Aleksandrs BEĻAJEVS - NOGRIMUŠO KUĢU sala

Здесь есть возможность читать онлайн «Aleksandrs BEĻAJEVS - NOGRIMUŠO KUĢU sala» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1970, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Героическая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

NOGRIMUŠO KUĢU sala: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «NOGRIMUŠO KUĢU sala»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

A.BEĻAJEVS
NOGRIMUŠO KUĢU sala
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1970
Aleksandrs Beļajevs, ko latviešu lasītāji pazīst kā romāna «Cilvēks amfībija» autoru, ir viens no padomju fantastikas pamatlicējiem.
Sajā grāmatā ietverts A. Beļajeva garais stāsts «Nogrimušo Kuģu sala» uri romāns «Profesora Dovela galva». Sie darbi raksturo rakstnieka apbrī­nojami daudzpusīgo daiļradi. Labi pārzinādams zinātnisko materiālu, viņš risina aizraujošu sižetu un liek lasītājam ar neatslābstošu interesi sekot savu varoņu gaitāqj. Lasītājs aizmirst, ka darbo­jošās personas ir nereālas, un kopā ar tām pār­dzīvo neparastus notikumus.
Mākslinieks M. Svidlers
No krievu valodas tulkojuši S. Abzalone un V. Haustnanis
RAKSTNIEKS — PĀRDROŠU SAPŅU LOLOTĀJS
Tautas dzejniekam Jānim Sudrabkalnam ir miniatūra «Kuģu būvētāji». Pie Daugavas attekas divi puišeļi drāž kuģīšus no priežu mizas un iedomās skata pašu radīto tvaikoņu tālās gaitas pasaules jūrās un okeānos." Priežu mizas kuģīšus plašajos ceļos izvada zēnu sapņi. Dzejnieks saka: «Kas bija dzīve, kas bija cilvēks bez liela sapņa? Akmens, kas pēc neauglīgas dzīves pelēks un salts iegrimst kapa smiltīs. Sapnim jābūt lielam, ilgām dedzīgām, gribai cietai — tad sākas cīņa par sapni, tad dzīve kļūst kvēla un pie­vilcīga, tad cilvēkam vērts dzīvot.»
Drosmīgs sapnis lika cilvēkam lidot un apgūt kosmosa telpu, sapnis devis iespēju izdarīt visneparastākās operācijas un pārvei­dot dabu. Ja cilvēku kopš mūžseniem laikiem nebūtu vadījusi tieksme sapņot un fantazēt, nez vai šodien varētu priecāties par izcila­jiem zinātnes sasniegumiem. Nemierpilna­jiem fantastiem bieži vien nācies cīnīties
pret aizspriedumu un dogmu šķēršļiem, vēs­tures dažādos laikos viņi likušies bīstami vai smejami, un tomēr arvien viņi raidījuši savas iedomu bultas cauri neizpētītās, neapgūtās, neizzinātās nakts tumsai. Pārdrošo fantastu saimei pieder Zils Verns, šo plejādi pārstāv arī padomju zinātniski fantastiskās literatū­ras žanra aizsācējs un izkopējs Aleksandrs Beļajevs. Latviešu lasītāji rakstnieku pazīst kā romāna «Cilvēks amfībija» autoru, skatī­tāji iemīļojuši tāda paša nosaukuma filmas varoni ētiski skaidro Ihtiandru, kas spēj dzī­vot gan uz zemes, gan ūdens dzelmē.
