas. Pieņemsim, ka trests ir spējīgs uz briesmīgu uzbrukumu, ja jau jums draudēja. Mēs zinām, ka vakar uzspridzinātā atombumba nav vienīgā.

Jans Alstens vīlies lūkojās mazajā kolēģī.

— Nu, tad varam beigt. Es jau tāpat gribēju pēc pusdienas to sēdi noturēt. Lai nāk kas nākdams.

— Ņis . . . ņi . . . ņus … Es jūs, kolēģi, saprotu, taču nespriediet pārsteidzīgi. Mēs jau sen neko vairs neuzti­cam fatālai nejaušībai. Kā jūs tur teicāt. . . «Lai nāk kas nākdams». Nav jābaidās, profesor! Vadiet sēdi, un, ja trests tai ēkā vai citur kur pilsētas tuvumā būs ielicis bumbu, mēs to jutīsim. Ēkās mums nav grūti likvidēt tradicionālo spridzekļu darbības spēju. Vai jūs vienmēr sanākat kopā noteiktā vietā — akadēmijā?

— Jā. Vai labāk būtu mainīt vietu?

— Tas nav svarīgi. Es saku, mums neviens šķērslis nav nepārvarams. Tātad mierīgi vadiet sēdi. Vai jums ir izdomāts, ko darīt?

— Jā . . . — Jans Ālstens bija nedrošs. — Manuprāt, vajadzētu atkārtot mūsu pirmo aicinājumu, to, kuru pirms pieciem gadiem mēs nosūtījām pasaules valdībām un Pasaules organizācijai, tikai daudz iespaidīgāk.

— Maz, profesor, tagad ar to ir par maz,— Šķelmis sacīja.— Pēc mūsu situācijas vērtējuma, ieteikumu, aici­nājumu, svinīgu solījumu, līgumu un savstarpēju vieno­šanos laiks ir garām. Jārīkojas, turklāt mērķtiecīgi. Vajag pareizi izraudzīties nepieciešamās akcijas, opti­mālos termiņus, vietas, sabiedrotos. Sai sakarībā mēs domājam . . .

— Tātad jums ir arī konkrētāki priekšlikumi man?

— Jā, profesor, un esmu pārliecināts, ka tie neaiz­skars jūsu pašapziņu. Patlaban Cilvēces sargu apvienī­bai un tās prezidentam, mūsuprāt, ir galvenā loma.

Tāpēc mēs nodibinājām sakarus ar jums, nevis ar kādu citu.

— Jā . . . bet es pats nebūtu uzdrošinājies nonākt pie tāda secinājuma,— Jans Ālstens atbildēja.— Ko gan mēs, zinātnieki un mākslinieki, citu varētu darīt kā vien apstrīdēt jauno situāciju un kategoriski ieteikt pasaulei savu viedokli.

— Par maz, teicu jau.— Sī vārdu kārta nozīmēja ne tikai kategorismu, bet arī sašutumu, taču Ālstens Šķel­mja runas mehāniskajā tulkojumā tādu noskaņu nejuta. (Vai var būt iespējams, ka viņiem sen zudušas cilvēcis­kas jūtas?) — Vārdiem nav nozīmes, vai neesat to pamanījuši? Jādarbojas. Mēs jums iesakām sekojošo . . . pēc mūsu domām, jums šāsdienas sēdē jānolemj ievēlēt delegāciju, kura jūsu personīgā vadībā aizvedīs jūsu viedokli uz Pasaules apvienības kongresu. Tur jūs refe­rēsiet un pamatosiet savu viedokli ar tādiem argumen­tiem, ka tas tiks apstiprināts par lēmumu.

Jans Alstens spīvi savieba lūpas.

— It kā jūs pats nebūtu nule minējis, ka uzsaukumu un svinīgu lēmumu laiks ir garām.

— Ņi . . . ņis … ņu . . . Priecājos par jūsu humoru, profesor. Taču es nesaku, ka ar to vien pietiks. Tūlīt aptuveni iezīmēšu mūsu ieceres par minēto lēmumu.

Ālstens otrreiz palūkojās rokas pulkstenī.

— Vai to jūs gribat tagad?

— Es zinu, ka jums jāsteidzas, neaizkavēšu ilgi. Taču mēs esam gatavi arī uz to. Pagaidām iedošu jums divus aparātus. Skatieties, es atveru izsniedzēju «Vai- rodziņa» tai pusē, kas ir pret jums tā pret vidu. Vai redzat?