Mihājs GERGEJS: PIECPADSMITAIS KOSMOSA LIKUMS

Jans Ālstens nekā nedzirdēja, pat visniecīgāko trok­snīti ne, tikai redzēja, ka «Vairodziņa» sudrabotais pārvalks, pareizāk sakot, tā augšdaļa, pamazām kļūst caurspīdīga, un ieraudzīja iekšā savādo Būtni. Tā caur­urbjoši un pētījoši skatījās tieši uz viņu ar savām gludajā galvā neparasti tālu un kaut kur virs ausīm izvietotajām ļoti lielajām, ļoti apaļajām acīm.

— Nu jūs, profesor, mani redzat . . .

— J . . . jā . . . Redzu . . .

— Skatieties nekautrēdamies, es daru tāpat. Kaut gan mēs jau mēnešiem ilgi pētījam jūs . . . analizējām jūs no Zemes tuvumā izvietotā «Vairoga-1860». Tomēr tik tuvu tikties apņēmāmies tikai šodien. Ņi . . . ņus . . ņa . . .

Atkal šī dīvainā knikstoņa!

— Sakiet — kas tā par skaņu, ko es nupat dzirdēju? Kāds aparāts?

— Nē, profesor, piedodiet! Es tikai pusbalsī smejos. Reti spēju turēties pretim skaļai humora izjūtas izpauša­nai. Vai tad jūs neizbaudāt šo Eksistences meistardarbu, kas pastāvīgi apņem mūs? Cik daudz pie jums ir runāts, rakstīts un fantazēts par tālo planētu saprātīgām būt­nēm, vai ne? Tāpat kā senāk pie mums. Un tagad, kad pirmais tālumnieks ir klāt, jums jāsaka, ka esat iedomā­jies viņu ne tādu. Vai es pareizi izsaku jūsu šā mirkļa domas, Jan Alsten?

— Pilnīgi. Kā lai jūs uzrunāju?

— Varbūt vienkārši par kolēģi. Kaut gan varat izvēlēties no mana vārda sinonīmiem jūsu valodā, biedri mani sauc ta: Jautrais, Priecīgais, Šķelmis, Joku­pēteris. Viņi ir pieņēmuši par visbūtiskāko garastā­vokļa nozīmi manā raksturā. Pilnību sasniegt ir grūti.

— Taču, kā es jūtu, jūs esat augsti kvalificēts zinātnieks. Varbūt arī sociologs?

— Sociologs. Ņi . . . ņis … ņa . . . — Šķelmis aizrau­tīgi smējās Ziniet, profesor, šī specialitāte pie mums radās un uzplauka tik sen mūsu 32 455 gadu vēstures sākumposmā, apmēram sestajā gadu tūkstotī, kas atbilst jūsu divdesmitajam gadsimtam . . . un, kad mēs, pētī­dami jūs, sastapām šo jēdzienu, mums vajadzēja izrakt to senlaiku leksikonos. Es esmu kosmopsihologs . . . tā jūsu valodā varu vienkāršoti apzīmēt savu specialitāti un izglītību. Tāpēc arī Zemes tuvumā izvietotā «Vai­roga» padome pirmo gājienu uzticēja man, jo es, bū­dams psihologs, vislabāk pārzinu dzīvos organismus, starp tiem arī Saprātīgās būtnes, kam piemīt suverēnais «es». Ņis . . . ņi . . . ņu . . . Nu, kā jums, Jan Alsten, patīk no tālienes atbraukušais kolēģis?

— Interesants. Nesmuks nav.

— Bet skaists arī ne . . .

— Man jāsaka, ka interesanti skaists.— Jans Al­stens mēģināja Šķelmja galvu aplūkot pamatīgāk, taču aizsargviela cieši apņēma visu viņa augumu un ļāva saskatīt tikai apjomu un kontūras, sīkumi bija paslēpti. Šķelmja seju nevis sedza kosmosa tērpa ķivere kā Zemes kosmonautiem, viņam nemaz nebija ķiveres, seju klāja piekļāvīgs, plāns, caurredzams aizsargvielas slānis. Kā viņš tur ielien, kā tiek ārā? . . . Nevar taču dzīvot šādā tērpā! Katrā ziņā jauks tas ir!

— Man ir patīkami dzirdēt cilvēka atzinību par mūsu izskatu, Jan Alsten …— Šķelmis sacīja.— No augšas iepazīdamies ar jums, konstatējām, ka K2/463 planētas, tas ir, jūsu Zemes, cilvēks ir tiešām skaista Būtne. Mūsu spriedumu droši vien ietekmēja tas, ka jūs esat gandrīz divreiz lielāki nekā mēs un jums ir proporcionālāki locekļi. Taču arī mūsu āriene ir ļoti mērķtiecīga, apgalvoju no pieredzes. Sakiet, profesor,— vai jūs zināt sesto kosmosa likumu?

Jans Alstens atkal aizsmēķēja.

— Jūs gan būsiet uzminējis, ka mēs nezinām jūsu izstrādātos kosmosa likumus. Kaut gan dažu punktu būtību mēs paši savā veidā varam būt formulējuši.