Aleksandrs Beļajevs dzimis 1884. gadā toreizējās Krievijas nomaļā guberņas pilsētā Smoļenskā. Jau agrā bērnībā par nākamā rakstnieka labākajiem draugiem kļūst Zila Verna romānu un stāstu varoņi, vēlāk viņš aizrautīgi lasa Herberta Velsa romānus. Alku kārajam jauneklim tuva un saprotama liekas rakstnieku fantastu radītā pasaule.
A. Beļajevs mācās universitātes juridiskajā fakultātē un konservatorijā. Ikdiena ir grū­tību pilna, un, lai nopelnītu studijām iztiku, jauneklis strādā visdažādākos darbus: spēlē orķestrī, glezno dekorācijas, raksta laikrak­stiem korespondences. Aktīvu žurnālistisko darbību A. Beļajevs. sāk 1910. gadā. Arī pēc studiju beigšanas nākamais rakstnieks bieži maina darba vietas un profesijas: viņš bijis aktieris, audzinātājs bērnu namā, fotogrāfs, milicijas vecākais inspektors, bibliotekārs,
Izglītības tautas komisariāta juriskonsults. ģ
Aleksandrs Beļajevs meklēja dzīvē jaunus iespaidus un iespēju sevi izteikt, līdz 1925. gadā viņš pievēršas vienīgi rakstniecībai un kļūst par profesionālu literātu.
Cilvēks ilgas pēc tālēm izlolo dažādos apstākļos. Citam tās ir kalnu gāles, kas rada ilgas sniegties augstāk, citam līdzena stepe iedveš plašuma alkas. Tomēr gadās arī, ka cilvēks viskvēlākos sapņus izauklē tad, kad apstākļi viņu noveduši grūtā situācijā. Tā no­tiek arī ar Aleksandru Beļajevu. Drosmīgas ieceres vada viņu jau kopš bērnības. Zēns grib lidot un ir pārliecināts, ka to spēs. Viņš uzrāpjas uz šķūņa jumta un lēc, bet zemes pievilkšanas spēks ir pārāk liels, puisēns krīt, un viņa lidojums beidzas nelaimīgi: mugurkaula lūzums. Ilgs laiks nu jāpavada gultā, pilnīgā miera stāvoklī. Pārbaudījumu mērs ar to nav pilns. Lūzuma sekas vēl ilgi manāmas, un 1916. gadā uzliesmo saasinā- jums, sākas mugurkaula tuberkulozes pro­cess. Trīs garus gadus Aleksandrs Beļajevs atkal ir pilnīgi piesaistīts gultai, iejozts ģipsī. Viņš var pakustināt vienīgi galvu, citas kustības jaunietim liegtas. Arī vēlāka­jos gados slimība reižu reizumis liek rakst­niekam palikt gultā. Tad viņš allaž raugās ārā pa logu, veras debesīs, un domā, domā …
Izeju no dzīves skarbās īstenības viņš rod fantāzijā, iztēle ļauj viņam staigāt, kustē­ties, iztēle dod viņam iespēju piepildīt tajā brīdī neiespējamo. Aleksandrs Beļajevs pievēršas zinātniskās fantastikas žanram. 1925. gadā žurnālā parādās stāsts «Profe­sora Dovela galva», ko vēlāk (1937. gadā) Aleksandrs Beļajevs pārveido par romānu.
Izmantodams profesora Dovela eksperi­mentu rezultātus, viņa asistents Kerns, nonā­vējis profesoru, atdzīvina viņa galvu. Dove- lam sākas pavisam savāds, neiedomājams dzīves veids: viņa galva strādā, domā, jūt, profesors sapņo un ilgojas, bet ir absolūti bezspēcīgs un bezpalīdzīgs, jo viņam nav ķermeņa.
Grāmatā neparasti spilgti notēlotas profe­sora Dovela galvas izjūtas. Tēlojuma pamatā ir paša rakstnieka pārdzīvojumi slimības laikā.
