Mihājs GERGEJS: PIECPADSMITAIS KOSMOSA LIKUMS

— Mīļo Jan! Vienīgais dēls!

— Nebaidies, mamm, neeju jau uz nāvessodu! — Jans Alstens atteica, izvairīdamies no apkampieniem.

— Manuprāt, tomēr jāziņo policijai! — mamma turē­jās pie sava.

Tad pati no sevis nozuda televizora skaņa, ekrānā pārādījās mazais dārza paviljons un Neredzamais sacīja:

— Klāras kundze ir aizmirsusi, ka es lūdzu tikai to, lai visi paziņojumi tiktu atlikti, līdz profesors atgriežas. Ja es neizteicos diezgan skaidri, lūdzu, sakiet … Es izteikšos citādi . . . Profesor . . .

— Skaidrs, mans kungs. Atvainojiet, es eju!

Vēl viņš nebija ticis ārā, kad mamma jau sniedzās pēc videofona klausules, taču Neredzamais uzsauca:

— Varat mēģināt, Klāras kundze, taču ne attēla, ne skaņas nebūs, līdz mēs atļausim . . . jūs mani mulsi­nāt . . . Neregulārs cilvēku cilts eksemplārs . . .

Klāra aizvainoti uzsprēgāja:

— Kā tā — neregulārs? Varbūt es jums liekos nenor­māla muļķe? . . . Vai neglīta, veca ragana? Jūs . . . Jūs . . . Velns! Sātans!

— Nesaprotu, ko jūs sakāt, kundze . . . Atkārto­jiet .. . Atkārtojiet, par ko jūs marti turat…

— Jūs esat vismelnākais Belcebuls! Lucifers!

— Belcebuls . . . Lucifers . . .— Pēc mirkļa sākās dī­vaina ņirkstoņa, ritmiska klaboņa. — Ņi . . . ņis . . . ņa. Saprotu, saprotu . . . Jūs maldāties, Klāras kundze, mēs esam cita tipa būtnes . . . Reālākas nekā viņi . . . Ne tik fantastiskas kā Belcebuls, Lucifers un viņu biedri . . . Es neturu jūs par neglītu, vecu raganu . . . Bet, ja vecums jūs ļoti traucē, mēs varam palīdzēt.

— Pagaidiet, neatvienojieties! — iesaucās Marija. — Ļoti lūdzu, atļaujiet mums noskatīties jūsu sarunu! Jūs taču mani sapratīsiet, es tik ļoti baidos par savu vīru.

— Saprotam, Marij, taču jums nav par ko baidī­ties . . . Uzklausīdams jūsu lūgumu, es pēc brītiņa došu jums iespēju redzēt Janu Ālstenu televizora ekrānā . . . Tas jūs nomierinās, kundze . . . Jums es jo sevišķi nevēlētos sagādāt liekus uztraukumus, jūs taču esat slima . . . Mēs to zinām . . . Un jūtam jums līdzi . . . Lūdzu, uzticieties mums . . . Mēs mēģināsim palīdzēt arī jums, kad būsim tikuši galā ar šo uzdevumu . . .

— Ak, — Marija aizkustināti noteica un gandrīz ap­raudājās aiz prieka.— Ar katru brīdi jūs man sagādājat vairāk pārsteigumu. Un arvien patīkamākus.

— Priecājos par to, Marijas kundze . . .

— Jūs sacījāt … ka mēģināšot palīdzēt . . . Vai jūs ar to domājat manu paralīzi?

— Jā, Marij . . .

— Diemžēl manā gadījumā medicīna ir bezspēcīga. To ir atzinuši visslavenākie profesori . . . Arī es pati to esmu konstatējusi, esmu taču ārste.

— Es atkārtoju, uzticieties mums . . . Vai klīnikās saņemtās diagnozes ir pie jums?

'-Jā.

— Lūdzu, sagatavojiet. Tagad piedodiet, jūsu vīrs ir klāt.. .

Jans Alstens nebija gaidījis līdz mammas un nepazīs­tamās Balss sāktā dialoga beigām. Viņš nojauta, ka aiz Balss slēpjas tāds noslēpums, kura izdibināšana gaida zinātnieku. Un vēl: kāpēc tieši viņu? Kāpēc Neredza­mais ir izraudzījies tieši viņu?… Un kāpēc viņš par Neredzamo domā kā par personu, dzīvu būtni? Tas var būt arī robots, ko Teroristu trests ieprogrammējis maldinošam manevram. Vai tas ir iespējams? Kaut gan ne visai droši, viņš šķita jutis aiz balss suverēni domājošas un ātri lemt spējīgas Saprātīgas būtnes klātieni. Uz to vēl nav spējīgs pat vispilnīgākais robots. Jans šobrīd pat nemanīja, cik jauks ir miniatūrais, tikai holdu [1] lielais parks, par kuru viņš vienmēr priecājās, un it īpaši ap šo laiku — septembra vidu — parks bija apburošs ar saviem vieglajiem rīta miglas mākulīšiem, kas agrā priekšpusdienā izira un izgaisa, ar svaigā rasā mazgātiem, saules gaismā mirdzošiem zaļiem kokiem un mauriem.