— Piekrītu, profesor. Tātad sestais kosmosa likums skan tā: «Eksistējošā, kustīgā, mainīgā, pārveidoties spējīgā viela vienkāršajās neorganiskās un augstākās organiskās pakāpēs vienādi cenšas pieņemt simetriskas formas, derīgas, estētiskas, tātad skaistas proporcijas un apkārtējai videi piemērotus mērķtiecīgus izmē­rus . . .» Mēs iedrošinājāmies rezumēt šādu sesto li­kumu, tāpēc ka pie mūsu Saulessistēmas K-l piederīgās planētas K-2 līdzšinējā vēsturē, precīzāk sakot, kopš mūsu kosmosa braucienu sākuma aizritējušajos 21 168 gados esam vairāk nekā uz simt planētām atraduši Būtnes dažādās saprāta un kultūras attīstības pakāpēs un viņu āriene vienmēr ir proporcionāla … un savā ziņā skaista. Pat tām monstru Būtnēm, ko dēvējam par briesmoņiem. Jūs brīnīsieties pa īstam, kad es jums apetītes radīšanai parādīšu dažus diaattēlus par mūsu saprātīgajiem kosmosa biedriem.

— Ko tādu?

— Dimensionālos tēlus, profesor.

— Kad jūs gribat to rādīt, kolēģi?

— Pienāks laiks. Var būt, ka drīz vajadzēs jūs ielūgt viesos, vienu vai kopā ar dažiem kolēģiem, lai «Vairoga» padomē kopīgi apspriestu situāciju. Protams, vadoties no K-2 planētas lielkolēģijas uzskatiem. Pēc pāris stundām saņemsim atbildi uz mūsu situācijas vērtē­jumu un priekšlikumiem.

— Vai jūs domājat, ka man noteikti jābūt uz «Vai­roga»? Es redzu, ka mūsu eksistences noteikumi ir tik atšķirīgi, ka cilvēks uz jūsu kuģa . . .

— Nebaidieties, profesor! — Šķelmis atbildēja.

— Šie kuģi pagājušo gadu tūkstošos jau ir uzņēmuši viesos vairākas patiesi atšķirīgas Saprātīgas būtnes. Tātad mums ir uzticama tehnika, lai varētu mierīgi uzņemt no mums atšķirīgus viesus.— No mazā kuģīša atskanēja tāda kā rūkoņa, dūkoņa.— Hmm . . . ma . . . amraa … Ar to jums jāpietiek, profesor, pievērsīsimies mūsu kopējai tēmai. Atbildiet!

— Jā, kolēģi. Pateicos par taktisko informāciju, jūs esat patiešām lielisks cilvēks! Tas ir, jauks . . .

— Ņi . . . ņis … ņu . . .— Šķelmis apmierināti smē­jās.— Mani tas neapvaino, profesor, ka jūs mani nosau­cāt par cilvēku. Jūs patiesi esat daudzsološas, skaistas Būtnes un esat pelnījuši vairāk nekā tagadējo likteni. Nu tad — pie darba! Ak tā, vispirms parunājiet dažus vārdus ar Marijas kundzi. Es zinu, kā viņa uztraucas par jums.

Jans Alstens sāka just draudzīgu pieķeršanos šai savādajai Būtnei, vismīļāk viņš būtu to apkampis, pa­plikšķinājis pa muguru, krietni pamurcījis.

— Būtu ļoti pateicīgs,— viņš sacīja mazliet aiz­žņaugtā balsī.— Vai ir iespējams, ka viņa mani redz?

Šķelmis ar uzkrītoši īso kreiso roku izdarīja tikko manāmu kustību, ar vienu no trim pirkstiem, kas izskatījās pēc īsām nūjiņām, pieskārās kādai pogai vadības panelī, Alstens redzēja pat viņa taisno, mazo, bālzilo lūpu kustību, tad dzirdēja:

— Lūdzu, Jan Alsten, varat runāt.

— Jan! Mīļo, Jan!—viņš dzirdēja Marijas sau­cienu.— Ak dievs, kā es baidījos! Vai tev ir labi, dārgais!

— Jā, sirsniņ. Nav nekāda iemesla baidīties. Mūsu draugs . . . mans kolēģis ir aizkustinoši uzmanīgs. Vai mamma ir tur?

— Tepat esmu, vienīgo dēliņ!— mamma atsaucās.

— Ak dievs, es jau biju atsacījusies no cerības tevi vēlreiz redzēt, viss ir tik neizprotami. Zini, dēls, man tas viss ļoti nepatīk. Vai tev, Jan, patiesi nedraud briesmas? Vai nebrīdināt policiju ar kaimiņu palīdzību? Ja es pamātu vai pakliegtu savai draudzenei, viņa to izdarītu.

— Ņis . . .ņu . . . ņas . . .

— Kas tas par «ņis», Jan? Vai tas ir pārraides traucējums?

— Nē, mamma. Mans draugs tikai nespēj valdīt smieklus.

— Man jāsaka, tavs draugs ir patiesi netaktisks cilvēks. Iedomājies, pirmīt viņš mani apsaukāja par neglītu raganu . . . Tev vajadzētu labāk izraudzīties draugus!