Lasot romānu, liekas: kā gan rakstniekam var ienākt prātā šāda absurda situācija — no ķermeņa atdalītas cilvēka galvas eksis­tence. Beļajevs kādreiz lasījis par Brauna- Sekāra eksperimentiem. Šis zinātnieks bija mēģinājis atdzīvināt mirušu cilvēku. Zināt­niski fantastiskās literatūras priekšrocība ir tā, ka autors var likt piepildīties visnereālā­kajiem sapņiem. Zinātniskā fantastika saista sapni ar dzīves realitāti: arī Aleksandra Beļajeva romānu pamatā ir zinātnes atklā­jumi vai eksperimenti. Taču rakstnieks saviem varoņiem dod iespēju piepildīt to, ko sava laika zinātne vēl nevarēja.
Tikko bija iespiests A. Beļajeva romāns, par to sāka dzīvi interesēties Ļeņingradas medicīnas institūta studenti, notiek pat īpašs seminārs, kurā iztirzā grāmatā risinātās problēmas no medicīnas aspekta. Semināra darbā toreiz piedalās arī profesors Ņegov- skis, kas daudzus gadus vēlāk kā pirmais medicīnas vēsturē atdzīvinājis cilvēku, kam iestājusies klīniskā nāve. 1925. gadā daudzas A. Be|ajeva darbā izklāstītās idejas likās fantastiskas un pārdrošas. Taču vēl vakar neiespējamo šodien medicīna padarījusi par iespējamu. Svarīgākais šajā ziņā ir cilvēka fantāzijas lidojums.
Aleksandra Beļajeva doma rosījusies vis­dažādākajos virzienos, un rakstnieks savos romānos arvien centies izplest cilvēka iespēju loku. Mēs pazīstam un esam sara­duši ar mūsu mīļo, zaļo zemi. Bet vēl ir okeānu dzīles, ir kosmosa izplatījums, kas cilvēkam paver neaptverami plašas iespaidu bagātības.
A. Beļajeva romānu varoņi spēj dzīvot gan virs zemes, gan ūdenī, spēj lidot, viņi var mainīt seju un izskatu. Romāna «Cil­vēks, kas atguvis seju» varonis kinoaktieris Tonio Presto bijis ārkārtīgi neglīts, taču izskats viņam palīdzējis iemantot populāra komiķa slavu. Doktora Corna izgudrotie iekšējās sekrēcijas preparāti dod iespēju arēji pārvērsties, un Tonio Presto kļūst par skaistuli. Bet līdz ar to viņš zaudē sa.vu bagātību, zaudē slavu — skatītāji mīlējuši un cienījuši populāro neglīto Tonio. Aktierim jāuzsāk skaudra cīņa par tiesībām strādāi, par tiesībām dzīvot.
Vairākos romānos un stāstos A. Beļajevs pievēršas kosmosa tēmai, bet arī tai dots viņa • daiļrades pamatproblēmai raksturīgs pavērsiens — tā ir rakstnieka tieksme papla­šināt cilvēka iespēju robežas, viņa drošā ticība cilvēka prāta varenumam.
Tāpat kā citus zinātniski fantastiskos romānus, arī kosmosa tēmai veltītos darbus A. Beļajevs pamato ar nopietnām attiecīgās zinātnes nozares studijām, viņš iepazīstas ar K. Ciolkovska teorijām par starpplanētu lido­jumiem. Kad ievērojamais krievu zinātnieks izlasījis A. Beļajeva grāmatu «Lēciens nebūtība» (1933), viņš atsauksmē raksta: «No visiem man zināmajiem tulkotajiem un oriģinālstāstiem par starpplanētu lidojumiem A. Beļajeva romāns man šķiet vissaturīgā­kais un zinātniskākais.» K. Ciolkovska idejas caurstrāvo A. Beļajeva romānu «Zvaigzne KEC» (1936).