Ālstenam bija atlikuši tikai daži metri līdz spilgti krāsotajam paviljonam, taču viņa pētīgais skatiens gaidītāju vēl nesaskatīja. Varbūt viņu ir vairāk un viņi jebkurā brīdī var uzbrukt, saņemt viņu gūstā un aizvest?

— Nebaidieties, profesor, — it kā domas lasīdama, viņu uzrunāja tā pati pazīstamā Balss. — Droši ejiet tālāk un sēdieties savā iemīļotajā vietā!

Ālstens paklanījās, tad neviļus paņēma cigareti.

— Vai drīkstu uzsmēķēt, mans kungs?

— Protams, profesor. Tāpat kā parasti. Bet tagad lūgšu nekliegt, kad mani ieraudzīsiet. Nolaidīšos jums līdzās.

Kā jau bija sacīts, patiesi vieglā lidojumā paviljona priekšā krūmiem apaudzētā laukumiņā nolaidās mazs lidaparāts. Tas nevarēja būt augstāks par pusotru metru, plakanu apakšu, augšgalā ta lokveidīgi velvētā cilin­driskā ķermeņa diametrs nesasniedza pat metru. Tādu Ālstens vēl nebija redzējis, dīvaini bija, ka pie aparāta gludā apvalka nemanīja ne zīmes no spārniem un piedziņas aparāta. Kas gan to darbina? Un vai cilvēks tur ietilpst? . . . Vai arī to virza robots, un nu viņam jāapspriežas ar nedzīvu mašīnu? Bet kur ir tas cilvēks vai robots?… Alstens mēģināja saskatīt aparāta iek­šieni, taču apvalks bija skatiena nesalaužams. Ālstens arvien nervozāk sūca cigareti, jo visas zīmes liecināja, ka šāda tikšanās nav bijusi lemta vēl nevienam cilvē­kam . . .

— Saprotu jūsu nemieru, profesor…— ierunājās Balss. Tās skaņa un runas veids bija pazīstami, tomēr tagad tiešā tuvumā radās sajūta, ka balss pieder dzīvai Būtnei.— Padomājiet taču, ka pirmā personiskā tikša­nās ar cilvēku … ar jums . . . arī man tāds pats pārstei­gums. Un kad es redzu jums mutē to kūpošo … kā to sauc . . .

— Cigarete.

— Jau atcerējos, taču paldies . . . Acīmredzot ciga­rete jums ir tīkama. Varbūt nomierina.

— Esmu atnācis, kā jūs lūdzāt, vai nebūtu laiks iepazīties? — Jans Ālstens jautāja.— Vai arī jūs palik­siet inkognito, kaut gan devāt solījumu?

— Neesiet tik nepacietīgs, Jan Alsten, es vilcinos jūsu interesēs. Man jādod jums laiks ar mani sadraudzē­ties. Vispirms šis izlūkaparāts «Vairodziņš-180». Kā jums patīk?

— Nekad neesmu tādu redzējis . . . Kā tas darbojas? Ar kādu degvielu?

— To es atbildēšu vēlāk. Kaut gan man jābaidās, ka jūs ne visai sapratīsiet.

— Kāpēc to sauc par «Vairodziņu-180»? Varbūt simt astoņdesmitais variants lietoto aparātu sērijā?

— Tieši tā, profesor.

— Kā var būt, ka tas ticis cauri mūsu radaru tīklam un neviens tam nav sekojis? Varbūt arī uz to atbild aparāta nosaukums, «Vairodziņš» aizsargā, tātad kaut kā padara aparātu nejūtamu?

No Neredzamā atkal skanēja pirmītējā ritmiski knak- stošā skaņa, tad viņš turpināja dzīvāk nekā parastajā mehāniskajā balsī, varētu sacīt «aizrautīgāk».

— Pareiza atbilde, profesor, apsveicu. Esmu ļoti priecīgs, ka pēc ilgākiem apsvērumiem esam izraudzīju­šies jūs par pirmo cilvēku mūsu pirmajam randevū. Esmu pat lepns, ka biedri pieņēma manu priekšlikumu.

— Tātad es par šo ārkārtīgo pārdzīvojumu varu pateikties tieši jums?

— Jā, profesor. Ceru, ka nedusmojaties uz mani. Bet nu es stādīšos priekšā. Jūs jau būsiet prātojis, nez kas tas tāds, kas lūdza tikšanos. Nav vis Teroristu tresta pārstāvis vai viņu programmēts robots. Jums līdzīga Saprātīga būtne, taču ne cilvēks. Ļoti tālīnas planētas iedzīvotājs. Precīzāk, jūsu tā dēvētā Piena Ceļa planē­tas Lielais Opāls K-2 pilsonis, tā mēs nosaucām savu planētu pāris gadsimtus pēc mūsu laika skaitīšanas sākuma. Tā mēs to varam pārtulkot cilvēku valodā.