Aleksandra Beļajeva romānos stingri ievē­rota žanra specifika: rakstnieks skaidri apzi­nājies, ka rada darbus zinātniskās fantasti­kas un piedzīvojumu literatūras žanrā. Autors prot cieši samezglot romāna darbību, tās gaitā ievijas arvien jauni, asi pagriezieni. Viņa darbus lasot, pārņem sajūta, kāda rodas, ātri braucot pa kalnainu apvidu: aiz katra ceļa līkuma paveras jauna, pārstei­dzoša aina.
A. Beļajeva romāni pievilcīgi ar to, ka skaidri izteikto piedzīvojumu literatūras žanru rakstnieks piesātina ar pamatotu psi­holoģisko attieksmju un filozofisku pārdomu tēlojumu. Romānā «Profesora Dovela galva» viens no interesantākajiem tēliem ir Brike. Katrā ziņā vajag būt pavisam dīvainai sajū­tai, ieraugot pie savas galvas jaunu ķer­meni. Varbūt no medicīnas viedokļa nav gluži pārliecinoša jauniegūtā ķermeņa iedarbe uz Brikes galvu, kā tas attēlots romānā, taču literārā jā ziņā viņas rakstura pārtapšana atklāta interesanti.
Kāda no romāna «Profesora Dovela galva» nodaļām saucas «Labais un ļaunais»; tajā rakstnieks aizvada lasītāju līdz pārdomām par plašām filozofiskām kategorijām. Viss romāns īstenībā balstīts uz labā cīņu ar ļauno: cēlsirdīgais, krietnais profesors Dovels un noziedzīgais Kerns. Šie raksturi pārstāv divas pretējas kategorijas, un A. Be­ļajevs noteikti liek triumfēt taisnībai, patiesī­gumam, labajam.
Kaut arī romānā tik skaidri izvērsta labā un ļaunā antitēze, rakstnieks nemīl saVus varoņus krāsot tikai ar vienu krāsu. Nelietī­gajam profesoram Kernam piemīt izcila ķirurga talants, drausmīgās «psihiatriskās slimnīcas» galvenais ārsts Ravino tēlots kā patiešām prasmīgs psihologs.
Šaja, grāmatā ievietotais garais stāsts «Nogrimušo Kuģu sala» (1926—1927) ir A. Beļajeva pirmais plašākais darbs, tajā vēl nejūt nobrieduša rakstnieka rokrakstu; te vairāk saista spraigais sižeta risinājums un autora neizsīkstošā fantāzija.
Aleksandrs Beļajevs droši ieņem vadošo vietu padomju zinātniski fantastiskā žanra rakstniecībā. Viņš radījis pāri par piecdesmit darbiem savā iemīļotajā literatūras nozarē. Kopš 1931. gada Aleksandrs Beļajevs apme­tas uz dzīvi Puškinas pilsētā netālu no Ļeņingradas. Puškinas parki ir kā radīti fan­tāzijas ceļiem. Puškinā slimība viņu atkal piekaļ gultai. Rakstnieks no jauna sāk risi­nāt domu par cilvēka iespēju lidot bez lidma­šīnas. Viņš rada jaunu varoni Arielu, kas var pacelties gaisā, lidot un izjust cilvēka visva- renumu. Fantāzija rakstniekam atkal ļāva piepildīt neiespējamo. Līdz nācās pielikt punktu «Arielam» — pēdējam viņa romā­nam —, nācās pielikt punktu dzīvei. 1942. gada 6. janvārī Aleksandra Beļajeva sirds aprima. No dzīves aizgāja sapņotājs.
«Gandrīz puse dzīves ir sapņi, Un gandrīz puse sapņu kļūst dzīve» —
šie Imanta Auziņa vārdi izsaka arī Alek­sandra Beļajeva būtību.
Viktors Hausmanis

NOGRIMUŠO KUĢU sala — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «NOGRIMUŠO KUĢU sala», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Visus saviļņoja apziņa, ka viņi nav vieni, ka šajā zaļajā tuksnesī ir vēl kāda dzīva cilvēciska būtne. Simpkinss un Gatlings skaļi uzsauca un māja ar rokām.

Joprojām smaidīdams, cilvēks sarkanajā cepurē pamāja ar roku, bet visai dīvaini, it kā rādīdams kaut ko sev aiz muguras. Un roka tūlīt nošļuka kā pātaga. Mēnesi aizse­dza mākonis, un cilvēku vairs nevarēja sare­dzēt. Taču briga tuvojās tvaikonim.

Beidzot briga gandrīz skāra tvaikoņa bortu. Šajā brīdī atausa mēness un apgais­moja dīvainu un baigu ainu.

Pie nolūzušā masta bija piesiets skelets. Ap to plandījās vēl saglabājušās apģērba skrandas. Atlikušie roku kauli vējā svaidī­jās, bet pārējie jau sen bija izkrituši no plecu locītavām un gulēja uz klāja. Sejas āda bija saglabājusies, sažuvusi karstajā saulē. Šajā pergamentam līdzīgajā sejā dzirkstīja miroņa kaulainais smaids. Pussatrunējusi sarkana cepure sedza viņa galvvidu.

Viens mirklis — un Gatlings nolēca uz brigas klāja.

— Ko jūs darāt, Gatling? Briga var attā­lināties no kuģa. Tad jūs būsit pagalam.

— Neuztraucieties, mis, es paspēšu. Te ir kaut kas interesants.

Gatlings pieskrēja pie skeleta, paķēra aiz­lakoto pudeli un uzlēca uz tvaikoņa klāja, kad briga jau gandrīz metru bija attālinā­jusies no tā.

— Trakais! — Tā nobālējusī mis King­mane saņēma Gatlingu, priecādamās, ka viņš laimīgi ticis atpakaļ.

— Nu patiešām, kālab jūs tā riskējāt? — Viviana jautāja, uzlūkodama pudeli. — Šīs mantas mums pietiek …

— Pagaidiet, paskatīsimies. — Gatlings nosita pudeles kaklu un izvilka pussatrupē- jušu zilgana papīra lapiņu.

Izbālējušos, gandrīz rūsganos burtus vēl varēja salasīt.

Savādā rokrakstā, izlocītiem burtiem, acīm­redzot ar zoss spalvu, tur bija rakstīts:

«Lai kas tu būtu, kā rokās nonāks šī pu­dele, kristīgs cilvēks vai neticīgais, lūgtin lūdzu tevi izpildīt manu pēdējo vēlēšanos. Ja tu mani atradīsi pēc manas nāves uz bri- gas, paņem naudu, kas atrodas kapteiņa ka­jītē baltā ādas maisā, 50 000 zelta guldeņus. No tiem paņem sev 10 000 guldeņus, bet 40 000 guldeņus atdod manai sievai, Martai Tesel, Amsterdamā, Jūras ielā, pašas mājā. Bet, ja briga nogrims un tikai pudeli atra­dīsi jūrā, nodod viņai, Martai Tesel, manai sievai, manu pēdējo sveicinājumu. Lai piedod man, ja esmu kādreiz viņu sarūgtinājis… Visi mūsējie ir miruši… Visa ekipāža līdz pēdējam matrozim … Kars, Huberts … pir­mie … Es vienīgais esmu dzīvs, pagaidām. Nedēļu … bez ēdiena … piesiešos pie masta … kāds pamanīs … Ardievu … Gus­tavs Tesels. Briga «Marta», 1713. gadā. Sep­tembra 15. diena.»

Kad Gatlings beidza lasīt, iestājās klu­sums.

— Cik baigi un savādi! Mēs esam saņē­muši no miroņa uzdevumu — nodot sveicienu viņa sievai, kas jau divisimt gadu atdusas kapā… — Mis Kingmane sarāvās un pie-^ metināja: — Cik daudz drausmīgu noslē­pumu glabā šī jūra!

— Piecdesmit tūkstoši guldeņu, — Sim­pkinss skaļi domāja, ar skatienu pavadīdams attālinošos brigu. — Cik tas varētu būt pēc šodienas kursa? …

OTRA DAĻA

I miera osta

— Zeme! Zeme! Mis Kingmane! Gatling! Ātrāk nāciet šurp! Mēs tuvojamies kādai ostai. Jau redzami mastu gali un tvaikoņu dūmeņi. Rau, tur. Skatieties turp … vairāk pa kreisi.

Gatlings ielūkojās tālskatī.

— Jūsu atklātā osta izskatās velnišķīgi dīvaina, Simpkins. Šī «osta» stiepjas daudz jūdžu garumā: masti un dūmeņi, un atkal masti… Taču pavērojiet: neviens dūmenis nekūp, bet masti… To takelāža, buras? … Paskatieties, mis Kingmane! — Un Gatlings pasniedza viņai tālskati.

— Jā, tā drīzāk ir kāda kuģu kapsēta! — Viviana iesaucās. — Masti un dūmeņi no­lauzti, no burām atlikušas skrandas vien. Un vēl… kur tad zeme? Es nekā nesaprotu …

— Nevar teikt, ka arī man viss būtu skaidrs, mis, — Gatlings atbildēja., — taču domāju, ka droši vien ir tā: Sargasu jūrā, šajā stāvošajā purvā, acīmredzot ir savas straumes, kaut arī ūdenszāles stipri palēnina to plūsmu. Acīmredzot mēs esam iekļuvuši šādā straumē, kas diemžēl aiznesusi mūs uz šo «miera ostu». Paskatieties, kādā piestātnē mēs ieejam. Redziet, kas mūs sagaida! — Un viņš norādīja visapkārt.

Jo tuvāk kuģis nāca neparastajai ostai, jo biežāk tā ceļā gadījās nožēlojamas kuģu paliekas, šeit bija visu valstu un tautu kuģi, sadauzīti, sakropļoti, satrunējuši. Re, piroga no vesela koka bluķa … Re, zvejnieku barka, no kuras palicis skelets vien: ārējais apšu­vums sabirzis, brangas rēgojas kā atkailinā­tas ribas, priekšgals izskatās pēc zivs asa­kas … Vēl tālāk bija redzami vairāk vai mazāk saglabājušies kuģi: barkas, šoneri, tvaika kuģi, fregates, galeras … Sarūsējis moderns tvaikonis stāvēja cieši blakus seš­padsmitā gadsimta portugāļu karavelai. Tai bija skaisti veidotas līnijas. Priekšgalā un pakaļgalā zemo klāju paaugstināja sarežģī­tas virsbūves. Rumpelis sniedzās cauri visam priekšgalam, falšbortā bija lūciņas airiem. «Santa Maria», — skaidri varēja salasīt uz borta.

— Apbrīnojami! — Gatlings iesaucās. — Gandrīz tāds pats kuģis bija Kolumbam, un vienu no viņa karavelām arī sauca «Santa Maria», divas pārējās — «Pinta» un «Ņi­na». — Un Gatlings, kuram bija laba redze, izlasīja burtus uz līnijkuģa borta: — «Hen­rijs». Tālāk, redziet, trīsklāju kuģis; uz tā borta rakstīts «Jūru valdnieks» un «1637. gads». Starp tiem — deviņpadsmitā gad­simta pirmās puses riteņkuģis — ne vairāk kā piecdesmit metru garš.

Eja starp kuģiem kļuva aizvien šaurāka. Vairākas reizes kuģis piestāja, uzgrūzdamies vrakiem, kas bija saslējušies stāvus, beidzot apstājās pavisam, uzdūries cieši sablīvējušos kuģu masai, kas veidoja savdabīgu salu.

Ceļabiedri klusēja. Visiem bija tāda sajūta, it kā viņi būtu dzīvi aizvesti uz kapsētu.

— Ja nu reiz liktenis atvedis mūs šurp, vajag iepazīties ar šo neparasto salu. Sim­pkins! Ejam!

Simpkinss it nemaz nebija noskaņots do­ties ekskursijā pa šo drūmo kapsētu.

— Kāda tur jēga? — viņš mēģināja izlo­cīties.

— Esiet taču kā vīrs, Simpkins. Kas zina, ko šī sala slēpj? Varbūt šeit ir arī iemītnieki.

— Seno Holandes jūras braucēju rēgi?

— Paskatīsimies. Lai nu kas šeit mitinā­tos, tomēr būs labāk, ja mēs pirmie uzzinā­sim par viņiem. Sī sala var kļūt par. mūsu kapa vietu, bet, kas zina, varbūt šeit atradī­sies arī glābšanās iespēja. Vajag apskatīt kuģus, vai kāds no tiem vēl nav lietojams.

— Apskatīt kuģus! — Simpkins atcerējās «Martu» ar 50 000 zelta guldeņiem. Viņš svārstījās.

— Bet kā tad mēs atstāsim mis Kingmani vienu?

— Par mani neraizējieties. Es no rēgiem nebaidos, — viņa atbildēja.

-— Izdarīsim tā, mis,— Gatlings ieteica.— Iebāziet kurtuvē salmus. Ja jums draudēs briesmas, aizdedziniet salmus; mēs ieraudzī­sim dūmus, kas pacelsies no dūmeņa, un tū­līt steigsimies palīgā. Ejam.

Gatlings nokāpa uz blakus stāvošā astoņ­padsmitā gadsimta trīsmastu kuģa «Vikto­rija». Simpkinss negribīgi sekoja viņam.

Viņi lēnām virzījās uz salas iekšieni.

Diez vai jel kas pasaulē' varēja būt bēdī­gāks par šo milzīgās kapsētas ainu. Jūra apglabā bojā gājušos kuģus, zeme — miru­šos cilvēkus. Bet šī kapsēta atstāja savus miroņus neapsegtus versmīgās saules gaismā. Vajadzēja iet ļoti piesardzīgi. Pussatrunē- jušie dēji līgojās zem kājām. Ik mirkli ceļi­nieki varēja iegāzties kādā kuģa rūmē. Gadī­jumam, ja tā notiktu, katrs bija paņēmis līdzi pa virvei, lai attiecīgajā brīdī palīdzētu otram. Eliņi sagruva. Skrandainās buras no pieskāriena vien sabruka pīšļos. Visu sedza bieza trūdu kārta un zaļi puveši… Uz dau­dzu kuģu klājiem vāļājās skeleti, kuru baltie kauli spīdēja saulē, vai arī rēgojās kāds tumšums — vēl saglabājusies āda vai ap­ģērba skrandas. Pēc skeletu stāvokļa, pēc ielauztajiem galvaskausiem varēja spriest, ka prātu zaudējušie cilvēki pirms nāves ķil­dojušies, dumpojušies, bezjēdzīgi un nežēlīgi nogalinājuši cits citu, gribēdami kādam at­riebties par ciešanām un pazudināto dzīvi. Ikviens kuģis liecināja par lielu traģēdiju, kas uz tā risinājusies pirms piecdesmit, simt, divisimt gadiem.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «NOGRIMUŠO KUĢU sala»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «NOGRIMUŠO KUĢU sala» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
Aleksandrs Grīns
ALEKSANDRS GRĪNS - IZLASE SĀRTĀS BURAS
ALEKSANDRS GRĪNS
ALEKSANDRS PUŠKINS - PASAKA PAR ZELTA GAILĪTI
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS - DUBROVSKIS
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS VOLKOVS - UGUNĪGAIS MarĀnu dievs
ALEKSANDRS VOLKOVS
ALEKSANDRS BEĻAJEVS - PAZAUDĒTĀ SEJA
ALEKSANDRS BEĻAJEVS
Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-2.DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo
Aleksandrs Dimā
Отзывы о книге «NOGRIMUŠO KUĢU sala»

Обсуждение, отзывы о книге «NOGRIMUŠO KUĢU sala» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x